Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
27.09.2021

"Berlīne ir tuvāk, nekā tu domā…"

Komentē
0
Saglabā

Vai parlamenta vēlēšanas Vācijā var būt interesantas? Neticami, bet – jā.

Maz Eiropā ir valstu, par kurām priekšstats ir tik stereotipisks kā Vācijas gadījumā. Turklāt runa nav par tik vulgāriem štampiem kā alus, desiņas vai punktualitāte. Arī saturīgākā līmenī Vācija citiem (par pašiem Vācijas iedzīvotājiem nemāku spriest) asociējas ar pragmatismu, zināmu sausumu un pamatīgumu. Savukārt, ja paveramies uz ainu 26. septembra vēlēšanu priekšvakarā, tā izrādās pretrunīgāka un interesantāka.

Piemēram, ierasts uzskatīt, ka nobriedušās demokrātijās – un Vācija tāda ir – vēlētāji vairāk vērtē partijas, nevis līderu personības. Galu galā vēlētāju vairākums Vācijā ilgstoši turējies pie divām partijām – kristīgajiem demokrātiem un/vai sociāldemokrātiem –, kas var likties garlaicīgi, toties dod pamatu runāt par politikas prognozējamību. Šogad situācija ir mazliet amizanta. No vienas puses, tikai 14% aptaujāto uzskata, ka tieši sociāldemokrāti spēs vislabāk risināt valsts problēmas, tajā pašā laikā sociāldemokrātu kandidāts kanclera amatam, pašreizējais finanšu ministrs Olafs Šolcs, personīgi ir tik populārs, ka var sagādāt partijai pirmo vietu vēlēšanās. Un tas, ja patur prātā, ka neviens līderis nav visu varošs – jo īpaši neizbēgamā koalīcijas valdībā – nav īsti racionāli. No otras puses, kanclere Angela Merkele pēc 16 gadiem postenī to pamet ar personīgo reitingu 80% līmenī, savukārt viņas partija, kristīgie demokrāti, riskē piedzīvot sliktu rezultātu vēlēšanās, jo viņu reitings (mazliet virs 20%) ir zemāks nekā sociāldemokrātiem. Varbūt Merkelei tas ir glaimojoši, tomēr tikpat labi var teikt, ka tik liela partijas atkarība no viena cilvēka popularitātes izskatās savādi.

Organiska daļa no mīta par Vāciju ir priekšstats par profesionalitāti, pat perfekcionismu. Vācieši profesionāli būvē auto, ceļus un tā tālāk. Biznesa preses lasītājiem jau sen šādu ilūziju vairs nav (biežie skandāli finanšu tirgū vien ir ko vērti), tomēr tēls saglabājas, tāpēc būtu tikai loģiski to attiecināt arī uz politiku, vai ne? Tad jājautā, kā profesionāls politiķis – kristīgo demokrātu kanclera posteņa kandidāts Armīns Lašets, kurš ir nozīmīgās Ziemeļreinas-Vestfāles premjers – var neiedomāties, ka ierasties neseno plūdu upuru piemiņas ceremonijā un citas amatpersonas runas laikā fonā kaut ko ķiķināt, ir vienkārši neprofesionāli? Kā profesionāli politiķi var iedomāties, ka mūsdienās var noslēpt plaģiātismu zinātniskā grāda iegūšanas darbā? Šādi gadījumi, tostarp Merkeles valdības līmenī, jau ir bijuši vairāki. Īsi sakot, Vācijas politiķi ne ar ko neatšķiras no kolēģiem Itālijā, Lielbritānijā vai Austrumeiropā. Pabeidzot naratīvu "tur ir tas pats, kas pie mums", piezīmēšu, ka Latvijā, protams, kādu grūti pārsteigt ar dīvainām koalīcijām un politiķu gatavību norīt pamatīgus krupjus varas izcīņas vārdā. Tomēr pastīvi nopietnie politiķi Vācijā nav mazāk naski uz akrobātiskiem vingrojumiem. Tas, ka nākamajā koalīcijā pie viena galda, iespējams, sēdēs zaļie un brīvie demokrāti, kuru viedokļi reāli nesakrīt daudzos jautājumos, jau ir plaši apspriests jautājums. Mani vairāk uzjautrina kreisie (Die Linke), kuriem viens no programmas stūrakmeņiem ir Vācijas izstāšanās no NATO. Tomēr, ja vien atteikšanās no šī stūrakmens līdzētu tikt pie varas pīrāga dalīšanas, bez gala principiālie, par savu politisko autsaideru statusu lepnie kreisie, spriežot pēc viņu izteikumiem presē, būtu gatavi arī tam.

