Par indiešu izcelsmes kanādiešu dzejnieces Rupi Kauras dzejas krājumu "piens un medus" (no angļu valodas atdzejojusi Ieva Melgalve, "Zvaigzne ABC")
Rupi Kauras dzejoļu krājums "piens un medus" ir grāmata, kas reflektē par sievietes pieredzi. Par Kauras fenomenu varētu domāt indiešu kultūras un precīzāk – sikhu kultūras kontekstā. Pirmkārt, fenomens tas ir tāpēc, ka četru gadu laikā ir pārdoti 3,5 miljoni šīs grāmatas eksemplāru 40 valodās visā pasaulē. Šādi pārdošanas rādītāji radušies, pateicoties tam, ka viņas darbi varējuši atrast un uzrunāt tik daudz lasītāju iesākumā Tumblr, pēc tam Instagram kontos, kur autore tos publicējusi. Taču tas ir bijis tikai līdzeklis tam, lai uzrunātu, iedvesmotu, iedrošinātu un atbalstītu tik daudz sieviešu visās pasaules malās. Kauras pamatu drosmei izteikties veido viņas kultūras saknes – sikhu kultūras iedvestā dabiskā sievietes vienlīdzības un līdztiesības balss.
Dzejniece jau bērnībā pārcēlās no Indijas uz Kanādu, kur mitinās viena no lielākajām sikhu kopienām ārpus Indijas – saiknes ar šo kultūru tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē.
vārds kaura
dara mani par brīvu sievieti
tas noņem man važas
kas grib mani saistīt
tas mani paceļ
atgādina man, ka esmu līdzvērtīga
ikvienam vīram, pat ja šī
pasaule kliedz uz mani, ka neesmu
ka es esmu sieviete pati par sevi un
es pilnībā piederu sev
un visums
liek man būt pazemīgai
tas mani sauc, tas man teic, ka man ir
universāls pienākums kopā ar
cilvēci kopt
un kalpot māsām
celt tās, kas ir jāceļ
vārds kaura ir manās asinīs
tas bija manī, pirms bija šis vārds
tā ir mana esība un mana brīvība
Autores uzvārds "Kaur" ir viena no piederības zīmēm sikhu kopienai, jo tajā sievietes tradicionāli nēsā tieši šādu uzvārdu. Tulkojumā "Kaur" nozīmē 'princese'. Šis apzīmējums kopienas izpratnē simboliski izsaka sievietes vienlīdzību ar vīrieti – sieviete ir tikpat nozīmīga kā vīrietis. Turklāt "Kaur" atbrīvo no kastu marķējuma, kas tradicionāli ir nostiprinājies citos indiešu kultūras atzaros. No sikhu kultūras dzimumu vienlīdzības pamatvērtībām izriet arī Indijā pieņemtā sati rituāla neatzīšana – šis rituāls paredz atraitnes sadedzināšanu līdz ar viņas nelaiķa vīra līķi. Tā vietā sikhi rosina atraitnēm precēties otrreiz. Sikhi noliedz arī atbrīvošanos no sieviešu dzimuma jaundzimušajām; jaundzimušu meiteņu slepkavība ir viens no izskaidrojumiem un cēloņiem vīriešu procentuālajam pārsvaram Indijas iedzīvotāju kopējā skaitā, kas pēc oficiāliem datiem 2018. gadā bija 1,3 miljardi – mazāk nekā puse no tā ir sieviešu. Jāpiezīmē, ka šī sikhu nostāja vienmēr ir bijusi pretrunā ar valdošajiem Indijas kultūras pieņēmumiem. Sikhu sievietes var pat noturēt kopienas lūgšanas, kamēr daudzviet Indijā sievietēm reproduktīvajā vecumā vēl joprojām ir noliegts ieiet hinduistu tempļos, lai gan tas ir nelegāli.
Tieši sikhu raksti veido vienu no Kauras rakstības pamatietekmēm. Viņa uzsver, ka šos rakstus, kas tapuši dzejā, autore ir dzirdējusi kopš bērnības un apzinās, ka tie ir pavadījuši viņu viscaur dzīvei un pavadīs visos nozīmīgākajos brīžos – to nosaka sikhu kultūra. Tomēr, iespējams, tieši par spīti sikhu kopienas atšķirīgajiem uzskatiem, tajā skaitā arī dzimumvienlīdzības jautājumos, tā ir piedzīvojusi ne tikai kritiku, bet arī klaju vardarbību. Kaura savā oficiālajā mājaslapā publicējusi foto stāstu par genocīdu pret sikhiem, un tā ir viņas personīgā pieredze.
