Par grāmatām
19.03.2019

Ir tik neērti justies ērti

Komentē
1

Par igauņu dzejnieka Contras dzejas krājumu "Tik grūti ir būt latvietim", daļu grāmatas atdzejojis Guntars Godiņš ("Pētergailis", 2019)

Ja pēdējā laikā esat manījuši jocīgu vīru futbola līdzjutēja kreklā ar Latvijas un Igaunijas karogu krāsu šalli ap kaklu un istabas čībās ("ir tik neērti / justies ērti" – rinda no Contras dzejoļa) rosoties pat Latvijas televīzijā, varat būt droši – jums nāksies smieties. Šis vīrs ir igauņu (vai nu jau arī latviešu?) dzejnieks Contra, kuram patīk jokot, jo viņam "ir alerģija pret nopietnām lietām". Lielākoties šie joki noturas uz šaurās gaumes robežas, atskaitot dažus "nacistiskos" jokus.

Bet tā vien šķiet, ka jokot patīk arī Contras atdzejotājam latviešu mēlē – Guntaram Godiņam. Viņš ar savu atdzejojumu palīdzību nemanāmi iepludina latviešu apziņā bezrūpību un māca latviešus smieties – atcerēsimies, piemēram, Godiņa atdzejoto Heli Lāksonenas dzejas izlasi "Kad gos smei", kas Latvijā kļuva par bestselleru. Starp citu, Lāksonenas biogrāfijā minēts fakts, ka viņa ar Contru ir pazīstama! Varam secināt, ka latviešu lasītājam patiesībā patīk kumēdiņi un ķiķināšana.

Varbūt ir labi, ka atnāk kāds āksts no malas un, smejoties par sevi, sasmīdina arī latviešus, reabilitējot smieklu izpausmi kā tādu, jo smiekli taču nebūt nav nepieklājīgi vai uzskatāmi par neiederīgu reakciju uz literatūru, tāpat tie neliecina par muļķību. Contras gadījumā tas gan nav tik viennozīmīgi, jo, kā jau sākumā minēju, Contras dzejoļos gaumes robeža, līdz ar to arī robeža starp "asprātīgo" un "muļķīgo" ir trausla. Daudzi no tā saucamajiem dzejoļiem ir pašatklāta un pašeskalēta tīksme par viena vai otra valodas elementa fonētisko saspēli.

"dabūju prēmiju
mani prēmēja
ēdu krēmu
mani kremēja"

"agrāk mūs vadīja
KΠCC, tagad
GPS"

Un tamlīdzīgi. Te, protams, izšķiroša nozīme ir atdzejotāja veikumam. Savukārt liela daļa citu dzejoļu apdzied parādību šķietamo līdzību.

"nimbu ap galvu
lielākoties
nēsā
smēķētāji”

Contra izdevis ap divdesmit dzejoļu krājumu un latviešu lasītājam pazīstams jau kopš 2009. gadā Jāņa Rozes apgādā izdotā dzejoļu krājuma "Abi labi", kurā Godiņš sakārtojis Contras un igauņu dzejnieka (:)kivisildnika izlases. Contra ir smīdinājis, dziedot, rečitējot un izklaidējot TV, bet nu jau kādu laiku sācis arī atdzejot. Contra savulaik divdomīgi izteicās par attiecībām ar kādu savā dzīvē nozīmīgu latvieti, un tas izrādījās Eduards Veidenbaums, kura dzejoļi bija pirmie, ko Contra 2009. gadā atdzejoja no latviešu valodas, savā ziņā uzņemoties sarežģīto, proporcionāli apgriezto sava atdzejotāja Godiņa literārās piepildīšanās virzienu jeb atdzejotāja misiju. Tā iet daudz tālāk par atdzejas robežām, jo šie tulkotāji un atdzejotāji kļūst par sava veida vienojošo elementu starp abām kultūrām, gluži kā lācis, kas peldus dodas no vienas valsts uz otru un tad atkal atpakaļ, atklājot ērtu satiksmi. Lācim palaimējās, ka netālu bija sala. Jā, Igaunijai pieder 1521 sala. Starp citu, mīlestības vēstuli Igaunijas salai pērn sacerēja dzejnieks Ilmārs Šlāpins. Abiem šiem autoriem ir kas kopīgs – Šlāpins jau gadiem ironizē par "vidējo latvieti", "jauno latviešu valodu" un "latviešu nacionālajām īpatnībām", kas iemantojušas milzu simpātijas lasītāju vidū.

Kādā no zemsvītras piezīmēm Contra atklāj, ka tālajā 2008. gadā apdziedājis Latvijas krīzes nedienas. Ar kaut ko jau ir jāsāk, un saprotams, ka par ķibelēm uztaisīt jokus ir vieglāk. Bet, no otras puses, kas gan cits atliek, kad esi pamatīgā ķezā, ja ne smiešanās liktenim sejā? Mākslinieces Elīnas Brasliņas šķietami steidzīgā štrihā uzšņāptās (vai viņa ietekmējusies no šķietami steigā uzkricelētajiem pantiem?) fizionomijas ilustrāciju formā veido lielu pienesumu grāmatas kopiespaidam, paspilgtinot tās humoristisko dabu. Contras latviešu valodā sacerētie pantiņi dokumentē viņa iepazīšanos ar latviešu valodu, ielauzīšanos tajā, uzdodot par dzejoļiem savas personīgās latviešu valodas elementu atcerēšanās mnēmotehnikas, kurās netrūkst komisku elementu. Tas šo igauņu dzejnieku, kas lempīgi taustās pa latviešu valodas miglu, liks uzlūkot ar līdzcietīgu smaidu un mīļumu un pat radīs vēlmi viņu apskaut, kā latvietis un igaunis uz grāmatas vāka apskauj viens otru.

"Miglā zuda kumeliņš
Viņam protams sveiciens
Es nezinu kur ir viņš
Tāpat kā divdabja teiciens"*

Gandrīz pareizās proporciju attiecībās ieturētais karmīnsarkanais un baltais auduma vāks ir aizkustinošs. Vai tik tas nav vēl viens joks? Vai arī tas jāuztver nopietni? Un vai Contras gadījumā "nopietni" nozīmē "nopietni" vai tomēr otrādi? Contras sentencēs un pantiņos priekšplānā izvirzās mīļums pret latviešu nāciju. Jācer, ka latviešus šī grāmata neiedzīs vēl lielākā depresijā (to es saku Contras nopietnībā), jo Contram patiesi nav neērti par savu alerģiju uz nopietnām lietām un viņa āksta naivumā dažkārt pasprūk, ka karalis ir kails. Šī ir grāmata, kas neredzami iekļūst latvieša apziņā un liek paskatīties uz savu latvieša realitāti mazliet no malas.

 

*Parafrāze par grupas "Singapūras satīns" dziesmas "Es nemāku komatus" tekstu. [red.]

Tēmas

Inga Žolude

Rakstniece Inga Žolude sarakstījusi piecas prozas grāmatas, raksta par literatūru un sabiedrības un kultūras fenomeniem, un turpina augt kopā ar dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!