Publicitātes attēls.
 
Māksla
31.08.2021

Oda tagadnei

Komentē
2
Saglabā

Par Annes Imhofas personālizstādi "Natures Mortes" Tokijas pilī Parīzē.

Radīt šī brīža pasaules portretējumu ir izaicinājums ne vien tā iemesla dēļ, ka tiek liegta iespēja bruņoties ar laika refleksiju veicinošo atstatumu, bet arī tādēļ, ka mūsdienu pasaules attēlojums nav pilnīgs bez pēdējā gada ierobežojumu emocionālo nospiedumu attēlojuma. Par spīti šķēršļiem, līdz š. g. 24. oktobrim Tokijas pilī Parīzē ir iespējams vērot vācu mākslinieces Annes Imhofas personālizstādi "Natures Mortes", kas pievēršas sava laikmeta gara izpētei.

Izstādes apmeklējumu gaidīju ar lielu interesi ne vien tā iemesla dēļ, ka Imhofu nereti piemin kā vienu no prominentākajām personībām laikmetīgajā mākslā [1], bet arī tādēļ, lai iepazītos ar veidu, kā māksliniece, kas plašāku atpazīstamību guvusi, tieši pateicoties performancēm, risinās sev izvirzīto uzdevumu – piepildīt apjomīgās Tokijas pils telpas laikā, kad fiziskā saskarsme ir ierobežota.

Intervijā ar kuratoru Hansu Ulrihu Obristu, atskatoties uz 2017. gada Venēcijas mākslas biennāles "Zelta lauvas" ieguvēju, Imhofas veidoto Vācijas nacionālo paviljonu, māksliniece atzīst, ka līdz brīdim, kad skatītāji sāka ieplūst paviljonā, viņa nebija apjautusi, ka arī apmeklētājs var kļūt par daļu no priekšnesuma [2]. 4 gadus vēlāk izstādē "Natures Mortes" māksliniece šo novērojumu vispārinājusi līdz punktam, kurā mākslas darbs tā pilnībā tiek realizēts tikai ar apmeklētāja klātbūtni. Šī iemesla dēļ apjomīgā ekspozīcija ir precīzāk aprakstāma kā mikrokosma scenogrāfija, nevis kā individuālu mākslas objektu izstāde.

Anne Imhofa "Passage", 2021. Tokijas pilī Parīzē. Publicitātes attēls.

Izstādes mediālā un mākslinieciskā daudzpusība atsauc prātā Iļjas Kabakova artikulēto konceptu "totālā instalācija". Kabakova vārdiem, totālā instalācija atšķiras no citiem mākslas formātiem ar to, ka "totālās instalācijas galvenais aktieris, galvenais centrs, uz kuru viss tiek adresēts, kuram viss ir domāts, ir skatītājs [..] visa instalācija ir orientēta tikai uz viņa uztveri, un jebkurš instalācijas punkts, jebkura no tās struktūrām ir orientēta tikai uz to iespaidu, kāds tam būtu jāsniedz skatītājam – galvenais rezultāts ir skatītāja reakcija" [3]. Atšķirībā no citām instalācijas mākslas formām [4] Kabakova totālās instalācijas izceļas ar to teatralitāti un psiholoģisko nospiedumu. Skatītājs ne vien fiziski atrodas mākslinieka radītajā pasaulē, bet tās niansētais iekārtojums ir pārņēmis arī skatītāja prātu, padarot to par protagonistu mākslinieka inscenētajā stāstā (par uzskatāmu piemēru var minēt Kabakova "Desmit raksturu (personāžu)" sēriju vai Latvijas kontekstā Kaspara Groševa multimediālo instalāciju "Cita istaba").

"Natures Mortes" totalitāte slēpjas Tokijas pils sniegtajā carte blanche formātā, kas sniedz iespēju māksliniekam pilnībā pārņemt izstāžu zāles telpas, kā arī instrumentu daudzveidībā, ko Imhofa izmanto, lai iztirzātu izstādes tematisko konstelāciju. Visas izstādes garumā apmeklētājs piedalās vizuālā, plastiskā un audiālā simfonijā, kas, atsedzot apjomīgās telpas struktūru, atklāj sabiedrības pretrunas un neirozes.

