Aiz aizkariem paslēpta pilsoniskā atbildība

Ejot garām pilsētu dzīvojamo ēku pirmo stāvu logiem, pāris sekunžu simtdaļās varam nopētīt dažādās krāsās un rakstos izkārtos aizkarus. Visdrīzāk mēs nezinām, kas aiz tiem dzīvo un kas notiek, lai arī varam to iztēloties, atsaucoties uz savām zināšanām un pieredzi. Šajā tekstā es uzdrīkstēšos atvērt šos aizkarus pilsētu dzīvojamo māju pirmajos stāvos, atklāt vairākus kontrastus starp privāto un publisko telpu un norādīt, kā tie palīdz saprast pilsētvides sociālās dzīves pieredzi un ietekmē latviešu pilsoniskās atbildības izpratni un prakses.

Mums patīk skaidri apzināties nošķīrumu starp privāto un publisko telpu. Durvju slēdzenes aizšautas, aizkari ciet, un esam ērtās, nevis izejamās jaunāko modes tendenču drēbēs. Dzeram siltu, veselīgu uzlējumu Ziemassvētkos dāvinātā krūzē ar cālīšiem pretēji smalki izpūstai glāzei, kas piemērota tieši viena veida dzērienam. Pretēji glītai, ieturētai stājai vai sēdus pozai pie galda kādā kafejnīcā mēs sēžam izgāzušies kājām gaisā, kasāmies un urbinām degunu. Rodas jautājums – kāpēc mēs tik ļoti nodalām un slēpjam savas uzvedības formas un izskatu privātajā telpā?

Varam citādi

Ja izmetam loku kaut vai tepat netālu pa kādu Nīderlandes vai Skandināvijas pilsētu, var novērot, ka pirmo stāvu iedzīvotāji labprāt tur vaļā viesistabu, priekštelpu un virtuvju aizkarus. Garāmejot varam pamanīt nelielu daļu mājsaimniecības sadzīves. Tā kā neesmu pieradis pie šādiem pilsētvides sniegtiem gardumiem, tad nenoliedzami mana uzmanība arvien no jauna ieklīst kādas studentu virtuves vai pensionēta pāra darbistabas ikdienā. Pārņem savāda sajūta, kad tu klīsti pa grezni veidotu vecpilsētu ar precīzi izliektiem kanāliem un pēkšņi, strauji pagriežot galvu pa kreisi, ieraugi studentu sadzīvisku rīta ainu – taukainu plīti pie loga un trīs studentus, kas pelēkās kokvilnas treniņbiksēs izgūlušies pa diviem dīvāniem ar lielām krūzēm rokās un pie portatīvajiem datoriem.

Un nekā pārdabiska tur nav – tauki uz plītīm, ērts mājas apģērbs un lielas tējas krūzes ir pavisam ierasta ikdienas sastāvdaļa arī latviešu pilsētnieku vidū. Atšķirība ir tajā, ka pie mums šādas ainas tiek slēptas aiz divu veidu aizkariem – vieniem pa dienu, otriem vakarā. Un ne jau tāpēc, ka mūsu sadzīve būtu kaut kādā veidā netīrāka, neglītāka vai nepiedienīgāka. Attiecīgās rīcības iemesli drīzāk meklējami nozīmēs, kādas mēs piešķiram privātajai un publiskajai telpai.

Lai labāk saprastu mūsdienu attieksmes attiecībā uz "māju" un "publisko" tā saucamajā Rietumu pasaulē, noder vēsturisks atskats. Sengrieķu privātās sfēras raksturīgās iezīmes bija darbs, lai izdzīvotu, un reproducēšana, kuru īstenošanai bija attaisnojams arī spēka pielietojums un vardarbība. Turpretim publiskajā sfērā norisinājās politiskas debates, kurās lietas varēja nokārtot ar vārdiem un pārliecināšanu (Tomsons 2011, 52). Varam gan iebilst, ka publiskā sfēra bija pieejama tikai pie varas esošajiem baltajiem vīriešiem, tomēr tas nemaina attiecīgajai sfērai piešķirtās nozīmes.

Līdzīgi arī zviedru darbaļaužu mājās 20. gadsimta. sākumā to iekārtojuma un pārblīvētības dēļ nebija vietas, kur iemītnieki vēlētos pavadīt savu brīvo laiku. Socializēšanās ar draugiem vai kolēģiem galvenokārt notika citviet pretēji buržuāzijas spēcīgajiem akcentiem uz ģimenes kopā sanākšanām un dzīvi mājās. Sarunās bija vairāk vērojami izteicieni "mēs uz mūsu ielas, mūsu rajonā, mūsu dzīvokļa mājā" (Lofgrens 1984, 53). Pretēji komūnu veidošanās principiem darbaļaužu vidū mājas kā noslēgta ģimenes privātā telpa veidojās kā buržuāzistiskās vidusšķiras ideāls.

