Recenzija
12.05.2015

Berelis un latviešu psihs

Komentē
4

Par Gunta Bereļa romānu "Vārdiem nebija vietas", apgāds "Dienas grāmata", 2015

Nupat uz konferencei "Starp patiesību un varu: rakstnieku dažādās lomas Eiropas vēsturē" Rīgā iebraukušais krievu rakstnieks Viktors Jerofejevs reiz kādā atmiņu tēlojumā pieminēja, ka nelegālos rakstnieku trīsvienības JOPS (ЁПС – no rakstnieku Viktora Jerofejeva, Dmitrija Prigova un Vladimira Sorokina uzvārdu pirmajiem burtiem brīvi veidots saīsinājums) prozas lasījumos vēl 20. gadsimta 80. gados Vladimirs Sorokins lasījis priekšā savus stāstus un viena no klausītājām pirmajā rindā sākusi vemt. Var jau būt, ka vienkārši dzerts bija pārāk daudz, taču man patīk domāt, ka tā bijusi tieša reakcija uz literāru tekstu; pierādījums tam, rakstniekiem kaut kāda vara tomēr piemīt.

"Guntis Berelis reiz publicēja stāstu ar nosaukumu "Komentārs kā prozas žanrs"," nesen žurnālā "Ir" nodrukātā, Gunta Bereļa romānam "Vārdiem nebija vietas" (apgāds "Dienas grāmata", sērijas "Mēs, Latvija, XX gadsimts" 2. grāmata) veltītā recenzijā rakstīja Rudīte Kalpiņa (lai lasītu rakstu, nepieciešams reģistrēties). "Vai jaunais romāns būtu mēģinājums pārvērst literatūru par psihopatoloģijas attēlojuma komentāru? Atainojot Tuša pieredzēto gan Piektā (Sic!) gada primitīvās iznīcināšanas patosā, kur to savaldzina uguns stihija un tās nodarītais posts, tāpat kā nesodāmības apziņa, gan Pirmā pasaules kara priekšnojautās un karalaukā, autors viņam tā arī nesagādā neko vismaz atklāsmei līdzīgu, kā dēļ šo darbu būtu bijis vērts rakstīt."

Var jau būt, ka pēdējā laikā plašu popularitāti izpelnījušās idiotiskās diskusijas par tikumības kontroli ir radījušas savdabīgu paranoju un izteiksmes brīvības ierobežojumus vai tikai mājienus uz šādas ierobežošanas lietderību gribas saskatīt pat tur, kur no tiem nav ne smakas. Tomēr grāmatas novērtējums, kas beidzas ar secinājumu, ka nav tapis skaidrs, kāpēc vispār šādu grāmatu būtu vajadzējis rakstīt, neizklausās diez cik labi, sak': "Mums tāda literatūra nav vajadzīga." Ja par mākslas izstāžu kritiķiem kļūst katoļu priesteri, kuriem nepatīk māksla, kas tapusi viņu kontrolei nepakļautās galvās vai galvās, kurās notiek kaut kas viņiem nepatīkams vai nesaprotams, arī literatūras kritika, kas nosaka, ko autoram ir vai nav bijis vērts uzrakstīt, nevis vērtē to, kas, kā un kāpēc uzrakstīts, sāk izskatīties gaužām nelāgi. Kaut vai tāpēc, ka it kā paredz – nākamreiz, pirms ķerties pie rakstīšanas, autoram jau nu gan būtu savam darbam jāatrod grods pamatojums, misija un vīzija.

Atzīšos, tieši šis vērtējums bija galvenais iemesls, kāpēc par Bereļa romānu tomēr izlēmu kaut ko iepīkstēties. Kā nesen kaut kādā diskusijā minēja "Satori" redaktors Ilmārs Šlāpins, rakstniecība gan, iespējams, ir vienīgā joma, kurā recenzijas vai apskatus par vienu autoru darbiem mēdz rakstīt citi autori. Ko tādu būs pagrūti sameklēt, teiksim, baleta, operas, tēlniecības un daudzās citās nozarēs. Tomēr tā nav tikai kaut kāda mūždien vaimanas pelnījuša Latvijas trūkuma pazīme. Palūk, arī citviet līdzās rūdītiem, akadēmiski skolotiem un profesionāliem štata kritiķiem grāmatu recenziju lapās laikrakstos vai grāmatniecībai veltītos specializētos izdevumos parādās raksti, kurus par savu spalvas brāļu un māsu rakstīto sarakstījuši rakstnieki. Un tas mani pārāk neuztrauc. Manas atturības un šaubu pamatā galvenokārt bija fakts, ka arī pats esmu uzrakstījis vienu no sērijā "Mēs, Latvija, XX gadsimts" iznākušajām grāmatām, tātad kaut kādā – lai arī tīri formālā – veidā it kā esmu saistīts arī ar Bereļa romānu. Tomēr, izlasot pieminēto recenziju un pašu Bereļa romānu, kā arī padzirdot nostāstus par redaktorēm, kas "rupjības dēļ" it kā esot atteikušās strādāt ar grāmatas manuskriptu, nolēmu mest pieklājību pie malas.

