Festivāli
19.07.2017

Par vecu šim festivālam

Komentē
1

"Man ir ļoti paveicies. Man vienīgajai no draudzenēm nav silikona." Varbūt es pārklausos, snaužot saulītē, tomēr šie vārdi pievērš uzmanību abu jauniešu sarunai pludmalē. Viņš kaut ko atmurmina par to, ka tas nav īpaši nozīmīgi. "Bet bēbīšiem nepatīk silikons!" turpina meitene. Uz mirkli manu uzmanību novērš vīrietis oranžā ietērpā, kas skaļi auro: "Man vajag dzert. Es esmu dzerbudists! Iedod man iedzert, citādi man sāksies paģiras, un tad tu redzēsi, uz ko es esmu spējīgs!" Viņš dabū savu dzērienu un apmierināti aizsoļo projām.

"Pupi nav galvenais," viņš aizrāda.

"Varbūt nav galvenais, bet neizliecies, ka tas nav svarīgi!"

"Ja es atrastu meiteni, kas būtu sievas materiāls, bet bez pupiem, man būtu vienalga."

"Kā tad. Kā tad. Tu tādu nemaz neuzskatītu par sievas materiālu."

Ap šo brīdi es gluži instinktīvi paceļu galvu no smiltīm, lai novērtētu jaunās meitenes krūtis. Viņa varētu būt svaigi pilngadīga, un es atgriežos pie savas nepārejošās sajūtas, ka esmu par vecu šim festivālam, par aizspriedumainu šim festivālam un par garlaicīgu šim festivālam. Divi vīrieši loka savus dvieļus.

"Uzmanīgi, tu ber tantei smiltis virsū," viens aizrāda otram. Es divreiz aplūkoju apkārtni, bet nevienu citu potenciālu tanti neredzu. Lieliski.

Jaunieši turpina diskutēt.

"Es nemaz negribēju, bet es nopirku. Draudzeņu spiediens, saproti!"

"Lielu?"

"Nē, maziņu, bet aktīvu. Tādu bzzzz. Bzzzzzz, bzzzz…" meitene sākt dūkt skaļāk un beigās arī ķiķināt.

"Ak tā," viņš novelk. Tā arī nevar saprast, vai puisis sarunā iesaistās, jo nav, kur likties, vai viņam meitene tomēr ir interesanta. Var just, ka viņš saspringti domā, tad piebilst: "Es gan, kad gribas atlaist, eju uz Vecrīgu."

Viņa smejas. "Un tad tu tur vienkārši tā: "Ņemiet mani, meitenes!", ja?"

"Jā."

Viņiem priekšā apsēžas bariņš ar meitenēm, kurām matos sasprausti dīvainie veidojumi, kas, šķiet, ir neatņemama festivāla sastāvdaļa. Spalvu piramīdas, mākslīgas puķes, plastmasas spuldzītes. Viņu čalās pazūd tālākais stāsts, un es vairs neuzzinu neko vairāk par konkrētās meitenes draudzeņu ietekmi uz viņas dzīves izvēlēm.

Runā, ka festivāls mirst. Esot trīsreiz mazāk tualešu. Teritorija sarāvusies. Cilvēku mazāk. Neko par to visu nezinu, neesmu te biežs viesis, tikai ievēroju, ka, pavadot divas stundas pie policijas telts, lai sagaidītu kādu sagrēkojušos deguntiņu, nemanīju īpaši daudz kārtības traucētāju. Tikai vienu jaunu vīrieti atveda aiz muguras sakrustotām rokām un agresīvi spirinoties. Tie daži pārējie, kas šeit pienāca ar kautru interesi par saviem biedriem, pārsvarā bija nepilngadīgie, kuru draugi pieķerti lietojam alkoholu.

Pēc tam, kad "Pixies", nešaubīgi visjaudīgākā grupa festivālā, bija nospēlējuši gan "Where Is My Mind", gan "Here Comes Your Man", publika jutās dzirdējusi obligāto dzirdamo, strauji izklīda un pie skatuves varēja pietuvoties pat ar kruķiem. Šis bija mūsu otrais festivāls šovasar ar kru­­­ķiem. Un šeit cilvēki šķita daudz iejūtīgāki, gatavi piedāvāt palīdzību un padot ceļu. "Lampā" palīdzību piedāvāja tikai vienreiz. Kad biju nolēmusi pārbaudīt, cik tieši grūti ar kruķiem pa teritoriju jau divas dienas pārvietoties ir manam draugam, aizņēmos tos uz minūti. Šajā minūtē man nācās atvainoties diviem vīriešiem, kas vēlējās kaut kā nebūt palīdzēt, paskaidrojot, ka tikai mēģinu izprast otra cilvēka pārvietošanās sarežģītības līmeni.

Labi, toties šajā festivālā divi maigi iereibuši jaunieši ļoti uzstājīgi vēlējās panākt, lai mans draugs uzņem fotogrāfiju ar viņu mobilo telefonu, un ļoti apjuka, secinot, ka viņa rokas aizņemtas ar kruķu turēšanu. Pēc īsas apspriedes abi nolēma vērsties pie kāda cita garāmgājēja.

Tomēr, ja neskaita dzerbudistu un vīrieti, kas pie manas telts sestdienas rītā nenogurstoši dziedāja "Reiganu" "Tere tere traktors", alkoholu šajā festivālā cilvēki sākuši lietot ārkārtīgi pašpietiekami, neuzbāžoties ar savu reibuma stāvokli citiem festivāla apmeklētājiem. Žēl, ja festivāls tiešām mirst. "Positivus" ir kļuvis panesams.

Šķiet, ka festivāls toties turpina strādāt pie sava "saule, jūra, nekādu smadzeņu" PR, jo mūs ar dažām draudzenēm kāds nolemj īsi nointervēt festivāla vajadzībām. Mēs sniedzam atbildes uz dažiem jau tā mazliet mulsinošiem jautājumiem, un tad mūs aicina īsi atbildēt uz "A vai B" tipa jautājumiem. Manai kolēģei tiek, piemēram: ""Pixies" vai Ellija Goldinga?" Kad mikrofons nonāk pie manas sejas, atskan jautājums: "Gailītis vai vāverīte?"

Mirkli domāju. Nevar taču būt, ka nav atrisinājuma, nevar būt, ka nepastāv iespēja trīs sekunžu laikā atrast sevī spēku atcirst tā, ka intervētājam jāpārskata sava intervēšanas maniere un komunikācijas prasmes. Bet pārsteigums dara savu. "Nē. Vienkārši – nē," saku un skumīgi nolemju pārskatīt pati savu izvēli piekrist šādām intervijām.

Kad mēs pametam festivāla teritoriju, izskanot pēdējai "The Lumineers" dziesmai, pēdējais, ko redzu, ir mauriņā iesnaudies vīrietis ar uzrakstu uz krekla "I'd do me".

Vispār es biju gaidījusi, ka būs daudz sliktāk.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1