Man gribētos kaut ko pateikt par Baltkrievijā notiekošo, bet tā atkal būtu viena vienīga aizkaitināta lamāšanās. Par tādām lietām droši vien jāraksta konstruktīvi, tam vajag savaldību un visādas labas īpašības, kuras iegūt man nav izdevies. Tā vietā es reizēm naktīs pērku interneta veikalos dažādus štruntus – citādi, gandrīz nepārtraukti strādājot, man nav laika pat notriekt sapelnīto. Krēslā atgāzies, noguris līdz nelabumam, atveru kārtējo vietni un pētu atlaižu piedāvājumu lapas augšpusē. Un tad pasūtu kaut kādus man pilnīgi nevajadzīgus niekus par puscenu.
"Sveiki! Mēs diemžēl nevaram jums to akvāriju atsūtīt caur pakomātu – tas nelīdīs iekšā. Jūs varbūt pats tad atbrauksiet pakaļ vai noformēsim sūtījumu ar kurjeru?" viņi pēc tam mēdz man zvanīties.
"Man nav laika nekam braukt pakaļ vai gaidīt kurjeru, jēziņ... Jūtu, ka mēs ar jums neko te nenokārtosim, varat visu anulēt!" es atbildu, kaut gan tobrīd nevaru vairs īsti atminēties – vai tiešām esmu nez kāda velna pēc pasūtījis arī akvāriju. Kaut gan tāda iespēja pastāv, tas izklausās pietiekami bezjēdzīgi.
"Ja nezini, par ko rakstīt, tad vari uzrakstīt par to, kā ārstēt salauztu sirdi," mans kāds teica. Ar ironiju, protams. Skaidrs – nezinu, kā tādas lietas ārstēt, neviens nezina. Es visu – lauztu sirdi, savu dumjību un gripu ieskaitot – ārstēju ar noliegumu, kaut labi zinu, ka tas nenieka nepalīdzēs. Nekā citādi es vienkārši nemāku. Ja man kaut kādā veidā reiz izdotos šķirties no galvas, tad es droši vien vēl kādu mirkli kā vista staigātu apkārt bez tās, izliekoties, ka viss ir normāli, un neatlaidīgi cenšoties aizsmēķēt.
Kāds man nesen teica, ka sirdis, tā viņam šķiet, esot līdzīgas spuldzītēm – ar noteiktu ekspluatācijas termiņu. Kad tās pārdeg, tad pārdeg, un neko tur vairs mainīt nevar, lai vai kā tās nekratītu un nesistu pret celi. Man negribas tam ticēt – mani kaitina visādi fatālismi. Es esmu diezgan pārliecināts, ka par tādu nolemtību var runāt tikai tas, kurš bijis par slinku, lai spuldzīti pasistu pret celi trīsdesmito reizi – tad tā aizdegtos un atkal mirdzētu kā jauna. Bet tas nestrādā uz cilvēkiem, kuri pārstājuši tevi mīlēt, saprotams.
Lauztas sirdis laikam būtu jāārstē kaut kādas valsts finansētas programmas ietvaros. Cietušajiem pienāktos apliecība, kura ļauj viņiem doties, kurp acis rāda, vai palikt krogos pēc slēgšanas. Viņi drīkstētu zvanīt naktīs jebkuram, un visos kinoteātros ieeja viņiem būtu bez maksas. Kad viņi spulgām acīm vienatnē klaiņotu pa ielām lietus laikā, aiz katra stūra neuzkrītoši dežurētu pievilcīgi garīgās aprūpes darbinieki. Nu, un tādā garā. Kāds ministrijas iecelts cilvēks, galvenais atbildīgais par visām lauztajām sirdīm valstī, brīfingos atkal un atkal mundri atkārtotu saviem ļaudīm: "Galvenais mums ir kas? Pareizi, galvenais mums ir iegūt laiku."
