Aiz aizkariem paslēpta pilsoniskā atbildība

Es to redzu vienkāršoti.
Man dzīvoklī ir tikai biezie aizskari aptumšošanai un tikai un vienīgi tāpēc, ka logi ir uz ziemeļu pusi un man akūti pietrūkst gaismas. Plānie manā uztverē ir lieka putekļu uzkrāšana. Interesanti ir tas, ka tagad - ieejot jebkurā svešā dzīvoklī, vai mājā mani jau traucē cakotie un nezin cik kārtās sakārtotie aizskari.
Es to saprotu tā, ka cilvēki ir dažādi un katrs savu ligzdiņu iekārto atbilstoši savai būtībai. Tāpat kā apģērbs. Kā izturēšanās, uttt. Varbūt, ka tā pilsoniskā atbildība un aktivitāte ir vienāda tai dāmai, kas staigā cakainās kleitās ar vismaz puskilogramu rotām papildinājumā , ar to dāmu, kas visu mūžu staigājusi tikai džinsos un krekliņos.
Reizēm pilī un būdiņā dzīvojoši cilvēki var būt tik vien ļoti tuvi iekšēji, bet tik vien tālu, tik vien atšķirīgi - ārējās izpausmēs.

Doma par pilsoniskās atbildības paplašināšanu ir teicama; LV situācija šajā jomā liek vēlēties būtiskus uzlabojumus (jā, kaut vai cilvēku savstarpējā attieksmē vienam pret otru tādā publiskā telpā kā sabiedriskais transports - žanra klasika). Pārdomas par logiem, kurus neaizklāj aizkari, droši vien rodas ikvienam, kas pirmo reizi nonāk, piemēram, kādā Nīderlandes pilsētā, kā min autors. Tomēr jāsaka, ka nav arī tā, ka šajā valstī būtu redzami tikai neaizklāti logi. Daudzu dzīvojamo māju pret ielu vērsto pirmā stāva viesistabu logus tomēr nereti pa vidu šķērso, piemēram, matēta josla, tādējādi logam vairs nepildot skatloga funkciju. Tāpat rindu māju dzīvojamajos rajonos daudzi iedzīvotāji tumšajā diennakts laikā lieto tos pašus vecos labos aizkarus un žalūzijas. Pilsoniska līdzdalība ir labi un vēlami, bet arī ar aizklātiem logiem, ja cilvēkam tā gribas; nedomāju, ka tam ir jāpievērš pārāk liela uzmanība, lai gan novērojumi par korelāciju, protams, ir interesanti. Aizvilkt aizkarus automātiski nenozīmē vēlmi izolēties no sabiedrības un rūpēties tikai par "savu komunālā dzīvokļa istabu".

Varbūt kļūdos, bet man nāk prātā, ka rakstā minētās Nīderlandes teritorijā aizliegums karināt aizkarus logiem priekšā, radās spāņu okupācijas laikā, lai vietējie buntavnieki nevar netraucēti un neviena nemanīti pulcēties un perināt naidīgus plānus pret iebrucējiem.

Turpinot ckzs minējumus, man gribētos izvirzīt arī hipotēzi par publiskā/ privātā robežu saistību ar sabiedrības demokrātijas pakāpi. Nīderlandē šis aizliegums kļuvis par ieradumu, to pārņēmuši skandināvi, jo tur ir salīdzinoši lielāka demokrātija un sabiedrības labklājības vienmērīgums, nekā LV, kur vēl saglabājušās PSRS tradīcijas burkšķēt virtuvēs aiz bieziem aizkariem un arī nevienlīdzba ir izteikta.

Dienvidos tie slēģi un aizkari vajadzīgi gluži praktisku iemeslu dēļ, lai nenobeigtos no saules karstuma. Toties pie mūsu tumšā laika, kas ilgst vismaz pusgadu, aizkari tiešām bieži ir traucēklis, man, piemēram nav, jo dzīvoklī trūkst gaismas, un man tiešām vienalga, ka pretējās mājas kantoristes tagad nolūkojas kā rakstu šīs rindas. Es taču varu nejauki pablenzt atpakaļ, ja nu kas.

Paldies par rakstu! Ļoti precīzs. Es vēl varētu papildināt ar domu par to, ka aizkari arī laupa gaismu, kas nāk no āra. Aptumšo prātu. :)

Slideni argumenti

ckzs,postmodernisms nav radies tad,kad uzspridzināja Pruitt-Igoe mikrorajonu Senluisā.Postmodernismu izdomāja franču filozofs Lakāns.Tāda postklimaktēriska filozofija:es visu esmu izdomājis līdz galam,pēc manis nevienam vairs nav ko teikt.

Kādēļ skandināvu atsegtos logus jāuztver kā aicinājums skatīties iekšā, privātajās telpās? Tas būtu tāpat,kā vilcienā uzkrītoši aplūkot pretīmsēdošo cilvēku. Palūram jau, bet paslepus.
Arī apģērbā ir privātuma robežas, un tas nozīmē,ka blenzt uz Dievidamerikas kailajiem indiāņiem ir nepiedienīgi.