Par Latvijas Laikmetīgās mākslas centra festivāla "Survival Kit" rīkoto izstādi "Attāluma draudzības" (kuratores: Inga Lāce un Alīsija Noka)
Esejā par vēstuļdraugiem un epistulārā žanra izzušanu mākslinieku kolektīvs "Raqs Media Collective" pērn rakstīja: "Draudzība rada pārrāvumu. Tā izaicina priekšstatus par to, kas ar ko var vai kam ar ko vajadzētu būt saistītam. Draudzība iemieso cilvēka nepakļāvīgo vēlmi aizklīst prom no visa pazīstamā, no asinsradiniekiem, no ģimenes, no cilts." Viņi norāda – sākumā mēs visi bijām svešinieki, tādēļ iepazīt citam citu nozīmē iedvest dzīvību tajā skaistajā haosā, kas plešas aiz mums pazīstamā robežām.
Lūkojoties pāri Eiropas robežām, 7. septembrī Vidzemes tirgū tika atklāts jau 14. laikmetīgās mākslas festivāls "Survival Kit", un tā centrālā izstāde šogad pievēršas saitēm, kas vieno Āfrikas un Austrumeiropas valstis. Kamēr "Attāluma draudzību" scenogrāfiskais vieglums un mākslas mediju daudzveidība atgriež dzīvību Matīsa tirgus noputējušajā paviljonā un sniedz daudzbalsīgu skatījumu uz alternatīvām "draudzēšanās" formām, brīžiem šķiet, ka saturiskā polifonija traucē skaidri sadzirdēt pašu izstādes vēstījumu.
"Attāluma draudzību" ekspozīciju veido 42 mākslinieki no Eiropas, Āzijas un Āfrikas valstīm, kuru darbi ir piepildījuši Šmēlinga paviljona bijušās dārzeņu un augļu bodītes ar "svaigu un eksotisku" mākslas piedāvājumu. Kontrastā ar sašļukušo tirgus teritoriju izstāde ir krāšņs notikums, kas, vicinot karogus, dziedot un dancinot pannas, atdzīvina kādreizējo tirgus kolorītu.
Lielu daļu izstādes veido dažādos medijos ievīstītas dokumentālas mikrovēstures – mākslinieki izmanto balss ierakstus, filmas, fotogrāfijas, plakātus un plašu vākus, lai uzsāktu intīmas sarunas. Tai pašā laikā saujiņa mākslinieku (tostarp Jānuss Samma, Evita Vasiļjeva, Adēla Součkova, Tjerijs Usu, Žans Kampčuangs) piedāvā vēstures drumstalu fikcionalizēšanā balstītus scenārijus labākai nākotnei.
Izvēloties Matīsa tirgu par festivāla norises vietu, izstādes veidotāji pievienojas diskusijai, ko šogad jau aizsāka Latvijas pārstāvniecība Venēcijas arhitektūras biennālē, un aplūko tirgu (prototirdzniecības centru) kā universālu demokratizētāju, tikšanās vietu un zināšanu krātuvi. Eklektiskais Šmēlinga paviljons uzjundī ne tikai siltas bērnības atmiņas un neskaitāmas asociāciju virknes, bet arī piedāvā plašas telpas rotaļīgam un plūstošam ekspozīcijas iekārtojumam. Izstādes veidotāji scenogrāfa Stefana Pavlovska vadībā ir apvienojuši 1902. gadā būvēto eklektisko celtni un tās augļaini flīžainos vēlāko gadu interjera uzslāņojumus ar mākslinieku instalācijām, radot smalkjūtīgu, gaisīgu, tomēr intelektuāli stimulējošu un čalojošu veselumu.
Kaimiņus neizvēlas
Ekspozīcijas kuratores – Inga Lāce (Latvija) un Alīsija Noka (Francija) – norāda, ka attāluma draudzības atsaucas uz "dažādiem pretošanās un savstarpējās solidaritātes stāstiem, kas saista vietas un cilvēkus Āfrikā un Austrumeiropā, kur individuāli draudzības un sastapšanās brīži kļūst par sākumpunktu mūsdienu sadarbībai" [ 1]. Ekoloģiskās krīzes, Krievijas kara pret Ukrainu un augošās ekonomiskās nevienlīdzības kontekstā festivāla tēma vērš uzmanību uz domu, ka visefektīvākais risinājums allaž slēpjas sadarbībā, nevis mantrausīgā sāncensībā. Vienlaikus izstādes tematiskais fokuss – Padomju Savienības sadraudzība ar Āfrikas valstīm – atgādina arī par šībrīža situāciju un interesi, ko par Āfrikas kontinentu izrāda Krievija. Līdztekus politiskajai aktualitātei festivāla daudzpusīgā publiskā programma un ģeogrāfiskais atvēziens liecina, ka notikuma mērķis sniedzas tālāk par virspusēji cildenu retoriku. Turklāt laikā, kad arvien turpina pieaugt politiskā polarizācija, aicinājums atskatīties uz savu daudzšķautņaino pagātni var palīdzēt cīņā ar etniskās nedrošības bubuli.