Reizi pusgadā cietušajiem būtu jāatrādās komisijai. Tur maigi, bet noteikti ar izjautāšanu un dažādām analīzēm tiktu noteikts, vai pacients joprojām ir lauztas sirds nēsātājs un viņa apliecība ar visām privilēģijām un pabalstiem jāpagarina, vai arī ir pienācis laiks viņu no šī statusa atbrīvot. Protams, kā vienmēr, būtu arī bars neliešu, kuri simulētu, izmantojot savu ielaisto melanholiju. Un tie, kuri patiesībā nemaz nekad nevienu, izņemot sevi, mīlēt nav spējuši un tāpēc uzskata sevi par upuriem. Bet arī viņu upura statuss patiesībā nav īsti apstrīdams. Pārmest kādam nespēju mīlēt – vai tad tas nav tas pats, kas pārmest daltoniķim, ka viņš atkal uzvilcis nesaskaņotus apģērba gabalus? Un pārmest kādam citam par to, ka viņš, taisni otrādi, daudz par daudz mīl kādu, kurš to šķietami vispār nav pelnījis? Tas ir tāpat, kā cilvēkam, kurš sacerējis ģeniālu balādi savai mīlestībai, pateikt: "Nu, nē, nevajadzēja tev tā pūlēties, viņa jau diezgan pabriesmīga."
Man nav ne jausmas, cik siržu es pats esmu salauzis, jo gandrīz nekad, ja godīgi, to neesmu spējis uztvert līdz galam nopietni – to, ka kāds nevarētu iztikt bez manis. Man tādas vēstis vienmēr likušās kā pārpratums. Kāds vienkārši kaut ko sajaucis, sajaucis mani ar kādu citu. Kāda (vai kāds) vienkārši noturējis mani par to, kas es nekad neesmu bijis un nevarētu būt. Varbūt tikpat jocīgi tas kādreiz licies tiem, bez kuriem piepeši nevarēju es. Bet nekas tāds pavisam slikts, kā redzams, nav noticis – es joprojām esmu te un vispār, ja arī cilvēki mirst uz nelaimīgas mīlestības viļņa, tad slēdzienā tomēr figurē pavisam citas lietas. To cēloņsakarību restaurēt ir pagrūti. Bet parasti tomēr cilvēks vispirms pieķeras sevis paša plānveidīgai nogalināšanai, un pēc tam viņu pamet tie, kurus viņš mīlējis. Vai mīlestībai ir robežas? Ir, protams. Reizēm pat pārāk asas.
Instrukcija – kā ārstēt salauztu sirdi
- Apgulieties un skatieties vienā punktā, kamēr skan visas tās skumjās dziesmas, kuras esat salicis pleilistē.
- Viegli slapjām acīm pārlaidiet skatienu telpai – vai jūs atceraties, kā te bija, kad mīlējāt viens otru? Atcerieties – tie mīļotā cilvēka iekoptie telpaugi te ir salikti, lai jums būtu vairāk skābekļa. Tagad viņa te nav, un jūs pat nezināt, cik bieži tie jālaista. Visdrīzāk, tie nomirs. Tāpat kā nomira tā cilvēka jūtas pret jums. Tagad varat raudāt, sliktāk tāpat nepaliks.
- Labāk paraudāt tā ilgāk jau uzreiz – lai nesāktos piepeši uz ielas vai autobusā. Tāpēc ieteicams palaist pleilisti no jauna. Jūs nezināt, kad jālaista augi? Cik daudz jūs vispār zināt – par dzīvi, par to otru?
- Var uz "tu"? Nē, viņa par tevi tagad nedomā.
- Ko tas mainīs – tu tāds apņēmīgs un cēls šovakar, ar taksi un ziediem? No rīta tu tāpat pamodīsies tas pats. Tas pats, ko viņa jau ir pārstājusi mīlēt. Gribi, lai viņa vēlreiz par to pārliecinās?
- Var tos augus laistīt, kad ienāk prātā, nekas briesmīgs ar tiem nenotiks. Bet tu taču nedarīsi arī to, gaidīsi, ka vienā nakti viņa vienkārši pati būs atgriezusies un visu izlabos.
- Tagad tev vairs nav nekā, pat to ziedu ne.
Nē, es domāju, ka labāk tomēr būtu uzrakstīt par Baltkrieviju. Kaut gan pats prātīgākais būtu pārstāt mocīt ēteru ar visu šo monotono gvelšanu un braukt uz Minsku. Vai vienkārši braukt kaut kur, kamēr tas sasodītais slazds ar čaukstošajām lapām tukšos parkos kārtējo reizi nav aizcirties.
0