Tās nav tikai atsevišķas reliģiskās kopienas, kas cīnās par ietekmi Indijā, – vēl aizvien norisinās arī asiņainas cīņas par varu starp dzimumiem. Saskaņā ar statistikas datiem un pētījumiem, Indija joprojām ir viena no nedrošākajām valstīm pasaulē sievietei – aktuāla ir sieviešu tiesību neievērošana, vardarbība mājās, seksuālie uzbrukumi, jaundzimušu meiteņu slepkavības u. tml. Apvienoto Nāciju Organizācijas līderim pieder izteikums, ka viena no Indijas nacionālajām problēmām ir izvarošana.
Autores personīgā vardarbības pieredze veido Kauras dzejas kodolu. Kaura noteikti uzskatāma par dumpinieci, jo apvelta sievieti ar tiesībām izteikt to, par ko sievietei indiešu kultūras ietvaros nav paredzēts runāt vai sūdzēties, tādā veidā kļūstot par piemēru feminisma plaši iztirzātajai idejai, ka sievietes ķermenis nosaka viņas likteni. Kaura savos dzejoļos atzīmē pieņēmumus, ka sievietei nemaz nav tiesību ķermeni uzskatīt par savējo – tas ir tikai apmierināšanās līdzeklis vīriešu kārtas pārstāvjiem, kas tikpat labi var būt šīs sievietes tuvi asinsradinieki:
mūsu ceļgali
brālēnu
onkuļu
un vīriešu atlauzti vaļā
mūsu ķermeņi, ko aizskāruši
aplamie cilvēki
tā, ka pat drošības pārpilnā gultā
mums ir bail
Kauras dzeja aizsākusies kā pašterapija – kā veids atbrīvot apspiesto balsi:
tu tik ļoti baidījies
no manas balss
ka es nolēmu arī
baidīties no tās
Kaura piešķir sievietei balsi, vienlaikus apzinoties, ka šī it kā dziedinošā rakstība bieži vien ir traumatiska pieredze pati par sevi:
ar rakstīšanu ir tā
ka es nezinu, vai tā mani
dziedē vai iznīcina.
Kauras teksti ir uzdrošināšanās un rīcības akts. Viņa runā ne tikai par savu personīgo pieredzi, bet visu pazemoto un apspiesto sieviešu vārdā. Tādā veidā viņa mudina sievietes apzināties savu ķermeni un būtību, kas nav (kam nebūtu jābūt) kāda cita pakļautībā. Vienā no pēdējiem dzejoļiem krājumā Kaura tiešā veidā definē māsības idejas nozīmību:
vairāk par visu man sirds sāp par sievietēm
tā alkst pēc māsām, kas palīdz māsām
kā puķes alkst pēc pavasara
Krājuma pirmā daļa atklāti reflektē par vardarbīgajām ķermeniskajām un psiholoģiskajām pieredzēm un tādā veidā tās dziedina. Kad tās ir izdziedinātas, krājumā tematiskā ziņā notiek virzība uz partnerattiecībām un mīlestības pieredzi, kaisli, uzticēšanos, iekļaujot arī laulību un mātes lomas pieredzēšanu. Šie panti ir lasāmi ārpus indiešu kultūras premisām, jo to centrā esošās tēmas apskata universālu pieredzi – attiecību skumjas, ilgas utt. Lai gan ķermenis ir atgūts no patriarhāli uzspiestajiem priekšstatiem, krājuma beigu daļā pašpiederīgā sieviete tomēr piedzīvo saskaršanos ar alternatīvām ķermeņa uzurpēšanas vai sievietes ķermeņa noteikšanas pieredzēm – tā skaistuma izpratni un iekļaušanos kultūras uzspiestos standartos.
Indiešu kultūrā vēl joprojām ir saglabājies rakstnieka tēls, ko marķē viedums, proti, viss rakstnieka uzrakstītais a priori pauž zināmu hrestomātiskumu. Tomēr rakstnieces sievietes un viņas radītā teksta iekļaušanos literārajā tradīcijā joprojām iezīmē dzimumdalījums – viņas sarakstīto darbu mērķauditorija visdrīzāk ir sieviete. Pašos darbos Kaura tiecas notvert lietu patieso dabu, cik nu tas vispār iespējams. Savukārt refleksija par tekstuālo vai māksliniecisko novitāti Kauras tekstu gadījumā visdrīzāk būtu neiederīga – tekstu pamatā ir noteikta kultūrfilozofiskā sistēma, kuras galvenais uzstādījums ir cilvēcīgā vienlīdzība, ko Kaura grāmatas lapās definējusi kā savu pamatmisiju. Šajā gadījumā drosmīgas sievietes balss pantu publicēšana sociālo tīklu kontos autorei ne tikai noderējusi kā atbalsts šajā misijas ceļā, bet arī ļāvusi kļūt viņai par dižpārdokļa autori un reabilitēt dzejas nozīmi lasītāja apziņā.
5