Attēlā – atslēgas caurums
 
Komentārs
14.04.2016

Ne cepts, ne vārīts

Komentē
0

Latvijas politiskajā elitē pastiprinās nepatika pret modeli "atklātas valdības sēdes". Iebildumi pret šo praksi ir saprotami, tomēr steigties ar tās pārtraukšanu nevajadzētu.

Tēma šonedēļ aktualizējās, kad prakses līdzšinējiem kritiķiem (to skaitā vairākiem ekspremjeriem) pievienojās pats tās iedibinātājs, arī ekspremjers, Einārs Repše. Pašreizējais valdības vadītājs gan steidza uzsvērt, ka praksi likvidēt nav nepieciešams. Tomēr runa jau nav par šo komunikācijas modeli kā tādu – pieņemu, ka tiešraides no Ministru kabineta sēžu atklātajām daļām nav gluži starp iecienītākajiem informācijas ieguves avotiem, tāpat nekas briesmīgs arī nenotiktu, ja žurnālisti garlaikotos nevis MK sēžu zālē, bet gan pie tās. Runa ir par lēmumu pieņemšanas mehānismu saprotamību.

Ja prakses mērķis savulaik bija palielināt varas caurskatāmību, tad jāatzīst, ka tas nav sasniegts. Vai, citiem vārdiem sakot, caurskatāmības līmeni var raksturot ar teksta virsrakstā lietoto izteicienu. Proti, jautājumus, kurus amatpersonas nevēlas apspriest publiski, nekas netraucē vai nu pārcelt uz sēžu slēgto daļu, vai lūgt jautājumu atlikt, lai iesaistītajām pusēm būtu laiks kompromisa atrašanai. Lieki teikt, ka kompromisa atrašana nenotiek publiski.

Tomēr nedomāju, ka tāpēc atklāto sēžu praksi vajadzētu noniecināt kā atklātības imitāciju, bet par to mazliet vēlāk.

Savukārt prakses kritiķi norāda, ka "zem kameras" noliktās amatpersonas vairāk domā par to, kā viņu teiktais izklausīsies un izskatīsies, nevis par apspriežamās tēmas būtību. Protams, apzināšanās, ka tevis teikto dzird interneta tiešraidē, var bremzēt kāda no runātājiem vēlmi paust savu nostāju skarbāk, minēt savu patieso argumentāciju, tomēr kopumā, cik atmiņa ļauj spriest, pēdējo kabinetu locekļi nepieciešamības gadījumā nav vairījušies no savu pretenziju visnotaļ enerģiskas paušanas arī sēžu atklātajās daļās. Savukārt, ja runa ir par to kritikas daļu, kas attiecas uz amatpersonu "spēlēšanu uz publiku", tad tikpat labi tas tiek darīts arī citās situācijās, kad amatpersonām tiek lūgti komentāri par kādu jautājumu.

Līdz ar to, manuprāt, nevajadzētu pārspīlēt atklāto sēžu modeļa mīnusus. Bet kā ar plusiem?

Manuprāt, galvenais ieguvums ir iespēja gūt priekšstatu, kā notiek (vai nenotiek) izpildvaras dialogs ar segmentu, ko nereti sauc par pilsonisko sabiedrību (dažādas nevalstiskās organizācijas utt.).

Respektīvi, no pašiem politiķiem (daļēji amatpersonām vispār) izvilināt informāciju nav nemaz tik grūti, jo viņi gadu laikā ir itin labi iemanījušies manipulēt ar ceturto varu. Ja amatpersonai tas būs izdevīgi (piemēram, konfliktā ar konkurējošu grupējumu), mediju pārstāvim tiks pačukstēts arī aiz divām slēgtām durvīm runātais. Līdz ar to, ja vien prese pietiekami labi jūt pretrunas elitē un māk tās izspēlēt, kopainu par kādu jautājumu var iegūt gana labu. Cita lieta, ka mēs parasti grēkojam ar steigu, pieķeroties vienai "neoficiālajai informācijai", un tad notiek manipulācija ar mums. Tomēr ne par to ir stāsts.

