Par grāmatām
24.10.2017

Saprast nomirstot

Komentē
1

Par Jevgeņija Vodolazkina romānu "Aviators", no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova, izdevis "Jāņa Rozes apgāds", 2017

Kad 2014. gadā Jevgeņijs Vodolazkins bija ieradies Rīgā, lai Prozas lasījumos nolasītu fragmentu no sava romāna "Laurus" (pirmā tulkotā viņa darba latviešu valodā), romāna fragments satricināja klausītājus ar oriģinālo rakstības stilu, erudīto pieeju laikmetam un ticības transcendentālo dabu. "Laurus" ir diezgan specifiska gardēžu literatūra bez tai nereti raksturīgā elitārisma. Romāns lasāms kā Bībele, un "kā" no šī salīdzinājuma varētu tiklab arī izslēgt. Pārpasaulīguma aura, kas ieskauj spoži uzrakstītu prozas darbu, rada retu lasīšanas baudu. "Laurus" lasītājam paver neredzamas durvis uz intīmu telpu, kādu literatūra spēj radīt pietiekami reti, lai tas kļūtu par pasaules līmeņa notikumu, kas ierakstās literatūras vēsturē neizdzēšams, un "Laurus" to pierādīja, tiekot tulkots vairāk nekā 20 pasaules valodās.

Tāpēc ar lielu nepacietību varēja gaidīt viduslaiku eksperta Vodolazkina nākamo romānu, nespējot iedomāties, ka arī viņš varētu kļūt par upuri sava romāna slavai un ar savu nākamo romānu piedzīvot atsitienu – rakstīt nav viegli, uzrakstīt kaut ko patiešām lasāmu ir grūti, radīt izcilu romānu ir reta dāvana, bet pārspēt sevi bieži nespēj pat ģēniji. Tādā ziņā Vodolazkinam neko nevar pārmest, bet viņa romāns "Aviators" nepietuvojas "Laurus" spožumam. Un ne tikai tāpēc, ka "Aviators" stāsta divdesmitā gadsimta līdz nelabumam (visādā, arī apnicīguma ziņā) atkal un atkal uzšķērsto stāstu. Latviešu lasītājs (un mēs runājam par "Aviatoru", kas nule izdots latviešu valodā) nupat ir kļuvis diezgan vēsturizēts – latviešu vēsturiskie romāni atklāti stigmatizē latviešu nāciju un tās veidošanos citu varu resora pakļautībā, un visas iespējamās okupantu neģēlības mēs esam bijuši spiesti lasītāja ādā nekrofiliski novērot kā liecinieki, dažkārt redzot visnaturālistiskākās ainas. Un Vodolazkins ar savu talantu uzķēpā lasītājam tikpat trendīgi šaušalīgu bildi.

Vodolazkins, protams, ir jāapbalvo par savu uzdrīkstēšanos. Viņš demitoloģizē kādu vēsturisku diskursu no iekšienes – Vodolazkins ir bumba, kas uzspridzina ar klusēšanas zīmogu aizdarīto Pandoras lādi, kurā glabājas kapā līdzi paņemtie vēsturiskās necilvēcības traģiskie stāsti par nometnēm, par čekas darbību, par indivīda garīguma un ticības sagraušanu, – viņš ir pašradītais Aviatora zāģītis, kas varētu nokaut visus tos, kas izdrāza citus tautiešus, ar sejām, vārdiem, radurakstiem un dzimšanas gadiem tālā, tālā pagātnē. Galvenais varonis Inokentijs Petrovičs Platonovs, dzimis iesākoties 20. gs., augšāmceļas 20. gs. beigās no zinātniski eksperimentālas sasaldēšanas, kas viņam veikta nāvinieku nometnē Solovkos, uz salas Baltajā jūrā. Uz šo īpaši smagā režīma nometni viņam ceļazīmi izraksta brālēns čekists. Inokentijs, restaurēdams savas atmiņas, šos notikumus vairākkārt pārdomā, viņš nespēj tos līdz galam saprast, tomēr arī nepiemin ar ļaunu savu radinieku. Tāpat Platonovs pārdomā citu savas dzīves personāžu rīcību, kas viņam nav pieņemama, kuras vietā viņš labāk izvēlas atteikšanos, spīdzināšanu, pat nāvi. Tomēr daļa cilvēku vienmēr ir izvēlējušies siltu vietiņu – Vodolazkins atkal un atkal atgriežas pie morālo uzstādījumu pētīšanas.