Domājot par festivāla tēmu un izvēli apvienot spēkus ar kolēģiem Kauņā, šķiet, ka tā rīkotājiem vismaz daļēji ir izdevies notraust putekļus no idejas par vienotu Baltijas kultūrtelpu. Viens no argumentiem, kas nereti izskanēja RIBOCA aizstāvībā šīgada biennāles atcelšanas kontekstā, bija pārmetums, ka pie nu jau notikušā scenārija mākslas vide zaudē spēlētāju, kurš spētu uz Latviju atvest virkni Rietumu mākslas kolekcionāru un kuratoru. Atstājot diskusiju par iedomāto Rietumu pārākumu neformālākām sarunām, šķiet, ka pakāpeniska reģiona saliedēšanās, piemēram, šādos institucionālos formātos var kalpot par krietni interesantāku alternatīvu. Tā teikt, mēs nevaram izvēlēties savus kaimiņus, bet savus draugus gan.
Ievingrināt savu brīvību
Pirms devos uz izstādi, pārlasīju Klēras Bišopas rakstu "Informācijas pārpilnība". Rakstā Bišopa izseko pētniecībā balstītas mākslas (research-based art) attīstības trajektorijai un problematizē nereti vienveidīgo mākslas pieredzi izstādēs, kurās dominē vēsturiski-dokumentāli-teorētiski-akadēmiski-pētnieciski materiālu kalni. Viņa norāda, ka ir neiejūtīgi lūgt skatītājam veltīt 600 stundas video darbu vērošanai (atsaucoties uz bēdīgi slaveno "Documenta 11" 2002. gadā), kā arī uzsver, ka nereti šādas izstādes maldīgi seko mantrai "more-is-more", proti, ka liels satura daudzums kalpo par apstiprinājumu izstādes konceptuāli mākslinieciskajai kvalitātei. Šādi trūkumi, manuprāt, ir pavadījuši iepriekšējās festivāla iterācijas – jāatzīst, ka, neraugoties uz Latvijas Laikmetīgās mākslas centra iepriekš veidoto izstāžu tematisko skrupulozitāti, vizualitāte tajās nereti šķiet vien kā ilustratīva piebilde, tādēļ vēlējos saprast, vai, sasniedzot pusaudzību, četrpadsmitais "Survival Kit" spēs sadumpoties pats pret sevi un piedāvāt afektīvi daudzpusīgāku skatījumu.
Žans Kampčuangs, Ķidas, "Attāluma draudzības", 2023. Foto: Andrejs Strokins
Apskatot ekspozīciju, ar prieku izdevās secināt, ka "Attāluma draudzības" ir atsvabinājušas sevi no arhīvnieciska stīvuma un nebeidzamo video darbu gūsta. Instalācijā "Miniatūru un iepriecinājuma skapis" māksliniece Natālija Perkofa veido gleznieciskas industriālā auduma kompozīcijas, kas, cita starpā, reflektē par mākslinieces pieredzi afročehu diasporā. Anna Ērenšteina kopā ar DNA, Vidišu-Fadešu, Šaunaku Mahbubani un Rebeku Pokuu Korangu ir izveidojusi trenažieru zāli, kas afrobītu grūvā ļauj ievingrināt savu brīvību. Jānuss Samma piedāvā kvīru versiju igauņu kāzu paklājam, vedinot domāt par attiecībām, kas vēsturiski (un daudz kur joprojām) ir bijušas slēpjamas. Tikmēr Žans Kampčuangs izjauc un pārbūvē vecus krēslus, veidojot sēdvietas nākotnes draudzību kongresiem. Izstāde atkal ir iedvesusi tirgū dzīvību, padarot to par spilgtu vietu, kur tikties un pieredzēt mākslas daudzveidību.
