Dzeja
03.02.2017

Fizikas likumi ir vienkārši

Komentē
3

***
pamodos naktī bailēs sastindzis biju murgojis ka esmu
iesprostots kāpņu telpā kur gaisma reaģē uz kustību ja
pārtraukšu kustēties gaisma mani aizmirsīs

atverot plakstiņus
uzausa saule

***
gaisma decembra rītā
istaba aizvilktiem aizkariem
cilvēks pieiet pie loga jau zinot
šonakt ir snidzis

gaiss savēlies stiklaini biezs
līp pie mēles kā izkusis parafīns
lēni aplaizot stiklaino masu
viņš cenšas uztaustīt vārda formu

vārdi kā elektroni riņķo ap nozīmēm
katrs taustiņa uzsitiens
trāpa vārdam
izsit to no orbītas

kāpēc tā notiek ka pierakstot
vārdi kļūst lēnāki

***
Es ievēroju, ka, pārāk ilgi lūkojoties kvēlspuldzes diegā,
gaismas švīka atstāj rētu acs zīlītē un iezīmē visus priekšmetus,
uz kuriem nolaižas skatiens.

Domāju, ka rētā iesprostotā gaisma drīz kļūs blāvāka,
ka laiks to saduļķos, līdzīgi kā saules stari saduļķo grāmatas lapu baltumu.
Bet rētas manās acu zīlītēs turpināja uzkrāt gaismu,
līdz naktīs vairs nebija atlicis tumsas.

Apgriezti proporcionāli uzkrātās gaismas apjomam
saruka mans naktsmiera ilgums –
es cietu no bezmiega, sāku klaiņot pa pilsētu.
Ielas bija pilnas cilvēku, ja labi ieskatījās,
viņu acīs varēja manīt sīciņas rētas.

Baltās naktis drīz nomainīja tumsa, vasaru – ziema.
Pieliecies klāt spogulim, redzēju, ka rētas acu zīlītēs nav pazudušas,
bet vasaras saule ir izsūkusi no tām gaismu
un izspļāvusi naktī kā čūskas indi.

Jutu, kā pat miera stāvoklī manās plaušās kā nepārejošs kamertonis vibrē
vectēva odekolona, saulē sakarsušas palodzes, kaķa kažoka, ķiršu tabakas,
smiltsērkšķu roku krēma, silikāta ķieģeļu, puvuša koka, meitenes elpas,
gliemežvāku, cukurbiešu fabrikas un citas smaržas.
 
Es nevarēju atrast tām ārēju cēloni, tādēļ nācās pieņemt, ka smaržu rētaudi
ir uzkrājušies manos elpvados kā satikto cilvēku, apmeklēto vietu
un dzirdēto vārdu nosēdumi. Mans ķermenis uzkrāja smaržu nogulsnes,
kā skurstenis uzkrāj kvēpus.

Bet skurstenis mēdz aizsērēt, tāpēc katru darbadienas vakaru
es braucu uz jūru elpot sāļo gaisu.
Cerēju, ka sāls izkodīs smaržas no elpceļiem,
ka tās ar laiku pāries, kā gaisma pāriet ziemās.
Bet gaiss jau nepāriet ziemās.
Gaiss nepāriet pavasaros.
Gaiss nepāriet vasarās.

Tikai rudeņos jūras vējš
pūš stiprāk.

***
Pārradies mājās, noāvu kurpes, saklāju gultu,
iztīrīju zobus. Ceļā uz istabu gaiteņa tumsā
satiku dzīvokļa biedru, viņš devās uz tualeti –

laikam biju pamodinājis. Komunālā dzīvokļa
šaurībā mūsu plecu siltums sadūrās bikli kā
skaņas robežlīnijas, kas iezīmē divu naktī

garāmbraucošu vilcienu trajektorijas. Tās
nekad nepietuvosies ciešāk par dažu atšķirtības
sprīžu fiksēto atstatumu. Es gribētu zināt, kā sauc

tos magnētus manī, kas atgrūž vai pievelk
cilvēkus. Nodzēsis naktslampiņu, pāris
minūtes raugos pretējās mājas iedegtajos logos.

Pēkšņi sajūtos kā bērnībā, kad šķita –
laiks nekust uz priekšu gana strauji. Es nezinu,
kā to vēl nosaukt, ja ne par nogurumu.

No rīta pamodies, brīdi nesapratu, kur atrodos.

***
fizikas likumi ir vienkārši
piemēram pirmais ņūtona likums
katrs ķermenis paliek mierā līdz
tam pieliktie spēki to neizmaina

bet es nesaprotu kāpēc tad
aizlīmējot logu spraugas
neatrodu to vietu pa kuru
vientulība tiek iekšā

***
mēs kas savus darba grafikus kafejnīcās
saskaņojām ar dzejas dienu lasījumiem

mēs kas tikāmies bāros un draugu koncertos
vēlāk piemīztās vārtrūmēs runājām par dievu un filozofiju
mēs nekad nebijām skaidrā ilgāk par nedēļu
marihuānu pīpējām uz ģertrūdes baznīcas kāpnēm

mēs kas vienmēr gribējām aizbraukt no pilsētas vai tajā atgriezties
mēs vienmēr noguruši un skumji mēs ar negulētām naktīm un nogulētām lekcijām
mēs aizvien baidoties no zobārsta un kontroles septītajā tramvajā
mēs kas nicinājām televīziju bet draugu mīlas drāmām sekojām līdzi tikpat cieši
kā mūsu vecmāmiņas TV seriāliem

mēs kas bijām par trauslu lai sarunās iztiktu bez ironijas
mēs kas daudz smējāmies un runājām mēs kas ienīdām klišejas un mēs kas bijām klišejas
mēs vientuļie bailīgie izslāpušie biklie mēs apmaldījušies netalantīgie rūgtie un pretenciozie
mēs bērni mēs teicām ka nekad negribam pieaugt
bet tā nebija taisnība

"jautājumi draugam"
kad pēdējoreiz tu sēdēji dušā līdz beidzās karstais ūdens?
vai tu mēdz pamosties naktī bez iemesla izkāpt no gultas pieiet pie loga lai paskatītos ārā?
kuras ir tavas mīļākās ielas?
cik bieži kaut kur esot tu vēlies būt citur?
kas tevi nodarbina vakaros ejot augšā pa kāpnēm un slēdzot vaļā dzīvokļa durvis?
vai skaistums tev šķiet skumjš?
ko tu šobrīd lasi?
vai tu atceries pēdējo nedēļu kad nejuties noguris?
cik sen kopš tu pēdējoreiz redzēji jūru?
kā tev iet? nopietni –  kā tev iet?

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3