No Solovku nometnes salas Inokentijs nonāk uz netālās Anzera salas, no kuras neatgriežas neviens, bet turp nonākušajiem klājas šķietami labi. Jau gandrīz iznīcinātie ieslodzītie tur sākumā tiek atveseļoti, vairāku mēnešu garumā lieliski baroti un ārstēti, lai kaut kādā brīdī uzzinātu, ka viņiem jākļūst par zinātniska eksperimenta objektiem. Inokentijs diezgan varonīgi pieņem savu likteni, nenojauzdams, ka tieši viņš būs tas, kurš pierādīs šī eksperimenta veiksmīgu izdošanos, tiekot atsaldēts mūsdienu Krievijā. Protams, viņš nesaprot, kas noticis, viņš zaudējis atmiņu, taču pakāpeniski viņam ļauj nonākt pie secinājuma, ka mūsdienu Krievija ir mazliet citāda. Mūsdienu Krievija ir piezemēta, lēta, patērnieciska un varas gaiteņos sarunāta. Vodolazkins pretnostata šo divu laikmetu dažādos regresus. Kurš ir lielāks ļaunums? Sākotnēji romantizētā Nastja, kas kļūst par viņa sievu, kopdzīves laikā saplok par parastu cacu, kas izslāpusi pēc popularitātes un ko žilbina varas privilēģijas un briljanti, līdz kuriem viņai tik tālu kā līdz Platošas dzimšanas gadam.

Platoša, kā viņu iesaukusi sieva, nemitīgi atgriežas pie šaubām, ka varbūt savas nācijas vēsturisko traģēdiju ierosinājusi pati tauta, t.i., tauta uz to neapzināti gājusi, uz sava veida pašiznīcināšanos. "Katrā cilvēkā ir sūdi. Kad tavi sūdi sāk rezonēt ar citu sūdiem, notiek revolūcijas, kari, fašisms, komunisms... Un šī rezonanse nav saistīta ar dzīves līmeni vai pārvaldes veidu." (77. lpp.) Tas varētu būt interesanti tieši mūsdienu krievu lasītājam, kuram šis romāns adresēts, – jautājums, vai esam tur, kur esam, tāpēc, ka paši līdz tam esam aizdzīvojušies. Un tātad, lai no tā izdzīvotos ārā, varbūt jāizvelk sevi kaut vai aiz matiem? Te nelīdzēs pats "Lācars", augšāmcēlies visā miesā. "Kāpēc Dievs augšāmcēla Lācaru? Varbūt Lācars bija sapratis kaut ko tādu, kas bija saprotams tikai nomirstot?" (311. lpp.) Bet Vodolazkins viņu neapvelta ar kaut kādu pārpasaulīgu misiju, Platoša drīzāk ir tikai tilts, tikai aculiecinieks, tikai vēstures liecība no pirmavota. Tomēr viņa brīnumainā izdzīvošana ir tik neiespējama, ka viņš iziet ārpus masas reprezentācijas simbola un paliek vien vientuļajā izņēmuma pozīcijā, no kuras liecības netiek uztvertas pārāk nopietni. Pārāk daudz romānā ir arī citu nereālu sakritību – visi Platonova laikabiedri, saprotams, ir jau miruši, dzīvi ir tikai divi: visdārgākais cilvēks – jaunības mīlestība Anastasija. Kura paspēj atteikties no tikšanās ar Platošu, lai gan abus saista mūžīgā mīlestība. Un romāns, protams, ir arī par mīlestības pārlaicīgumu. Viņus saista nevainīga, platoniska mīlestība. Tai pašā laikā Platonovs lēģerī kļūst par liecinieku daudzu sieviešu – agrāk zināmu jaunavu – masveida izvarošanai. Tādējādi romāns nemitīgi svārstās starp galējībām – cilvēcību un necilvēcību. Inokentijs Anastasiju tomēr apciemo, sastop, arī apkopj, taču pat viņš nespēj uzzināt, vai Anastasija to apzinās, vai apzinās, ka tas ir viņš, jo viņa jau ir uz sliekšņa ar citu pasauli un apziņas stāvokli.

Otrs izdzīvojušais ir Inokentija vislielākais ienaidnieks – nāvinieku nometnes uzraugs Voroņins. Tāds pats uzvārds ir arī Inokentija topošajai sievai Nastjai. Nastjas vārds ir Anastasija, tāpat kā viņas vecmāmiņai – Platonova pirmajai mīlestībai. Tā ir Vodolazkina rakstniekam raksturīgā refleksija par jēdziena atbilstību fenomenam, par vārda iedabu. Romānā Vodolazkins pieķeras arī valodas vēsturiskumam. Viņa atskats uz atmesto 32. burtu no kiriliskā alfabēta, eleganti atspoguļojot tā lietojumu piemēra pēc piemeklētos vārdos, kas precīzi raksturo Platonova tēla veidolu un būtību (239. lpp.), smalki atgādina, ka minētais laiks ir bijis ne vien pietiekami ilgs, lai cilvēks nomirtu, bet lai notiktu daudz globālākas pārmaiņas ar fenomeniem, kas ir daudz visaptverošāki: mainās arī valsts iekārta, mainās ētikas likumi, mainās pat valoda. Kā gan lai cilvēki nemirtu, ja pat valodai atmirst burti?! Pagātnes alfabēta izteikti vārdi nākamajām valodas paaudzēm vairs nav saprotami – gluži tāpat Inokentija apziņa, pieredze un pārdzīvojumi nav izlasāmi citiem. Un latviešu valodā ne tik, jo, lai gan tulkotāja Māra Poļakova uzskatāma par vienu no augstvērtīgākajām tulkotājām, latviešu valodas tekstā brīžiem krievu valoda nelāgi izspīlējas cauri sasteigtām kalku konstrukcijām.

