Komentārs
08.04.2013

Brigadieris

Komentē
4

Par spīti visam vēsturiskajam optimismam, Latvijas "ienākšanas Eiropā" tās vispārpieņemtajā, komerciāli birokrātiskajā veidolā šodien vairumam vieš diezgan dalītas izjūtas. Sak, it kā jau esam iekšā, bet iemesla priecāties tā pamaz – ļaudis emigrē, naudas maz, turklāt vēl pašiem joprojām jāpieņem nepatīkami lēmumi. Eh, Eiropa, Eiropa, tu baltajos kreklos, A4 papīros, stiklā un tēraudā – ak, cik bieži tu esi likusi mums vilties...

Tomēr tieši šajā laikā noder atcerēties, ka Latvijā ir arī ļaudis, kuri saprot un aizstāv Eiropu atšķirīgi – kā bagātīgu kultūras slāni, kurš dažādos veidos nosaka mūsu dzīvi un domāšanu. Tāds ir Andris Rubenis – Mākslas akadēmijas profesors un virknes grāmatu autors, kurš šodien svin nozīmīgu darba jubileju. Nebūs pārspīlēti teikt, ka bez viņa grāmatām nu jau divdesmit gadu garumā vispār nav iedomājama laba humanitārā izglītība latviešu valodā. Turklāt Rubeņa grāmatas nepieder tām, kuras studentiem liek lasīt piespiedu kārtā un iekalšanai. Gluži pretēji, ar saviem lieliskajiem darbiem par Senās Grieķijas, Romas, Renesanses kultūras vēsturi viņš ne vienu vien cilvēku uz mūžu ievilinājis tajā – citā Eiropā, kurā norisinās nevis birokrātiska naudas dalīšana, bet gan cilvēka domāšana un dzīve tajā simboliskajā realitātē, kuru saucam par kultūru.

Tomēr, lai šis raksts nepārvērstos par tostu, būtu jāvelta daži vārdi pārdomām par Andra Rubeņa grāmatām. Viņš pieder pie pēckara Latvijas pirmās "īstās" filozofu paaudzes, kura saistās ar LVU 1967. gadā atvērto Filozofijas nodaļu (pirms tam Latvijas PSR filozofijā strādājušie lielākoties bija entuziasti – amatieri no citām sfērām). Lai gan arī Rubenis savulaik ir rakstījis par ētiku ("Ētika XX gadsimtā", 2 sēj., 1997) un specifiski filozofiskām tēmām (piem., grāmatiņa "Fenomenoloģija" (1983)) un reizēm dara to joprojām (piem., grāmata "Imanuels Kants" (2006)), viņa lielā kaislība un vienlaikus arī profesionālā veiksme ir saistīta tieši ar kultūras vēstures jomu.

Kas īsti ir tas, kas padara Rubeņa grāmatas tik lasāmas? Galu galā, kad pēc PSRS sabrukuma šī zināšanu joma parādījās, ar to nodarbojās virkne akadēmisku humanitāriju; taču šodien jau nevienam vairs nav domstarpību, kurš šajā jomā pie mums var tikt uzskatīts par klasiķi. Galvenie faktori šeit, manuprāt, ir divi. Pirmais – tā ir bagāta faktu materiāla pārvaldīšana, kas nāk gan no primāriem, gan no sekundāriem avotiem. Otrais – tā ir spēja aizraujošā veidā saistīt ideju vēstures (jeb t.s. Geistesgeschichte) elementus ar cilvēku praktisko dzīvi, citiem vārdiem – parādīt, kā tā vai cita ideja vai koncepts, teiksim, Senās Romas morāles teorijā strādāja cilvēku dzīvotajā realitātē. Tas arī padara Rubeņa darbus saistošus. Par spīti savas personas diezgan "akadēmiskajai" aurai, Rubenis labi zina, kas noteiktā kultūras vēstures periodā varētu interesēt lasītājus – lajus, kuri par šīm lietām kaut ko dzird pirmoreiz dzīvē. Turklāt, lai gan ne vienmēr teksta fragmentos ir iespējams pilnībā saskatīt attiecīgā laikmeta kontekstu, tomēr Rubenim (atšķirībā no ļoti daudziem kultūras vēstures autoriem Latvijā un pasaulē) savā vēlmē uzrunāt lasītāju izdodas nekad nekļūt banālam. Tādēļ tās patiesi ir ievērojams pienesums humanitārajai literatūrai latviešu valodā – ņemot vērā, cik daudz, daudz vienkāršāk un lētāk būtu iztulkot kādu rietumu subproduktu, nevis veidot pašiem savu latvisku tradīciju kultūras vēstures literatūrā.

