Pilsoniskās sabiedrības jēdziens ir viena no tām importa precēm, kas mūsu reģionā tika ieviestas 90. gados un sakņojās idejā, ka demokrātija ir stabilizējama, sekmējot cilvēku pašorganizācijas spējas. Tādā veidā, pirmkārt, mazinātos komunistiskā režīma atomizējošā ietekme un sabiedrībā atjaunotos veselīga "morālā infrastruktūra", otrkārt, būtu iespējams atslogot valsti no tām daudzajām funkcijām, kuras bija raksturīgas komunistu birokrātiskajam autoritārismam. Valsts varētu atkāpties no neskaitāmo pakalpojumu sniegšanas un uzraudzības, ļaujot cilvēkiem pašiem realizēt savas intereses. Intelektuāli visietekmīgākā "pilsoniskās sabiedrības" apoloģija droši vien bija atrodama Ernesta Gelnera grāmatā "Brīvības priekšnosacījumi: pilsoniskā sabiedrība un tās sāncenši". Te Gelners raksta par pilsonisko sabiedrību kā specifiski Rietumiem raksturīgu sabiedrības fenomenu: tā sociālās dzīves joma, kurā nav nedz totalitārajiem režīmiem raksturīgās valsts tirānijas, nedz arī cilšu sabiedrībām raksturīgās "brālēnu tirānijas". Tā ir tā dīvainā sfēra, kurā cilvēki tiešām ir brīvi un vienlīdzīgi un var iesaistīties dažādās organizācijās pēc savas brīvas izvēles. Tam ir nepieciešama stingra, taču ierobežota valsts vara: tai ir jāgarantē tiesiskums, jārespektē vārda un pulcēšanās brīvība, taču tā nedrīkst jaukties cilvēku horizontālas sadarbības jomā.
Liktenis bija lēmis, ka ar laiku šī doma ieguva birokrātiskas vadlīnijas lomu. Ak vai, cik daudz publiskas un privātas naudas savulaik netika iztērēts "pilsoniskās sabiedrības veicināšanai"! Daudziem tas bija ienesīgs, citiem – vienkārši pamācošs laiks! Galvenās mācības tiek gūtas, idejām saskaroties ar realitāti. Daudzās valstīs tapa īpaša, profesionalizēta pilsonisko aktīvistu kārta, kuras uzdevums bija piesaistīt dažādu fondu līdzekļus kāda cēla mērķa realizēšanai – korupcijas apkarošanai, cilvēktiesībām, minoritāšu atbalstam un tamlīdzīgi. Kā pašsaprotams tika izdarīts pieņēmums, ka jaunizceptie demokrātiskie pilsoņi paši savas organizācijas uzturēt nespēj. Tā lielākoties arī bija patiesība, tomēr realitātē šis pieņēmums radīja īpašu "pilsonisko oligarhiju", kura ātri piešāva roku dažādu projektu rakstīšanā un par taisnīgu atlīdzību bija gatava uzcelt pilsonisku Potjomkina sādžu jebkurā laikā un vietā, pēc klienta vēlēšanās.
