Šīgada 20. jūlijā laikrakstā "The New York Times" parādījās ziņa ar virsrakstu "Was this the art party of the summer?". Jautājums tika attiecināts uz Ņujorkas "O'Flaherty's" galerijas jaunākās izstādes "Patriots" atklāšanu, kas, koķetējot ar grautiņa apmēriem, kļuva par vienu no pilsētas skaļākajiem notikumiem. Izstāde piesaistīja tik lielu interesi, ka jau stundu pirms atklāšanas sanākušo pūlis bija nobloķējis veselu kvartālu. Provokāciju norūdītie ņujorkieši sen nebija pieredzējuši tik nepieradinātu atklāšanu un bariem devās uz Manhetenas austrumu lejasdaļu, minot: "Ja policija ierodas tik agri pirms izstādes atklāšanas, tam jābūt leģendāram notikumam."
Iemesls pārsteidzošajai apmeklētāju atsaucībai bija "O'Flaherty's" "Instagram" kontā publicētais uzsaukums. Mazāk nekā mēnesi pirms izstādes atklāšanas galerija aicināja sekotājus atvest savus mākslas darbus un piedalīties jaunās izstādes tapšanā:
"Ja to var piekārt pie sienas, mēs to parādīsim. Ja tas ir liels vai smags, sūtiet mums ziņu. Ja tā ir skulptūra, rakstiet, un mēs centīsimies atrisināt loģistiku. Jums pašam mākslas darbs OBLIGĀTI jāatved un pēc tam pašam jāaizved prom no galerijas. **Šis būs vēsturisks notikums, tādēļ iesniedziet labāko, kas jums ir.** Pieņemam vienu darbu no katra cilvēka. Darbi tiks izkārtoti nejauši. Atklāšana 9. jūlijā."
"O'Flaherty's" aicinājumam atsaucās vairāk nekā 1100 mākslinieku, kuru atvestie darbi teju pilnībā noklāja visas galerijas virsmas, ieskaitot sienas birojā, tualetē un mantu glabātavā.
Foto: Reserved Magazine
Ienākot galerijas telpās, skatam atklājas daudzstāvīgs gleznu un "jebkā piekarama" mikslis, kas telpu trūkuma dēļ izšļācies uz griestiem, grīdas un biroja darba galdiem. Melni krāsotās, pārblīvētās sienas dezorientējoši un teju vardarbīgi atrauj apmeklētāju no tveramās realitātes, ievedot viņu distopiskā telpā, kas asociatīvi mājo kaut kur starp ekscentriska krājēja mitekli un apokaliptisku studentu mākslas tirdziņu.
Izstādi pavadošajā tekstā minēts: "Vislielāko vilšanos māksliniekam rada grupu izstādes vasarā. Jūsu darbi tiek izstādīti kopā ar pilnīgiem svešiniekiem, kuriem nav nekāda sakara ar to, ko jūs darāt; visi bagātnieki ir ārpus pilsētas, turklāt šajā galerijā normālos apstākļos, visticamāk, jūs savus darbus nekad neizstādītu."
Mērojot ceļu dziļāk, izstādes apmeklētājs dodas ņirbošā labirintā, kura uzbūvē izmantoti visdažādākie mediji. Kā paredzams, ir pārstāvēta glezniecība, ready-made skulptūras un pat dzeja, bet starp izstādītajiem darbiem atrodams arī paklājs, kas veidots no novalkātas apakšveļas, miniatūra keramikas picas šķēle, plakāts ar uzrakstu "I love liquor", pāris manifestu, sintētiska parūka, draudīgi brieža ragi, tukšu alus bundžu rinda (tomēr līdz galam nav skaidrs, vai tā ir daļa no izstādes), izšūta cepure, apgleznota brokastu pārslu paka, izbāzts suņuks, izkošļātu salmiņu kolekcija, durvju apakšā pienaglots plastmasas maisiņš, kurā mīt pūstoša zivs un vēl, un vēl, un vēl. Meklēt darbu formāli vienojošos elementus vai loģiku to izkārtojumā nozīmētu palaist garām izstādes būtību.