Gastroģeogrāfija un arbūzi
Jau minētajā rakstā Bišopa atsaucas uz britu mākslinieka Marka Lekija citātu, iezīmējot atšķirību starp, viņasprāt, veiksmīgākiem un mazāk veiksmīgiem pētniecībā balstītas mākslas darbiem. Lekijs uzskata, ka "pētniecībai ir jāiet cauri ķermenim, tai ir kaut kādā ziņā jātop izdzīvotai – jāpārvēršas dzīvā pieredzē, lai tā kļūtu par to, ko mēs varētu saukt par mākslu. [..] Liela daļa mākslas šobrīd tikai norāda uz lietām. Pietiek ar to, ka kaut kas tiek pārvietots uz galeriju, lai to uzskatītu par mākslu." Pirms ieraugu Evitas Vasiļjevas kulināro kvartālu, pa gabalu jau jūtams tā "Kafijas nama" aromāts. Lai gan izmērā neliela, mākslinieces gastroģeogrāfija priekšzīmīgi un asprātīgi iemieso Lekija teikto, skatītāja prātā uzburot veselu asociatīvu universu. Vienvārdsakot – liela māksla mazā formātā [2].
Arī citu festivāla mākslinieku darbos novērojama poētiska vēstures iemiesošana, sniedzot dziļi personīgu skatījumu uz globāliem sociāli politiskiem fenomeniem. Visspilgtāk šo pieeju var manīt Žulijena Nuhuma Kulibali darbā "Gaisa dārzs". Uz galda stikla vitrīnā novietots arbūzs un atvērta, no ārpuses aprakstīta aploksne. Uz aploksnes rakstīts: "Mammu, cik smagam jābūt arbūzam, lai to varētu pacelt grūtniece, kuru pārdevēja ir nosaukusi par "tā nēģera mauku"?" Blakus novietotas austiņas, tajās skan Žulijena iztēlota saruna ar saviem vecākiem, ļaujot kļūt par viņa iekšējā monologa brīvklausītāju. (Izstādes laikā Žulijena ģimenes arhīvam pievienojās fotogrāfijas no Lingitas Linas arhīva.) "Tēti, kā tas bija – būt tumšādainam vientuļam tēvam 90. gadu Latvijā?" Žulijena uzruna "tēti" atbalsojas manā prātā, ļaujot uz ādas pielaikot netaisnības sajūtu un radot milzīgu iekšēju spriedzi un vēlmi mest stikla kastē pūstošo arbūzu katra apvainotāja virzienā.
Liene Pavlovska, Izgriezumi, "Attāluma draudzības", 2023. Foto: Andrejs Strokins
Ekspozīcijas afektīvais centrs meklējams Lienes Pavlovskas darbā "Izgriezumi". Pavlovska ir daudzsološa jaunās paaudzes māksliniece un scenogrāfe, kas veido telpiskas instalācijas, nereti iztaujājot indivīda un tā apdzīvotā sociālekonomiskā konteksta berzes punktus. Instalācijā "Izgriezumi", iemūkot aiz pasteļkrāsas aizkariņiem, iespējams patverties no zāles kņadas iztēlotā suvenīru veikalā. Tajā uz plauktiņiem izvietotas dekoratīvas koka inkrustācijas, kas attēlo intīmas un apcerīgas ainas – Madonna ar bērnu, Purvīša iedvesmota bērzu birzs un zarā dziedošs putniņš. Inkrustācijas ir Lienes vīra tēva, Jāņa Pavlovska, sievai darinātās dāvanas. Starp tām pamīšus novietotas Lienes gleznieciskās kolāžas, kas veidotas no krāsotiem koka plākšņu pārpalikumiem. Jāņa Pavlovska darbi ir filigrāni un romantizēti, kurpretī Lienes Pavlovskas veidotās kolāžas ir raupjas un abstraktas. Krāsu izvēles ziņā tās veido pāreju starp dzelteni rozā plauktiņiem un tumškoka detaļām kokmeistara darbos. Tā, it kā mazs bērns censtos atdarināt veiklo vecāku veikumu, vedinot domāt par attāluma draudzībām ne vien kā ģeogrāfiskas distances, bet arī laika šķirtām attiecībām.