Līdzās pārliecībai, ka "Natures Mortes" dēvējama par mana gada nozīmīgāko mākslas notikumu, vēlējos vērst uzmanību trīs mākslinieces izmantotajiem instrumentiem – aliansēm, arhitektūrai un skatītājam – kuru pielietojums izstādē paliek prātā kā unikāls.

Alianses

Annes Imhofas personālizstāde precīzāk dēvējama par mākslinieces kūrētu grupas izstādi, kurā eksponēti vairāk nekā 30 dažādu mākslinieku darbi. Šāda pieeja izstādes formātam ir retums un biežāk sastopama situācijās, kad mākslinieki strādā ar esošām muzeju kolekcijām (piemēram, Daniela Aršama intervences muzejos vai nesenā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja iniciatīva "Muzeja asinsaina"). Šādu izvēli iespējams skaidrot ar Imhofas darbu veidošanas procesu – nemainīgais lielums viņas darbos ir tieši to izstrādes maniere, kas balstās diskusijās un daudzpusīgā sadarbībā, par spīti faktam, ka savā mākslinieciskajā praksē viņa nav bijusi uzticīga vienam konkrētam medijam (Imhofa ir mācījusies Frankfurtes Mākslas akadēmijas tēlotājmākslas programmā; par savu atspēriena punktu min glezniecību; pati komponē mūziku savām performancēm; veidojusi 2021. gada pavasara "Burberry" modes skates scenogrāfiju, bet lielāko popularitāti ieguvusi, pateicoties performancēm).

Wolfgang Tillmans "An der Isar II", 2008. Tokijas pils Parīzē. Publicitātes attēls.

Māksliniece ap sevi izveidojusi aliansi ar līdzīgi domājošajiem, ko veido autori, kuri jau vairākus gadus piedalījušies Imhofas radošajā procesā, – gleznotāja Elīza Duglasa, pētniece un performanču māksliniece Frančeska Aignere, komponists Billijs Balthīls un citi. Parīzē dažādo mākslinieku darbi organiski komplimentē viens otru, vedinot domāt, ka izstādes dalībnieki ir pašas Imhofas pārstāvētā naratīva un vizuālās estētikas turpinājums citos medijos. Kā sprintā nodots stafetes kociņš, Volfgangs Tilmanss fotogrāfijā "An der Isar II" turpina tēmas, kuras Imhofa risina izstādē redzamajās gleznās; kas ir turpinājums sajūtai, kuru Elīza Duglasa ietvērusi izstādi pavadošajā skaņu celiņā "Sound Rail" un ko savukārt Banija Rodžersa akcentējusi instalācijā "Swans Filth Mop (Zombie)", un kas turpinās arī pārējos izstādē redzamajos darbos. Šī dinamiskā diskusija starp māksliniekiem izveido nepārtrauktu, sevi definējošu esības stāvokli, kas svārstās starp vardarbību, dzeju un melanholiju. Katram dalībniekam sniedzot savu skatījumu par tagadnes noskaņu, mediālā un tematiskā daudzbalsība veido visaptverošu kopainu, kas atklāj sava veida Zeitgeist jeb laika garu.

Sigmar Polke "Axial Age Determination of the Position: Here It Is" (2007), "Forward" (2007), "Deucalion’s flood" (2005), "Ohne Titel "Axial Age"" (2005), "Jugendstil" (2005), "Urlicht" (2007). Publicitātes attēls.

Izstādes kontekstā Imhofas nozīmīgākais pienesums izpratnei par mākslinieku aliansēm ir nekautrīgs lēmums blakus saviem draugiem un laikabiedriem nostādīt sen kanonizētus māksliniekus kā pilnvērtīgus novērotājus. Starp Imhofas uzslietajiem nožogojumiem iespējams atrast nelielus altārus, kurus apdzīvo Zigmārs Polke, Sajs Tvomblijs un pat Teodors Žeriko. Savstarpējā dialogā skatītājam ir iespēja ieraudzīt nemainīgi aktuālo arī sen atzīto autoru darbos, kā arī izsekot pašas mākslinieces iedvesmai un vīzijas attīstības procesam.