Bīstamā ārpuse

Ja publisko telpu raksturojošie izteikumi ir netiešāki, izkaisītāki, tad par privāto telpu varam atlasīt vairākus izteikumus, kas sakrīt arī ar dzimtenes aprakstiem. Tā ir laba un droša vieta, kur vienmēr atgriezties un kur tevi saprot. No tās pat ir atvasināts īpašības vārds "mājīgs" – tāda atmosfēra, ko cenšas radīt arī publiskās iestādēs, lai cilvēki justos komfortabli. Mājas kā indivīda privātā dzīvesvieta atšķiras ar to, ka tā tiek saistīta arī ar privātumu un intimitāti, ko Ričards Senets min kā vienu no modernās pasaules dominējošajām iezīmēm. Vieta, kur praktizē tuvas, siltas un atklātas attiecības un ko uzskata par īpaši cilvēciskām un morāli pareizākām patības aktivitātēm. Tā rezultātā notiek sabiedriskā cilvēka gāšana – publiskas identitātes un savstarpējas mijiedarbošanās vērtība tiek noliegta (Bikfords 2000, 357). Kāpēc noslēgtas mājas un intīms ģimeniskums tiek idealizēts salīdzinājumā ar atklātu, viesim pieejamu publisko telpu?

Savā privātajā telpā mēs katrs pats esam viedokļu līderis, nenoliedzama autoritāte un, ja nepieciešams, arvien no jauna vienbalsīgi pārvēlēta iekšējā pārvalde. Atkarībā no attiecībām ģimenē tas var būt vienbalsīgs autoritārisms vai demokrātiskai iekārtai pietuvināta sistēma, kurā dalībnieki ieklausās cits citā un kopīgi pieņem lēmumus. Nonākot publiskajā telpā, mēs sastopamies ar daudziem un dažādiem uzskatiem no neskaitāmiem skatupunktiem. Mūsu vienbalsīgais vai šaurā grupā pieņemtais viedoklis pēkšņi vairs nav noteicošais. Līdz ar to publiskā telpa tiek saistīta ar risku, nenoteiktību un nepabeigtību. Persona ir atklāta svešiniekam, kas pasauli uztver no cita sociālā stāvokļa, un līdz ar to pakļauta briesmām (Bikfords 2000, 358). Tu vairs neesi viens savā karaļvalstī, kritizējot vai spītīgi kliegdams – kā es teicu, tā arī būs. Apkārtējie cilvēki var reaģēt gan uz taviem izteikumiem, gan izskatu un uzvedību.

Ko mēs iegūsim, atsedzot aiz aizkariem slēptās mazās karaļvalstis? Šādas tematikas aktualizēšana ne sākas, ne beidzas ar vēlmi apmierināt ziņkāri, ieraugot prasmīgāk izspēlētus reālos pilsētvides "ugunsgrēkus". Tādas prakses kā nožogojumi, apsargājamas dzīvojamās teritorijas un pat aizkari apspiež iespējas veidot pilsētu kā vienotu kopienu ar iedzīvotājiem no dažādām sociālajām pozīcijām. Tās ir neegalitāras, jo dažiem rada drošības ilūziju uz citu faktiskās bīstamības un diskomforta rēķina. Tās ir nedemokrātiskas, jo rada šo nevienlīdzību un slēpti cenšas ar vienu perspektīvu pārstāvēt daudzas citas (Bikfords 2000, 358). Es sēžu savā pilī, problēmu neredzu, tātad problēmas nav. Lai nebūtu sajūtas, ka cenšos atņemt pēdējo drošo vietu šai saulē, paskaidrošu ieguvumus.

Dzīve uz ielas

Nevienā brīdī nenoliedzu, ka privātā telpa ir nepieciešama. Drīzāk aicinu pārvērtēt tai piešķirtās nozīmes un apskatīt iespējas kaut nedaudz pavērt vaļā iekštelpu dekorējošos aizkarus un veidot saikni starp iemītniekiem un garāmgājējiem. Turklāt robežas starp privāto un publisko tāpat jau ir plūstošas un situatīvas, ņemot vērā kaut vai sociālajos portālos publicētos attēlus un video no šķietami slēptās vides. Mēs varam paskatīties uz to nevis kā uz kaut kā zaudēšanu – privātās, drošās telpas sarukšanu, neparedzamās publiskās telpas radītā apdraudējuma pieaugumu, bet uztvert to kā plašas mums pieejamas telpas atgūšanu.