Diemžēl pilnīgi citādu pārdzīvojumu rada Ingas Erdmanes darbs "Nospiedumi". Māksliniece intervējusi vairākus apmaiņas studentus, tostarp no Āfrikas valstīm, kuri padomju laikā mācījās Civilās aviācijas institūtā. Uz tirgus galda ir izkārtotas izdrukas no studentu personīgā arhīva – studiju laika fotogrāfijas un dažādas piezīmes, kā arī mākslinieces interviju transkripti. Izstādot savāktos materiālus, Erdmane ir uztaustījusi neizpētītas vēstures lappuses, pačamdījusi tās un nostūmusi atpakaļ plauktā. Atsaucoties uz Lekiju – informācija ir uzklausīta, taču tā netiek piedzīvota vai pārvērsta tālākā pieredzē. Turklāt daži no mākslinieces uzdotajiem jautājumiem ("Vai tev gadījumā Rīgā nebija auksti?" – "Mēs esam vienīgā arābu valsts, kur nav Sahāras. Mums ir kalni un sniegs."), šķiet, viņai neapzinoties, replicē to pašu aizspriedumu matricu, kas mudināja intervējamos pamest Latviju pirms 30 gadiem un emocionālās vājdzirdības ziņā ir pielīdzināma jautājumam, ko man nereti uzdod amerikāņi – "jūs tak visi tur runājat krieviski, vai ne?". Izsakoties rakstnieces Saidijas Hartmanes vārdiem: "Kā lai no jauna atgriežas pakļaušanas vietā, neatkārtojot varmācības gramatiku?" [3] Un jāpiebilst, ka līdzīgi mulsinoša intonācija ik pa brīdim bija saklausāma arī festivāla atklāšanas uzrunās.
Šejla Kameriča, Nostradams pārdošanā, "Attāluma draudzības", 2023. Foto: Andrejs Strokins
Troksnis
Domājot par izstādi kopumā, jāsecina, ka Ingas Lāces un Alīsijas Nokas kuratoriālā pieeja tomēr ir devusi priekšroku didaktiskam, nevis afektīvam vēstures attēlojumam. Šķērsojot intīmu monologu virknes, izstādes apmeklētājs kļūst par ideju patērētāju, kurš katrā tirgus lodziņā var iegādāties jaunu stāstu. "Kāzu paražas" no Igaunijas, "krēsli" no Francijas, "ziedu izstāde" no Bratislavas – šajā pārpilnības kņadā kļūst sarežģīti uztvert darbu savstarpējās sakarības un iekšējo loģiku to sarunā, jo īpaši tad, ja tēmas ir tik plašā variācijā – no "Benīnas kokvilnas audzētāju nesamērīgā atalgojuma" līdz "Sarajevas aplenkumam". Izstādes izkārtojums brīžiem varētu pretendēt uz komentāru par pazušanu tulkojumā, bet šādā izpildījumā tas neizbēgami ironizētu arī par pašas izstādes apgalvojumu, ka "attāluma draudzības ir iespējamas". Tā, piemēram, bosniešu mākslinieces Šejlas Kameričas citāts "the mark made by a shell explosion was called "a rose"" – teksta fragments no izdzīvošanas pamācības Sarajevas aplenkuma laikā – novietots blakus Ilonas Nēmetas sfēriskajām rožu kompozīcijām, šķiet kā cinisks joks un mudina jautāt: vai asprātīga abu rožaino darbu novietošana blakus neriskē aizēnot to sociokulturālo vēsturi, ko katrs darbs iemieso individuāli?
Janeks Simons un Makss Cegelskis, Viens vīrs tautu nevalda, "Attāluma draudzības", 2023. Foto: Andrejs Strokins
Pielikt ausi pie zemes
Kuratore Zane Onckule nesen rakstīja: "Baltiešus galvenokārt definējušas etniskās kategorijas, ko veido kolektīvās atmiņas, tostarp traumas un etniskā lepnuma elementi, un viņi par vēsturi – īpaši 20. gadsimta vēsturi – uztur tādu priekšstatu, kur priekšplānā ir tikai viens varonis un viens upuris. Ar nelielām variācijām visi trīs Baltijas pārstāvji ir veiksmīgi nolieguši atmiņas/-u plurālisma iespējamību." Atbildot izteiktajām bažām, mākslas festivāla veidotāji ir pielikuši ausi pie zemes, sadzirdējuši pravietisko vēstījumu un nodevuši skatītājam šim laikam tik ļoti nepieciešamo aicinājumu pievērsties reģiona etniskās dažādības apzināšanai un svinēšanai.
Lai arī sevis meklējumi ļāvuši atklāt jaunas takas, diemžēl epizodiski māņi joprojām mēdz skatītāju novest intelektuālos brikšņos. Attālums saduļķo jebkuras attiecības, taču, attīstot spēju ne tikai runāt, bet arī ieklausīties, tas var sniegt arī iespēju kļūt tuvākiem.
[1] Izstādes katalogs, 5. lpp.
[2] Atsaucoties uz pavasarī galerijā "Daugava" notikušu izstādi ar šādu pašu nosaukumu.
[3] "How does one revisit the scene of subjection without replicating the grammar of violence?" Hartman S. Venus in Two Acts, Small Axe: A Caribbean Journal of Criticism, Vol. 12, No. 2 (June 1, 2008), 8.
0