Arhitektūra

Arhitektūra allaž spēlējusi nozīmīgu lomu Imhofas daiļradē. Komentējot Vācijas paviljonu "Faust", māksliniece min, ka stiklotās grīdas augstums tika izvēlēts, lai vienlaikus īstenotu divus mērķus – nodrošinātu tuvumu starp skatītāju un zem stikla grīdas esošajiem performanču māksliniekiem  un liktu skatītājam apreibt no augstuma [5]. Savukārt, gatavojoties "Natures Mortes", Imhofa sadarbojās ar Berlīnē bāzēto arhitektūras studiju "Sub", lai uz Parīzi pārceltu tikko nojauktās Turīnas biroju ēkas apkrāsotos stiklus [6].

"Natures Mortes" izstādes skats. Foto: Aurelien Chauvaud. NYTimes, 2021

Mākslas kritiķis Bendžamins Pikets Tokijas pils pagrabā radītā labirinta izkārtojumu skaidro ar datorspēļu arhitektūras veidošanas principiem, kur telpas ir veidotas tik nepārredzamas un sienas tik augstas, lai izaicinātu un dezorientētu spēlētāju, taču vienlaikus pietiekami intuitīvas, lai ļautu spēlētājam justies cerīgam par tā iespējām pieveikt spēli [7]. Līdzīgi kā Medelinas Ginsas un Šusaku Arakavas veidotajās nemirstību veicinošajās ēkās (reversible destiny lofts [8]), mērojot ceļu caur "Natures Mortes" labirintiem, sašaurinošiem tuneļiem un aptumšotām ejām – pārdomājot nākamos soļus nepārtraukta apgrūtinājuma apstākļos – tiek iedrošināta telpas izzināšana un veicināta klātesamība.

Kā meistarīga ceremoniju veidotāja Imhofa režisē pārsteidzošu izrādi, kas ar neticamu precizitāti harmonizēta ar skatītāja progresiju cauri izstāžu zāles telpām. Kontrastā ierastajam baltā kuba formātam izstāde padara telpu un ēku par instrumentu konceptuālā vēstījuma papildināšanai. Māksliniece atsakās no lineāras progresijas, tā vietā piedāvājot labirintam līdzīgu struktūru, kuras pakāpeniskā progresija apgrūtina uztveri un pieprasa no jauna definēt veidu, kā apskatīt un mijiedarboties ar ekspozīciju.

David Hammons "Phat Free", 1995. Tokijas pils Parīzē. Publicitātes attēls

Izstādi atklāj abpus gaitenim novietotas plāksnes, kas atgādina šosejas norobežojošās sienas, un tās pakāpeniski sašaurinās, skatītāju iegrožojot. Turpinot ceļu arvien dziļāk Tokijas pils pagrabos (izstāde veidota kā kāpšana lejup no pirmā stāva uz pagrabu), telpas pakāpeniski kļūst arvien vairāk atkailinātas un tumšākas. Skatam tiek atsegtas ēkas komunikācijas, caurules un balsti, un telpā praktiski vairs neiekļūst dienas gaisma. Šis žests kalpo par vienu no spēcīgākajiem katalizatoriem izstādes kataklizmiskajai pieredzei, jo, sasaucoties ar pakāpenisku telpas aptumšošanos, arī izstādes ekspozīcija ieņem arvien introspektīvāku nokrāsu. Gaismas pieplūdušajā pirmajā stāvā izstāžu telpas izģērbšana šķiet neuzbāzīga, bet, mērojot ceļu dziļāk, kailās sienas sasaucas ar darbu saturisko attīstību un pāraug no sabiedrības neirožu identificēšanas uz introspektīvu domu procesa portretējumu. Kulminācija tiek sasniegta Deivida Hammona video darbā "Phat Free" (1995), kurā Hammona ritmiskā soļošana atgādina sirdspukstus, kas atbalsojas ēnainajās zālēs.