Savukārt nevalstiskajām organizācijām (ar dažiem izņēmumiem – valdības t.s. sociālie partneri, pašvaldību savienība) komunikācija ar presi un attiecīgi ar sabiedrību kopumā nav tik "iestaigāta". Līdz ar to atklātās valdības sēdes ir viena no iespējām NVO argumentus nofiksēt. Turklāt nav jau situācija jāvienkāršo – re', kā vara ignorē sabiedrības viedokli. Nereti sēdēs savu dalību pieteikušo "pilsoniskās sabiedrības" pārstāvju intereses ir neslēpti savtīgas un piedāvājums aplams. Tātad nav runa par "labajiem" un "sliktajiem", runa ir par viedokļu dažādības uzzināšanas iespēju vispār.

Var jau ironizēt par to, cik neliels Latvijā dzīvojošo īpatsvars darbojas kādās NVO un attiecīgi cik plašus slāņus NVO pārstāv, tomēr tas nav arguments, lai šo segmentu ignorētu. Ja liela daļa sabiedrības tradicionāli ir kritiski noskaņota pret politiskās varas pausto un izdarīto, alternatīvi piedāvājumi uzlabo kopējo ideju ekosistēmu. Piemēram, es nevaru teikt, ka zinātnes vai augstskolu aprindu pārstāvju iebildumi virknē situāciju pret valdības plānoto rīcību mani pārliecināja, tomēr tie vismaz dod, ja tā var teikt, papildu faktoloģiju.

Tāpat atklātās valdības sēdes ir noderīgas to it kā garlaicīgākajā daļā – pieaicināto valsts struktūru pārstāvju debatēs. Tās, protams, ir pārpilnas ar mierīgam civiliedzīvotājam grūti saprotamu birokrātisko žargonu un grūti nojaušamu kontekstu. Tomēr arī šīs debates var kvalitatīvi uzlabot pilsoņu priekšstatu par to, kā valsts funkcionē. Proti, nereti saskaros ar "ierindas vēlētāju" viedokli: ja vien būtu kāds jēdzīgāks ministrs, premjers utt., tad jau gan lietas ritētu raitāk un pareizāk. Citiem vārdiem sakot, izplatīta ir lēmumu pieņemšanas mehānisma reducēšana uz politiķiem. Savukārt publiskas ierēdniecības debates ļauj nojaust šo segmentu kā patstāvīgu, ietekmīgu spēlētāju. Ar savu loģiku, rīcības modeļiem – labiem vai sliktiem, tas ir cits jautājums. Jo pilnvērtīgāk pilsonis saprot valsts funkcionēšanas sarežģītību, jo adekvātāk viņš uztver vēlēšanas, piemēram, nesagaida, ka tās nesīs tūlītējas un radikālas izmaiņas; viņš, iespējams, spēj labāk aizstāvēt savas intereses – piemēram, netērējot laiku, bezjēdzīgi rakstot n-tos iesniegumus "priekšniekam – ministram".

Atgriežoties pie NVO attiecībām ar varu, arī te situācija vērtējama kā "ne cepts, ne vārīts". No vienas puses, ir regulējums, kas paredz NVO iesaisti politikas izstrādē un lēmumu apspriešanā. Kā jau "Rietumu demokrātijā" pienākas. No otras puses, NVO reālas iespējas ir ierobežotas – trūkst resursu, patiesas – ne tikai deklarētas – ieinteresētības no valsts puses. Valsts finansējums NVO tuvākajos gados samazināsies, savukārt kas notiks ar ārvalstu finansējumu, īsti skaidrs nav. Kā publika to varēja uzzināt? Jā, pateicoties viedokļu apmaiņai MK 12. aprīļa sēdes atklātajā daļā.

Ja tik daudz ieguvumu, kādēļ teksta autors tomēr lieto īdzīgo "ne cepts, ne vārīts"? Tāpēc, ka, manuprāt, nevajadzīgi daudz jautājumu tiek "izcelti" no MK sēžu publiskās daļas un pārāk daudzi tiek skatīti pavisam citos "formātos". Tomēr tas, ka atklāto sēžu prakses rezultāts ir patālu no iespējamā, nenozīmē, ka prakse ir jālikvidē.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0