Attēls: Galerijas telpas “Google Maps street view”.
"O'Flaherty's" galerija atrodas Manhetenas lejasdaļas pēdējā nekomercializētajā nostūrī un ir aizguvusi savu nosaukumu no fiktīva īru kroga. Galerijas noputējušie, aizrestotie logi un dziestošais neona uzraksts vedina vaicāt, vai leģenda patiesībā nevēsta par bāru, kas maskējas par fiktīvu galeriju; taču iekšpusē viens virs otra sakrautie mākslas darbi vedina domāt par pārtikas plauktiem tuvējā deli. Uzjautrinoši grīļojoties starp anarhistiski performatīvu aktu un garāžas izpārdošanu, komodificētā, taču paviršā mākslas izpārdošana atsauc prātā mākslas vēsturē kanonizēto zviedru izcelsmes amerikāņu mākslinieka Klāsa Oldenburga 1961. gadā atvērto veikalu, kurā, apzināti izvairoties no galerijas iesaistes, Oldenburgs pārdeva savas deformētām ikdienas precēm līdzīgās skulptūras.
"Patriots" kalpo par amatiermākslas slavinājumu, aptverot visu, ko mūsdienās varētu – un arīdzan nevarētu – nodēvēt par mākslu. Krāšņi kliedzošie darbi apvienojumā ar to smacējošo izkārtojumu iemieso folklorizēto Endija Vorhola citātu par nākotni, kurā katrs pretendē uz 15 sekundēm slavas un Dišāna ieviesto "derēs jebkas" principu. Katrs izstādes dalībnieks tiecas pievērst sev uzmanību, bruņojies ar asprātību, oriģinalitāti vai vienkārši masu. Taču ironija slēpjas faktā, ka tieši šī kāre pēc apmeklētāja skatiena dienas beigās padara tos teju neatšķiramus citu no cita. Šis secinājums kļūst par klupšanas akmeni tādu starptautiski atpazīstamu un profesionālu mākslinieku kā Terensa Koha un Daniela Kolena darbu priekšā, kas izstādē atrodami uz sienas (un tualetes poda vāka) starp "sestdienas gleznotāju" kanvu rievām.
Autores foto
"Patriots" bezkaunīgā manierē aicina pārvērtēt nerakstīto mākslas vides etiķeti, procesā izgaismojot neērtos, tomēr dziļi iesakņotos aizspriedumus. Pievēršanās izstādes nosaukumam "Patriots" izved skatītāju no sirreālā reibuma atpakaļ tveramā laiktelpā, mudinot domāt par to, ka neiecietība, aizspriedumi, konservatīvisms un nevienlīdzība vajā ne tikai ASV sabiedrību, bet arī tās komercializēto mākslas vidi. Atsaucot prātā vienlīdz dumpiniecisku un savam laikam drosmīgu mākslas notikumu – Parīzes "Atraidīto salona" izstādi ("Salon des Refusés") –, "Patriots" vēršas pret vides liekulību, kas nereti paģēr mītisku mākslinieku zīmolu pielūgsmi, sēj augsni elitārismam un snobismam un kalpo par attaisnojumu institucionālam dogmatismam.
Autores foto
Tikmēr Manhetenas salas otrā pusē norisinās Vitnijas Amerikas mākslas muzeja biennāle "Quiet as It's Kept". Biennāles kuratori Deivids Brezlins un Adrianna Edvarda apjomīgajā izstādē tiecas notvert un dokumentēt Amerikas laikmetīgās mākslas zeitgeist. Kuratori apzināti nojaukuši visas zāles starpsienas, materiālajā vidē uzsverot izstādes konceptuālos centienus salauzt robežas un kā mediāli, tā arī ģeogrāfiski aptvert daudzšķautņaino šodienas izpratni jēdzienam "Amerikas māksla". Nedaudz vīpsnājot par biennāles kuratoru ambiciozo pieteikumu un salīdzinot abus notikumus, iespējams uzdot jautājumu – vai izstāde, kurā dalību var ņemt katrs, kurš vēlas tajā piedalīties, nav reālistiskāka laikmeta mākslinieciskā gara fiksācija par jebkuriem mērķtiecīgiem, kuratoru izpratnes diktētiem centieniem dokumentēt "daudzveidību"?
