Kā es braucu uz mežu gēnus mainīt

Smagnējais šūpulis

Kad pirmo reizi mēģinām kādu jaunu prasmi, esam zaļi, vēl nenogatavojušies organismi. Pirmā pieredze ir kā savdabīgs eksperiments, kurā rīkojoties centies saprast un izpildīt nobriedinātas uzvedības kodus. Ja indivīds, pirmo reizi cenšoties izpildīt kādu sarežģītāku aktivitāti, ir veiksmīgs, to mēdz skaidrot ar iesācēja veiksmi, sakot, ka vienu reizi sākumā var paveikties, tomēr atkārtotos mēģinājumos neizkoptās iemaņas būtu skaidri manāmas. Līdzīgs skaidrojums prasmīgai pirmajai pieredzei ir talants vai Dieva dāvana – neizskaidrojama fizioloģiska priekšrocība, kas pastiprina uzskatu, ka normālos apstākļos personai ir vairākas reizes jāatkārto darbība, lai to izkoptu.

Atšķirībā no pēkšņas Dieva dāvanas, iedzimtību un pārmantojamību skaidro ar gēniem – tas ir manos gēnos. Noteikta prasme indivīdam piemīt tāpēc, ka viņa senči, iepriekšējās paaudzes, ko paplašina no asinsradiniekiem līdz pat etniskajai grupai ("mēs"), to ir darījuši vairākus gadu simteņus. Šīs izstrādātās prakses ir nodotas bioloģiski. Indivīds nav nekādā veidā pie tām strādājis vai bijis aktīvs to izkopšanā. Viņš tās pārnēsā un patērē, jo tās vienkārši tika ieliktas viņa šūpulī. Klausoties izteikumos privātajā un publiskajā telpā, tā vien šķiet, ka iedzimtības šūpulis ir kā liela šķipele, ar ko izbraukts cauri gadsimtiem latviešu vēstures, indivīda ķermeni pazaudējot kaut kur pa vidu sašķūrētajam sociālo fenomenu krāvumam.

Latvietis (šeit un turpmāk rakstā ar "latvieti" un "mums" apzīmēšu tos latviešus, kas savu un citu latviešu prakses skaidro ar iedzimtību vai ārēju apstākļu ietekmi; izteikumi, kurus var novērot kā virtuvēs, tā arī publiskās diskusijās un valsts pārvaldes gaiteņos) gēnus uztver kā kaut ko dabīgu. Mēs tā darām vai nedarām, jo tas mums ir dabiski, tas ir mūsu gēnos. Taču tas ir nevis cilvēkam raksturīgs, universāli dabīgs, bet specifiski latvietim, latvieša dabai. Es varētu sākt ar jautājumu sev – vai esmu īsts latviešu tīrradnis un kādi parametri būtu nepieciešami, lai par tādu kļūtu? Pieļauju, ka šāda jautājuma uzdošana vien jau uzsit dažam asinis. Lai nu kā, vispirms par slēpošanu, atkārtojumu un jaunas prasmes iemiesošanu.

Atkārtojums divu stundu garumā

Manos radurakstos nav izcilu slēpotāju, un arī man ar distanču slēpēm iepriekš esot bijusi neliela saskare tikai bērnībā, bet pat to es skaidri neatceros. Taču pirms pāris nedēļām nokļuvu uz distanču slēpēm, lai bez instrukcijām divu stundu laikā iegūtu pirmās iemaņas to izmantošanā. Prasmju būtībā nekādu. Uzkāpu uz slēpēm, paslīdēju pāris metru uz priekšu un nogāzos. Kopumā man viss ļoti patika.