Rubeņa grāmatas kultūras vēsturē balansē uz strikti akadēmiska teksta un mācību grāmatas robežas un var tikt lasītas abās šajās kapacitātēs. Teiksim, tikko iznākusī grāmata "Varas politika Senajā Romā" (autora redakcijā, 2013) var tikt lasīta gan kā vispārējs ievads Senās Romas civilizācijā, taču attiecīgās nodaļas par romiešu tiesībām var tikt izmantotas, teiksim, lai topošie tiesībzinātnieki redzētu tiesību veidošanos to sociālajā kontekstā. Rubenis raksta vietējai un mūsdienu auditorijai, tādēļ aiz viņa teksta itin bieži ir redzamas implicītas norādes, kā kāda Romas civilizācijas vērtība vai simbols joprojām "dzīvo mūsos". Tas nav nejauši: Rubenis savās grāmatās ne tik daudz izstāsta visu stāstu, cik palīdz radīt lasītājos intelektuāla bada sajūtu, kuri tad var doties tālāk pie pirmavotiem, lai noskaidrotu kaut ko paši sev – tai skaitā, bija vai nebija Rubenim šajā konkrētajā jautājumā taisnība.

2010. gada "filozofu dumpja" ietvaros, tā teikt, kompānijas pēc tika piesaukts arī Andra Rubeņa vārds – sak, viņa darbi kultūras vēsturē patiesībā esot kompilācijas. Tas tikai lieku reizi apliecināja izpratnes trūkumu par šo darbu žanru. Kultūras vēsture kopumā nav nekāda stingrā zinātne, bet drīzāk sintētiska disciplīna, kura lielā mērā balstās sekundāros avotos, vienlaikus no rakstītāja prasot saprātīgā apjomā pārvaldīt arī pirmavotus. Lielu daudzumu sociālās vēstures, ideju un mākslas vēstures, kā arī politiskās vēstures pētījumu saskaņot daudz maz saskanīgā laikmeta ainā, turklāt vēl padarot šo ainu pieejamu mūsdienu latviešu lasītājam, – tas ir šo grāmatu pamatuzdevums. Tādēļ tiem, kuriem Rubeņa darbi šķiet novecojuši un nevajadzīgi, var vienīgi ieteikt pašiem iemēģināt roku šajā žanrā un beidzot parādīt savu izcilību.

Savukārt, runājot par Latvijas humanitārās vides provinciālismu, būtu aplami iedomāties, ka Andris Rubenis to neapzinās. Gluži pretēji – viņa darbi šo provinciālismu nevis stiprina, bet gan apkaro. 2006. gadā iznākušajai grāmatai par Kantu ir dots zīmīgs apakšvirsraksts – "Ķerras stūmēja mēģinājums tuvoties karalim". Ķerras stūmēji esam mēs visi, tie, kas par spīti provinciālās Latvijas reālijām dzīvo šeit, runā latviski un tomēr cenšas raudzīties uz sevi un pasauli Eiropas kultūras kategorijās. Savukārt Andris Rubenis, šķiet, šodien jau ir godam nopelnījis saukties par ķerras stūmēju brigadieri.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4