Ņujorkas enfants terribles izstādi var uzskatīt par anarhistisku žestu, kas šķietami demokratizē necaurspīdīgo, komercializēto un stratificēto pilsētas mākslas vidi – "O'Flaherty's" dibinātāju Džemianas Džuliano-Vilani un Billija Granta performatīvais uznāciens piedāvā utopisku ilustrāciju radikāla egalitārisma īstenošanai mākslas izstāžu formātā, kurā nozīmes nav nedz darba autoram, nedz arī pašam mākslas darbam. Visi darbi, kas tika atvesti, tika arī izstādīti. To izvietošanā nav manāma nekāda iekšējā loģika, izņemot pastarpinātus galeristu smīnus, piemēram, novietojot darbu, kas līdzinās Kurbē "Pasaules sākumam", virs ieejas durvīm.
"Ja jūs domājāt, ka nav iespējams piedalīties vēl necienīgākā grupas šovā, jūs kļūdījāties. Mēs burtiski paņēmām jebkuru mēslu, ko jūs atnesāt – neatkarīgi no tā, vai tas bija kas satriecošs vai pilnīga miskaste, un mēģinājām ar to radīt ideju." [1]
Pret visiem mākslas darbiem izturoties vienlīdzīgi – "kā pret mēsliem" [2], skatītāja uzmanība tiek pievērsta nevis atsevišķiem mākslas darbiem, bet gan izstādei kā performatīvam notikumam. Šis pieņēmums arīdzan sniedz iespēju pievērsties jautājumam par performatīvā akta autorību.
1863. gadā pirmā "Atraidīto salona" izstāde izaicināja mākslas akadēmijas autoritāti, izstādot divas trešdaļas no Parīzes salona izstādē neiekļautajiem darbiem. "Atraidīto salons" tapa kā mākslinieku pašorganizēta iniciatīva, vēršoties pret akadēmiskās vides stagnāciju un elitārās salona izstādes atteikšanos apzināt alternatīvas glezniecības formas. Iepriekš piesauktais Klāsa Oldenburga veikals citu nozīmju starpā kalpoja par veidu, kā pievērst uzmanību tirgus ekonomikas modeļa pretrunām, kas diktēja (un joprojām diktē) ne vien burgeru vai kolas bundžu pirkšanu un pārdošanu, bet arī mākslas tirgošanu. Akcentējot šīs pretrunas un pašrocīgi izpārdodot savas skulptūras, Oldenburgs artikulēja autoru vēlmi atgūt kontroli pār tirgus procesiem, kuros iekļaut savus darbus.
Iepriekš minētajos piemēros mākslinieku veidotās iniciatīvas pievērsa sabiedrības uzmanību institucionālajai hegemonijai, tai pašā laikā iedrošinot mākslinieku pašnoteikšanos. "Patriots" nenoliedzami sniedz nepieciešamu un laikam atbilstošu komentāru par akla patriotisma abpusgriezīgo dabu, bet ironizējošais apraksta tonis un mākslinieka lomas noplicināšana paradoksāli uzsver "O'Flaherty's" institucionālo vienreizību. Viļņas Laikmetīgās mākslas centra fasādi rotā uzraksts "Ikviens var būt mākslinieks, bet tikai mākslinieki to zina". "Patriota" kontekstā iespējams sacīt, ka ikviens patiešām var būt mākslinieks, bet tikai galerists to zina. Galerijai apvelkot mākslinieka drēbes, anonīmie mākslinieki kalpo vien par bandiniekiem "O'Flaherty's" leģendas veidošanā. Rezultātā šķiet – vēršoties pret mākslas vides snobismu un elitārismu, šī galerija pati ir kļuvusi par daļu no problēmas.
[1] Izstādi pavadošais teksts.
[2] Turpat.
1