Diemžēl laiks nestāv uz vietas. Vairākas bijušās "postkomunistiskās" valstis kļuva par pilntiesīgām ES dalībvalstīm. Demokrātijas un pilsonisko brīvību reitingi tajās bija pietiekami labi, lai "pilsoniskās sabiedrības stiprināšanu" varētu uzskatīt par lielos vilcienos pabeigtu; turklāt sava loma bija arī 2008./2009. gada ekonomiskajai krīzei, kuras ietvaros strauji saruka kopējais nepieskatītas naudas daudzums pasaulē. Pilsoniskā sabiedrība vairs nebija diez ko ienesīgs bizness. Turklāt arī pašas sabiedrības bija mainījušās. Paaudze, kura 90. gadu sākumā strauji metās liberālā kapitālisma būvniecībā, nu jau bija novecojusi, kļuvusi īgna, neapmierināta un aizkaitināta. Nav jau tā, ka dzīve kopumā nebūtu uzlabojusies: ir jau, turklāt pamatīgi. Tomēr tas skaistais kapitālistiskās pārticības ideāls, kādu to iedomājās pirms gadiem trīsdesmit, šai paaudzei ir tāls. Droši vien kādreiz tas tiešām pienāks arī "jaunajiem" eiropiešiem. Vienīgā problēma, ka, Ņekrasova vārdiem runājot, šajā brīnišķajā laikā "nenāksies dzīvot ne man, ne tev". Tas šobrīd skaidri izpaužas mūsu reģiona politikā: šeit sevi piesaka tā cilvēku paaudze, kurai ir apnicis gaidīt un kura vairs netic tam, ka tūlīt, tūlīt mēs sāksim dzīvot kā Eiropā. Nesenais skaistais sapnis daudziem šķiet grandiozs feiks. Mēs spēlējām izrādi par lojalitāti pilsoniskajai sabiedrībai, cilvēktiesībām un demokrātijai, taču pretī saņēmām nevis Rietumeiropas pārpilnību, bet gan bēgļus un piespiedu solidaritāti ar Grieķiju. Šādai attieksmei ir savi spilgti karognesēji. Lielisks piemērs šeit ir Ungārijas premjerministrs, šis izbijušais "sorosīts", kurš tagad ar pievilta mīlnieka atriebīgumu cīnās pret liberālismu un globālismu. Indivīda tiesības un demokrātija aizvien biežāk šķiet kaut kas "no ārienes" uzspiests, kam ar mūsu autentisko kultūru nav un nevar būt nekāda sakara. Arvien grūtāk ir pretoties kārdinājumam izmantot varas piespiedu instrumentus cīņā pret citādi domājošajiem un tiem, kas pārāk palaiž muti. Nākotne lēmumu pieņemšanā spēlē arvien mazāku lomu; arvien lielāka nozīme ir arhaikai. Ne vairs dažas labējo ekstrēmistu grupiņas, bet gan veseli iedzīvotāju slāņi izrādās noilgojušies stāties labā flanga ierindā. Savukārt Eiropas atvērtās robežas, kas pirms 20 gadiem likās dižens sasniegums, šodien tiek pieņemtas kā pašsaprotamas. Tās vienmēr būs atvērtas mums kā "baltajiem cilvēkiem", bet šurp, lūdzu, gan nevienu nesūtiet. Tā ir tāda vīzija par Eiropu a la carte. Mēs varam šeit pieņemt vācu un franču investīcijas, varam sūtīt savus bērnus uz Rietumeiropas universitātēm un braukt turp atpūsties, bet visas šīs varu dalīšanas, cilvēktiesības un pārējās Stambulas konvencijas gan, lūdzu, mums aiztaupiet! Citādi mēs jums tur Briselē vēl parādīsim, uz ko esam spējīgi!
Jautājums nav par to, cik dzīvotspējīga ilgtermiņā ir šāda attieksme, bet drīzāk tajā, ka vilnis vēl tikai ceļas un neviens nezina, līdz kādiem augstumiem tas pacelsies. Arī Latvijā tas nav "vai", bet drīzāk "cik" jautājums, kur lielais vairums ietekmīgo partiju cenšas uzsvērt savu konservatīvismu. Jautājums, ko vēl ir iespējams darīt tiem, kuri tur cieņā tādas nepopulāras vērtības kā neatkarīgi mediji un tiesas, viedokļu plurālisms, tolerance un indivīda pašnoteikšanās. Cerēt uz kādu elites līderību šajā jomā ir aplami. Sensenās ilgas beidzot ir piepildījušās. Elite šodien tiešām ir "tuva tautai" un gatava sekot visām tautas vairākuma fobijām, sazvērestības teorijām un dīvainībām.