Pēc pirmajiem pāris kilometriem, krītot, elšot un ik pa brīdim veiksmīgāk paslēpojot, atskārtu, ka brīdī, kad garām slēpo pieredzējuši slēpotāji, cenšos pēc iespējas viņus atdarināt, lai uzlabotu savas kustības, kas ir neiestrādātas, neizkoptas, nepietiekami atkārtotas, kas nav iemiesotas. Redzei sasniedzamā attālumā manas kustības tika elektrizētas, pieslēgtas viņa ar atkārtojumu uzlādētajam ķermeniskajam avotam, no kura mans ķermenis smēlās prasmes un uzlaboja savas kustības. Kad pieredzējušais slēpotājs vairs nebija saredzams un viņu vairs nevarēja atdarināt, manas kustības atkal kļuva smagnējas un nepabeigtas.

Bez citu palīdzības es centos tikt uz priekšu, it kā no jauna mācītos staigāt, centos piecelties no rāpus stāvokļa stāvus. Kad liekas, ka esi jau piecēlies un apguvis jaunu iemaņu, atkal zaudē līdzsvaru un neveikli izklājies uz sāniem. Tomēr spīts un griba uzrauj augšā satricināto pašapziņu un ķermeni un pieprasa tam turpināt jauno kustību nepārtrauktu atkārtojumu. Īsi pirms beigām jau likās, ka sāku saprast sīkas kustību detaļas. Lēnām jau sāka izdoties! Divu stundu ilgie centieni atdarināt distanču slēpotājus sāka pakāpeniski izdoties.

Tas nav nekāds retums, ka cilvēki šajā reģionā spēj iztēloties sevi slēpojam pat tad, ja to nekad nav darījuši. Līdz ar to arī iespējamība, ka indivīds kādu dienu kāps uz slēpēm, ir diezgan liela. Tomēr – kas notiek ar tām praksēm, kas uztveres līmenī pārsvarā tiek atstātas otrpus normālas ķermeniskas rīcības robežām?

Piegādāts gatavs lietošanai

Piedaloties privātās un publiskās apspriedēs, tiklīdz tiek skarti pilsoniskās līdzdalības un atbildību jautājumi, latvieša ķermenis ieņem pasīvu pozīciju. Tā vietā, lai risinātu sarežģītus jautājumus, cēlonības skaidrojums tiek rasts iedzimtībā – "mēs", visi latvieši, tā darām/nedarām, jo tas ir mūsu gēnos. Mēs visi noteiktās situācijās rīkojamies ja ne identiski, tad ļoti līdzīgi. Mēs tā darām, jo esam latvieši, zemnieki, ziemeļnieki, no kalpu tautas, viensētnieki un skauģi.

Kad domes darbiniece kādā apspriedē pēkšņi izmeta, ka mēs nespējam sadarboties, jo esam viensētnieki, es dzirdēju viņu sakām: "Es personīgi izvēlos šo pasīvo pozīciju un neko nedarīšu, lai to mainītu." Pārējie klātesošie paklusēja, neapstrīdēja izteikto, šķietams, zinātnisko apgalvojumu un atstāja attiecīgos jautājumus neatrisinātus. Ko citu lai dara – kuram būs drosme apstrīdēt ģenētiskas patiesības! Latvietis atzīst, ka tur neko nevar darīt, jo viņa ķermenis ir ieprogrammēts noteiktā veidā. Es darbojos kā šī jau iepriekš ieprogrammētā, lietošanai gatavā ķermeņa mehānisks vadītājs. Es darbojos tā ierobežojumos. Es neesmu šīs programmas veidotājs, brucinātājs vai pārveidotājs, bet izpildu funkcijas, kas tajā ir iestatītas, pateicoties mūsu senču praksēm, tradīcijām un vēsturiskajiem notikumiem. Ja atskatāmies, tad pat mūsu senči nav bijuši aktīvi veidotāji, bet pasīvi nepārtrauktu apkārtējo spēku ietekmēti ķermeņi. Tie tika izkalpināti, okupēti un izsūtīti. Poļu, zviedru, vācu un padomju laiku ietekmēti. Šobrīd mēs esam kārtējais pasīvais posms, kas vēlas palikt neskarts, bet kuru tik ļoti cenšas ietekmēt Rietumu sorosi un Austrumu kremļi. Un tas viss mūsu sasodīto gēnu dēļ!