Vodolazkins jau romāna sākumā aktualizē "frāzes" jēdzienu kā tukšu valodas čaulīti. Liela daļa mūsu izteikumu ir tukšas valodas čaulītes, kuras neko nepasaka, tās ir tikai klišejas, kas zaudējušas savu jēdzienisko noslogojumu. Romānā aprakstīto notikumu kontekstā Platoša neapzināti empīriski nonācis pie Teodora Adorno secinājuma, ka dzeja pēc genocīda vairs nav iespējama – to nav iespējams attēlot: "Te bezspēcīga ir gan glezniecība, gan vārdiskie apraksti." (165. lpp.) Tomēr, romānam attīstoties, frāzes teorija deaktualizējas, un romāna galveno varoņu izteikumi kļūst par šādu tukšu čaulīšu arsenālu. Mēs varam skatīties uz to arī vēsturiskā romāna žanra kontekstā, kad valoda meklē izteiksmi, kā rekonstruēt vēsturisko patiesību: ja vien šie abi jēdzieni nebūtu zināmā pretrunā viens otram. Vodolazkins caur savu varoņu tēliem un to likteni mēģina parādīt, kā, mainoties (laika) perspektīvai, distancei, mainās patiesība. Laiks ir Vodolazkina tēma. To arī varētu sagaidīt no vēsturnieka. Varbūt tāpēc Vodolazkins ne visai brīvi peld divdesmitajā gadsimtā un mūsdienās – varbūt distance viņam par mazu. Vai varbūt vēstures vispār nav. Vēsture notiek visu laiku – caur Platonova dzīvesstāstu Vodolazkins mēģina pateikt, ka vēsturisku liecību sniedz katra parādība, katrs priekšmets. Taču problēma to veidoto naratīvu lasīšanā ir paša "vēstures" jēdziena definīcija, jo Vēsture nav tikai dramatiskie pagrieziena punkti. Pat ikdienišķie sīkumi un priekšmeti ir svarīgi, jo tie "rada mieru un rāmu garu. Šāda, lūk, esot to vēsturiskā loma". (196. lpp.)

Augstākā lasīšanas režija paģērē šā romāna nobeigumu lasīt lidmašīnā. Lidot man ne sevišķi patīk, taču tā nu bija sanācis, un romāna nosaukums gala beigās ir "Aviators", lai gan varētu šķist, ka aviatora tēls romānā jau atrisināts. Grāmatas nobeigumā Platoša jau bija sācis sarukt atpakaļ laikā – ja pieņemam, ka matērija pastāv laikā, bet izzūdoša matērija izzūdinās arī laikā. Lasot šo romānu, tamlīdzīgas hipotēzes lasītājs var novērot modulējamies savā apziņā. Zinātniskā metafizika – nezinu, vai šāds jēdziens eksistē, bet tieši tāds rodas manā prātā. Un ar tādu var raksturot Platošas prātu – kas ir atsaldēts (tieši un pārnesti) pēc zinātniska eksperimenta un atsāk funkcionēt, pēc tam gan arī regresē – Dievs atceļ dabas likumus, bet vai iespējams, ka dabas likumi atceļ Dieva likumus? Ja Daba ir subordinēta Dievam, tad Dabas pārsvars pār Dievu visdrīzāk ir bijis Dieva iepriekš paredzēts. Lūk, lidoju es lidmašīnā, turbulence, domāju par eksistenci, bet ko dara Platoša?! Aizlaižas no savas pēdējās iespējas (nevaru paskaidrot sīkāk, lai nesabojātu grāmatas lasīšanas prieku tiem, kas to vēl nav paspējuši izlasīt) un nonāk ar mani vienādā situācijā. Ne tādā pašā, saprotams. Laiks un telpa, un vispār arī matērija ir cita, bet te nu mēs esam – abi ar aviatoru (un visiem citiem aviatoriem) Dieva priekšā. Visas šīs teksta ierosinātās refleksijas, protams, ir aizraujošas, bet... bet būtu labi, ja arī teksts pats par sevi būtu aizraujošs. To lasītājs varētu visbiežāk sagaidīt no literāra darba.

Grāmatas pēdējā daļā žurnālu ieraksti kļūst aritmiskāki. Tiem vairs nav īsta pulsa. Triju galveno varoņu dzīvo pukstošo siržu skaņu celiņi saaužas vienā sintētiskā kardiogrammas reprezentētā dzīvības līnijā – naratīvā – vēsturē, ja jums labpatīk. Taču nevis tajā vēsturē, kas fiksē gadskaitļus un cietušo skaitu, bet gan tajā vēsturē, kas fiksē visus tos skaitliski bezgalīgos mirkļus, ko viņi piedzīvojuši, iespējams, pat īpaši tos neatzīmējot, tajos nenoritēja nekas svarīgs, tie bija pavisam parasti mirkļi. Savā ziņā tāda ir arī šī grāmata.


Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1