Tādēļ risinājums ir viens: pilsoniskā sabiedrība. Tikai tā būs cita pilsoniskā sabiedrība. Precīzāk, tam, ko mēs Latvijā esam pieraduši uzskatīt par "pilsonisko sabiedrību", stāv priekšā nopietni pārbaudījumi. Ir beigušies laiki, kad pie mums bija pieņemts maksāt retoriskus meslus liberālismam un Eiropas integrācijai, kad visu krāsu politiķi uzskatīja par goda lietu dzert konjaku Sorosa fonda pieņemšanās, kad pilsoniskajiem aktīvistiem bija nauda un pārliecība, ka viņi darbojas vairākuma vārdā. Tagad pilsoniskā sabiedrība, ciktāl tā vispār gribēs iesaistīties politikā, cīnīsies pret pārspēku un būs spiesta atzīt to, kas tā jau izsenis ir bijusi, proti, mazākums. Šī situācija ir jauna un neierasta. Cilvēkiem patīk identificēties ar vairākumu, jo vairākums ir spēcīgs – īpaši demokrātijās. Demokrātiskā optimisma laikā identificēties ar vairākumu bija viegli un patīkami, jo Eiropas integrācija un Rietumu vērtības šķita pašsaprotamas pat tad, ja patiesībā tādas nebija. Tagad turpretī vairākuma balsī bieži runā ksenofobiski populisti – un viņiem tas padodas visai ticami. Tādēļ būt pilsoniskās sabiedrības piekritējam būs arvien nepatīkamāk, kad ar vairākuma atbalstu nacionālās drošības vārdā "piegriež" indivīda brīvību, kad nostāda ierindā medijus, kad izgaiņā visādus brīvdomātāju perēkļus augstskolās, kad politizē tiesas – un tā tālāk, pēc saraksta, kā Budapeštā.
Kā zināms, viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Ja pilsoniskā sabiedrība mūsu reģionā pārziemos, šāda konfrontācija ar realitāti tai ilgtermiņā varētu būt noderīga. Tas var patikt vai ne, bet demokrātijā visu izšķir skaits, un jebkura sabiedriska interese būs pārstāvēta politikā tiktāl, cik tā spēs pulcēt un aizraut cilvēkus. Tā ir tā pati vecā, labā pašorganizēšanās spēja, kuru nevar iemācīties skolas solā. Tā rodas cilvēku savstarpējā mijiedarbībā un ir ļoti grūti pieejams resurss tur, kur sabiedrībai ilgi bijušas liegtas brīvas pašorganizācijas iespējas. Tas ir neatlaidīgais darbs ar reāliem cilvēkiem, kas nelīdzinās mums – nedz pēc ienākumiem, nedz pēc dzīvesstila, nedz pēc politiskās pārliecības. Tieši to jau arī paredz pilsoniskums: mēs esam gatavi strādāt ar ļaudīm, ar kuriem mūs nesaista nekas cits kā vien piederība noteiktai valstij un sabiedrībai. Ar to diemžēl ir jāsamierinās: pilsoniskā sabiedrība nekad nebūs draugu kompānija, nekas ģimeniski silts un omulīgs. Ja jūs gribat, lai jūsu kopīgās intereses respektē, ir jāmācās sadzīvot ar cilvēku dažādību. Savstarpējā uzticēšanās, par kuru kā brīnumlīdzekli šodien runā daudzi, nav nekas pašsaprotams vai dabisks. Tā rodas, kad sveši, atšķirīgi cilvēki iemācās kopīgi rīkoties savās interesēs. Viņiem nav jābūt draugiem, bet ir jāspēj ievērot sadarbības noteikumus – tam domāti visi šie organizāciju statūti un protokoli, pret kuriem pie mums bieži izturas ar nicinājumu. Turpretī, ja mēs meklēsim dabisku saskaņu un dvēseļu tuvību, mēs iegūsim sektu. Diemžēl Krievija sniedz vairākus piemērus, kā pilsoniskā sabiedrība pārtop par savstarpēji apkarojošām sektām. To locekļiem visbiežāk ir ļoti patīkami dzīt intrigas savā starpā, bet attieksme pret plašāku sabiedrību ir visai piesardzīga. Protams, Latvijā pilsoniskajai sabiedrībai ir radīta daudz labvēlīgāka institucionālā vide. Taču arī šeit daudzviet ir novērojams sektantisms, nepārvarama tieksme piekarināt citiem noniecinošus apzīmējumus, kas kalpo kā iegansts ar viņiem nerunāt, mīlestība uz sazvērestības teorijām un jebkuras iniciatīvas pāragru norakstīšanu. Tā nu arī neapmierinātie Latvijas pilsoņi nonāk savās virtuvēs pie vecajām, sasistajām silēm.
3