Nesen kāds vēsturnieks publiskā diskusijā, kurā piedalījos, izvirzīja hipotēzi, ka lielākas pārmaiņas norisinās cikliski ik pēc divdesmit gadiem. Neuzdrošināšos to nosaukt par neko vairāk kā hipotēzi, jo viens no galvenajiem argumentiem bija apgalvojums, ka nacionālais attīstības plāns arī tiek mainīts ik pēc divdesmit gadiem. Neatkarīgi no tā klātesoša pirmā kursa studente izteica personiskas simpātijas šādam aktivitāšu cikliskam skaidrojumam un secināja, ka ir jāgaida līdz lielajām pārmaiņām 2020. gadā. Tikmēr pārliekam kāju pār kāju, sēžam un gaidām. Kas notiks 2020. gadā? Lielās cikliskās pārmaiņas pašas kā tāds autonoms organisms atnāks, atkorķēs laika kapsulu ar iekonservētiem latviešu pasīvajiem ķermeņiem, kaut ko izdarīs ar tiem un iekonservēs uz vēl divdesmit gadiem.

Mainīgais kiborgs

Bet ja nu tomēr nacionālo attīstības plānu izstrādā ik pēc septiņiem gadiem un nekāds cikliskums nepastāv? Ja uz brīdi iztēlojamies, ka tā ir pēdējā atruna, un apskatāmies uz ķermeni kā dinamisku, plūstošu un mainīgu organismu, kuru veido daudzas un dažādas komponentes – tādas, kuras iespējams iegūt no jauna, kopt un pazaudēt? Ne vien drēbes un frizūras, bet arī uzvedība, atmiņas, izteicieni u.tml. Tas viss jau notiek, un ķermenis nepārtraukti mainās. Tas necenšas ietilpt skaidri definētā ideālas personas kategorijā, kādā izsenas vizualizācijas rāmī. Nevis kā no muzeja plaukta nocelts etnogrāfisks tīrradnis, bet konceptuāli neglīts, ikdienai pielāgots, daudzpusīgs, neviennozīmīgs. Atšķirībā no dārzeņiem, kuru augšanu ietekmē bioloģiski un ārējās vides apstākļi, cilvēkam tomēr piemīt arī griba, kas var būtiski ietekmēt attīstības procesus neatkarīgi no iedzimtības vai ārējiem sociāli politiskajiem nosacījumiem un visbeidzot laika apstākļiem.

Iepriekš minētā piemēra domes darbiniece pēc kāda laika atkārtoti otro reizi skaidroja nespēju sadarboties starp pilsētām ar latvietim piemītošu viensētnieka domāšanu. Taču šoreiz klusumu pārtrauca no ārpuses pieaicināts pilsētplānotājs, kas norādīja, ka viņam šāda raksturiezīme nekādā veidā nepiemīt. Teksts, ar ko arvien no jauna pārraksta ķermeņus un sabiedrību, ko neapstrīdot iemiesojam, tika iedragāts. Piebilde, kas bija nozīmīgs pavērsiena punkts, jo pēkšņi ieguvām jaunas vēsmas daudzpusīgākas latvietības skaidrojumam.

Svarīgi ir saprast (un nepieciešamības gadījumā var ierakstīt kasetē, lai ikdienā atskaņotu kā pašmotivācijas ierakstu), ka es esmu latvietis un, labi gribot, es spēju arī sadarboties ar cilvēkiem ārpus sava tuvāko radinieku un draugu loka. Es spēju rūpēties par plašāku sabiedrību kopumā kā par savu sētu, ne tikai par sevi un saviem tuvajiem. Es neesmu nenovīdīgs un spēju priecāties par citu cilvēku veiksmēm un panākumiem. Attiecīgajās situācijās es spēju būt arī karstasinīgs, viegli iepazīties ar nepazīstamiem cilvēkiem un vasarā nepiespiesti staigāt pa pludmali ar savu dienvidnieciski spalvaino ķermeni.