Skatītājs

Kontrastā Imhofas iepriekšējām izstādēm neviens no "Natures Mortes" performanču dalībniekiem nav fiziski klātesošs. Cilvēka klātbūtne tiek imitēta, izmantojot vizuālus un audiālus starpniekus. Pateicoties milzīgajiem skaļruņiem, kas, piekārti griestiem, slīd pa sliedēm, visu pastaigas laiku skatītāju pavada skaņu celiņš. Performances dalībnieka loma tiek uzticēta apmeklētājam, tādējādi māksliniece pieskaras jaunam instrumentālam resursam un nodrošina paspilgtinātu emocionālo iespaidu.

Anne Imhof, "Natures Mortes" izstādes skats, 2021. Tokijas pils Parīzē. Publicitātes attēls.

Ekspozīcijā izmantoto instrumentu kopums vedina domāt, ka "Natures Mortes" kontekstā mākslas darbs nav tikai telpā izstādītās vienības, bet gan skatītāja kustība, mijiedarbojoties ar tām. Telpas konstrukcijās ir atstātas aicinošas spraugas, caur kurām dodoties tiek saņemts rājiens no apsarga. Nepārtrauktā trauksme pakausī par jautājumu, kur atļauts un kur aizliegts doties, mijas ar Elīzas Duglasas veidoto kliedzošo, kāpinošo muzikālo pavadījumu, procesā iemiesojot un atgādinot par pēdējā gadā tik izplatīto trauksmes sajūtu. Vietās, kur iepriekš būtu pārvietojusies Imhofas nejūtīgā armija, šobrīd laiski soļo izstādes apmeklētāji. Šie trauslie ķermeņi parādās kā materiāls, ko pārņem neredzamas spēka struktūras. Tie ir subjekti, kuri pastāvīgi šķiet pretrunā ar savu objektivizāciju. Līdzīgi kā performētāji Imhofas darbos, "Natures Mortes" skatītājs ir zaudējis savu brīvo gribu, kļūstot par vides apstākļu gūstekni, kuram ikkatru rīcību diktē telpa un skaņa.

Aktīvi iesaistot izstādes apmeklētāju darbības universā, tiek veikli ilustrēta izstādes tēmas – tagadnības – paradoksālā daba. Skatītājs tiek aicināts aktivizēt savas maņas un pievērst pastiprinātu uzmanību notiekošajam, metot pie malas pasivitāti, bet tai pašā laikā apzinoties šī žesta bezjēdzību nolemtības un apstākļu sakritības priekšā.

***

Laikmetā, kas aizraujas ar vienkāršošanu un frāžainību, Imhofa aicina atgriezties pie daudzpusības un nianšu normalizēšanas. Kas ir šodiena, un kas ir šis brīdis? Komplicēta konstelācija, kas sastāv no neskaitāmiem lielumiem, kuri uzglūn no visām pusēm. Mijiedarbībā starp utopiju un distopiju šī izstāde sniedz vienreizēju pārdzīvojumu maņām un intensīvu atstāstu par pasauli, kurā dzīvojam un kas dzīvo mūsos.

 

[1] https://www.dazeddigital.com/art-photography/article/52932/1/anne-imhof-takes-over-palais-de-tokyo-carte-blanche-natures-mortes

[2] https://www.youtube.com/watch?v=mfoePaioRiw

[3] Kabakov, Ilya. On The Total Installation. Bonn, 1995.

[4] Bishop, Claire. Installation Art. London: Tate Publishing, 2005. p. 14

[5] https://www.youtube.com/watch?v=mfoePaioRiw

[6] https://www.nytimes.com/2021/06/02/t-magazine/anne-imhof-exhibition.html

[7] https://flash---art.com/article/anne-imhof/

[8] https://www.nytimes.com/2019/08/20/t-magazine/reversible-destiny-arakawa-madeline-gins.html

Megija Mīlberga

Megija Mīlberga ir topošā mākslas vēstures studente Ņujorkas Universitātē.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!