Tomēr, piesolot, ka vēlēšanas Vācijā var būt interesantas lasītājiem Latvijā, negrasījos cienījamo publiku vienkārši izklaidēt ar piemēriem žanrā "visi politiķi ir vienādi". Ir tēma, kas man šķiet būtiska – "Alternatīva Vācijai" (AfD). Man nav ne mazākās vēlēšanās tūkstošo reizi pavaimanāt par šīs partijas nostāju, teiksim, imigrācijas jautājumos. Man AfD evolūcijā interesē cits aspekts. Tātad – sākumposmā tā bija grupa personāžu, kurus vairāk vai mazāk var saukt par intelektuāļiem. Personāžiem riebjas politiskās un ekonomiskās domas stagnācija, elites pārkaļķošanās utt. Tiek izveidota politiska struktūra, kas bāzes paplašināšanas nolūkā nolemj uzspēlēt ar plašākai publikai saprotamām tēmām, piemēram, imigrāciju. Publika atsaucīga, bāze paplašinās, bet vienā brīdī struktūras tēvi zaudē kontroli pār to. Te nav runa par ideju saturu, runa ir par procesa iekšējo loģiku, ko, iespējams, ne visai labi apzinās ar varu neapmierinātie – patiesi, no visas sirds! – intelektuāļi arī citās valstīs, tostarp Latvijā. Mērķis NEATTAISNO līdzekļus – un ne tik daudz tāpēc, ka šāds modelis nav ētisks (politikas un ētikas attiecības vispār ir sarežģītas…), bet tāpēc, ka tas bieži beidzas slikti pašiem modeļa autoriem. Ja tu vēlies, tēlaini izsakoties, parādīt pigu establišmentam, mēģinot apseglot plaši izplatītas, bet puspagrīdē iedzītas dziņas, tad šis zirgs tevi agri vai vēlu nometīs. Es domāju, ka AfD aizsācēji, profesori – eiroskeptiķi, nejūtas komfortabli, nu jau no malas vērojot sava lolojuma evolūciju, tomēr nu ir par vēlu. Ir dziņas, ar kurām spēlēties nedrīkst, lai kādas būtu pretenzijas pret varā apresnējušiem ļaudīm Francijā, Vācijā, Latvijā, Polijā vai ASV.

Šādā kontekstā es vēlētos arī pēc apļa principa atgriezties pie teksta sākumā pieminētās nopietnības. Lai kā man personīgi patiktu dažādi pusanarhistiski hepeningi, politika ir nopietna padarīšana. Un to (ja turpinām tēmu par džina izlaišanu no pudeles) Krievijas impērijā 20. gadsimta sākumā nesaprata virkne lielrūpnieku, kuri finansēja kreisos radikāļus, tostarp boļševikus un viņu fanus radošajās aprindās. Varu labi iedomāties, ka šiem miljonāriem radikāļu atbalstīšana patīkami kutināja nervus, jo radikālisms politikā kaut kā saistījās ar jaunām un daudzsološām vēsmām kultūrā, īsi sakot – uzspēlēsim revolūciju. Uzspēlēja. Kopā ar Aleksandru Bloku, Vladimiru Majakovski un vēl kaudzi patiešām talantīgu intelektuāļu.

P.S.

Kā vēlēšanas Vācijā varētu ietekmēt šīs valsts attiecības ar Krieviju (vai mums ir jāuztraucas?)? Nekā. Vācijas laipošana attiecībās ar Krieviju (un Ķīnu) ir daudz un īgni apspriesta tēma, tomēr tāds šis modelis ir un būs, ar tādu vienkārši ir jāsamierinās.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!