Paverot aizkarus, paplašinās gan iekštelpas, gan arī publiskās telpas apmēri. Mūsu skats sniegtos tālāk par aizkariem. Mēs varētu vairāk uzzināt par to, kā cilvēki dzīvo iekštelpās un kas notiek uz ielas. Padarītu publisko telpu, kas ir pieejama iedzīvotājam ne tikai kā pārvietošanās skrejceļš, par savas privātās telpas paplašinājumu. Mēs varētu biežāk būt klātesoši publiskās telpas notikumos. Varētu tiem sekot līdzi, novērot un, ja nepieciešams, reaģēt uz notiekošo. Iela līdz ar to arī kļūtu par iemītnieka atbildības lauku. Iemītnieks kļūtu atbildīgs par to, lai uz ielas būtu tikpat labiekārtota un mājīga vide kā mājās.

Pieaugot pilsoniskajai atbildībai par apkārtējiem iedzīvotājiem un savu apkārtni, paralēli vispārējai pašvaldības klātesamībai drošību un apkārtējo kārtību var uzraudzīt paši iedzīvotāji. Pie dzīvojamo māju ieejas durvīm lielos podos audzēto augu uzraudzībai Amsterdamas centrā nav norīkota atsevišķa apstādījumu policijas vienība. Vietējās kopienas piederības un saliedētības sajūta ir pietiekami spēcīga, lai katrs iemītnieks būtu atbildīgs ne tikai par to, kas norisinās viņa mājoklī līdz īpašuma robežām, līdz aizkariem vai sētai, bet rūpējas arī par to, ka viņa kaimiņa īpašumā neielaužas un ka kaimiņš nepārkāpj noteikumus, par kuriem kopienas dalībnieki netieši ir savstarpēji vienojušies. Tādā veidā iedzīvotājs var ne vien paplašināt savu dzīvojamo telpu, bet arī uzlabot attiecības ar apkārt dzīvojošajiem indivīdiem un uzlabot apkārtējās vides drošību.

Komunālā dzīvokļa modelis

Pirms kāda laika mēs ar draugiem ievācāmies bijušajā komunālajā dzīvoklī. Agrāk tajā dzīvoja trīs ģimenes. Katrā istabā bija savs elektrības skaitītājs, istabu durvis bija ar slēdzenēm, un pašas istabas salīdzinoši labā stāvoklī. Turpretim koplietojamās telpas – koridors, vannasistaba, virtuve un tualete – līdzinājās drupām, kur vēl saglabājušās sienas, kas savukārt izbirušas līdz atsegtām sijām. Ārdurvis viens no iemītniekiem pēc iedzeršanas un atslēgu pazaudēšanas mēdza spert vaļā ar kāju. Tas bija viens dzīvoklis ar vairākiem iemītniekiem, kuru atbildība nesniedzās tālāk par savu istabu slēdzenēm. Tā kā šāds komunālā dzīvokļa piemērs ir kā nelielas kopienas modelis, kuru varam aplūkot arī plašākā sabiedrības mērogā, tad mājsaimniecība ir nevis no apkārtnes noslēgta vide, bet būtisks aizsākums tālākai sabiedriskajai darbībai. Tā ir kopienas pamatforma un svarīgākā vieta racionāla, liberāla iedzīvotāja izveidei, no kuras var ietekmēt politiskos procesus, neizejot no mājām (Fentons 2005, 188).

Šāds savā privātajā teritorijā ieslēdzies tēls amerikāņu filmās mēdz būt stereotipizētais padsmitgadnieks, kas ir pastāvīgi ieslēdzies savā istabā. Viņa istaba ir rūpīgi iekārtota ar identitāti veidojošām kopējās mozaīkas sīkām komponentēm, taču pats padsmitgadnieks ir nesaistīts ar pārējo māju, pilnībā atstājot to vecāku pārvaldībā. Tiklīdz vecāki ir devušies ceļojumā, tiek sarīkota ballīte, kuras laikā mājoklis tiek izdemolēts. Atsaucoties uz šo salīdzinājumu, piedāvāju apskatīties uz latvieti kā aiz logu aizkariem dzīvojošu padsmitgadnieku, kas rūpīgi veido savu privāto sētu, bet nejūt piederību plašākai koplietojamajai telpai. Ja rīt pārvalde un kārtību uzraugošās institūcijas sakravātu mantas un aizbrauktu atvaļinājumā uz siltajām zemēm, varam ieskicēt apokaliptisku ainu, kurā iedzīvotāji iziet ielās, noposta visu līdz ar zemi un bailēs par to, ko pēc atvaļinājuma teiks pieaugušie, ieslēdzas atpakaļ savā istabā.

Izmantotā literatūra

1. Bickford, S. (2000) Constructing Inequality. City Spaces and the Architecture of Citizenship. Political Theory: 28(3)
2. Fenton, L. (2005) Citizenship in Private Space. Space and Culture: 8(2)
3. Löfgren, O. (1984) The Sweetness of Home. Class, Culture and Family Life in Sweden. Ethnologia Europaea XIV
4. Thompson, J. B. (2011) Shifting Boundaries of Public and Private Life. Theory, Culture & Society: 28(4)