Es uzskatu, ka ar visā romāna garumā ne vārdu nepasakošā Tuša (velns, vai tas ir vārds vai uzvārds? – arī tas tā arī paliek nepaskaidrots, bet fakts, ka varonis ir mēms, "anonīmā vēstītāja" tēlu padara īpaši veiksmīgu) varoni Berelis beidzot arī latviešu literatūrā pa tās šaurajām durtiņām ielaidis personāžu, kam līdzinieki ir gan runājoša lenteņa apsēstais policists Ērvina Velša "Mēslā" ("Filth", pēc romāna veidotās filmas nosaukums gan bija remdeni latviskots kā "Zaņķis"), gan Breta Īstona Elisa amerikāņu psihopāts. Turpat grozās arī Vladimira Sorokina cirvi vēzējošais Romāns tāda paša nosaukuma romānā, Vladimira Nabokova pedofils extraordinaire Humberts Humberts "Lolitā", jā, arī par popkultūras ikonu bezmaz vai kļuvušais Tomasa Harisa izfantazētais maniaks Hanibals Lekters un daudzi citi amorāli literārie dergļi. Visādi Felsberga, Frīdvalda vai Saksa centieni kādu satraukt vai pārsteigt netur līdzi, jo nav no šīs līgas.

Tas jau bija pirms daudziem daudziem gadiem, iespējams, pat vēl pirms interneta, kad plašu atbalsošanos izpelnījās amerikāņu šausmu popularizētāja Stīvena Kinga sacītais, ka viņš esot feminists. Iespējams, viņš to bija teicis kaut kādā sakarībā ar arī latviešu valodā 1997. gadā izdoto romānu "Roze, ērkšķu puķe" ("Rose Madder", latviešu izdevums – apgādā "Alberts XII"), kura centrālā tēma bija "sadzīves" vardarbība pret sievietēm un šīs vardarbības sekas. Stīvens Kings nāk prātā nebūt ne nejauši – un ne jau tāpēc, ka arī Bereļa rakstības stils bieži vien mēdz būt tikpat daudzvārdīgs un tomēr plakans kā, lietojot romāna varoņa Tuša izteiksmes veidu, – "bezformīga šmara". "Vārdiem nebija vietas" šajā ziņā pārsvarā patīkami pārsteidz, lai gan ciešāka rediģēšana šur tur nebūtu nākusi par ļaunu, īpaši vietās, kur kāds notikums tiek izstāstīts, tad seko varoņa reakcija uz to, bet pēc tam jau lasītājam zināmais notikums "varoņa acīm" tiek gandrīz ar tiem pašiem vārdiem pārstāstīts vēlreiz. Lai arī tas nekur nekad nav ticis plaši izziņots, domāju, tieši Kingu Berelis varētu uzskatīt pat vienu no saviem lielajiem rakstīšanas skolotājiem – kā nekā, 90. gados, kad vēl iznāca tāda avīze kā "Labrīt", Berelis tās kultūras lapās vairākos turpinājumos publicēja izvērstu pārskatu par visu Stīvena Kinga daiļradi (nudien neatminos, ka latviešu presē jebkad būtu ticis publicēts tik plašs kādam citam ārzemju autoram veltīts pārskats). Un gan jau arī kaut kas no Kinga feminisma, ne tikai šausmām, ir aizķēries arī Berelī.

Manuprāt – un, ja tā ir taisnība, tas no Bereļa puses ir gan smieklīgs, gan asprātīgs cundurs, – viņš ir pamanījies Latvijas vēsturei (tātad kaut kam neapšaubāmi un mūžu mūžos nopietnam) veltītā romānu sērijā iekulstīt grāmatu, kas lielā mērā ir variācija un veltījums daudzajiem mums ikdienā tik tuvajiem un patērētajiem popkultūras izstrādājumiem, sākot ar šausmu literatūru un kino un beidzot ar "CNN" vai interneta ziņu portālu izklaidē pārstrādātajiem notikumiem jeb "ziņām".

Grāmatas pirmajā daļā, kurā Tušs 1913. gadā iekuļas pirmās Latvijas teritorijā uzņemtās mākslas filmas uzņemšanas laukumā (un par kuras kulmināciju kļūst, iespējams, pirmais pornogrāfiskas filmas seanss Latvijas teritorijā), šī kopsakarība vēl nedodas rokā, taču nodaļā, kas, kā šķiet, ir nepārprotams Bereļa veltījums Stīvena Kinga "Mizerijai" (romāns latviski izdots 2007. gadā apgādā "Zvaigzne ABC"), bilde, tā teikt, pamazām sāk noskaidroties, bet 1916. gadā, kad Tušs atkal ir saticis savus kino biedrus, kas nu jau pārkvalificējušies par kara lauka reportieriem un cenšas savā izpratnē pēc iespējas iespaidīgi iemūžināt Nāves salas miroņu laukus pēc vācu gāzu uzbrukuma, viss savelkas ciešā, lai arī nebūt ne patīkamā mezglā.

Lai cik tas varbūt kādam no mums šķistu neērti, Tušs ir tāds kā vidējais vēsturiskais latvietis – starp Krievijas un Vācijas impēriskajām varām un armijām svaidīts, dauzīts un brīvi peldošs ķiļķens, kuru bieži vien vada vai nu plika veiksme un cūkas laime, aprēķināts izdevīgums, nelaimīgas sagadīšanās, vai dzīvnieciski instinkti. Pētera Stučkas valdība, Jēkaba Petersa un viņa biedru "sasniegumi" pēc lielinieku apvērsuma Krievijā, valsts īpašumu privatizācija 90. gadu sākumā... – mūsu nācijas vēsture nebūt nav viena vienīga dainu gara bagātībās balstītu tikumības paraugu adrešu grāmata. Un "dzīves gudrība", ka iejaukšanās apkārt notiekošajās globālās vēstures kataklizmās beigu galā var beigties tikpat slikti kā neiejaukšanās, mūsos ir dziļi ieēdusies.

Ja Tušs uzskata par pašsaprotamu "šmaru" iekaustīšanu, lai tikai sievietes pret viņa miesīgās tuvināšanās mēģinājumiem izturētos ar kaut jelkādu emocionālu attieksmi, Berelis līdzīgu stratēģiju ir izraudzījies arī savās attiecībās ar lasītāju. Gluži kā pamatskolā – iesit ar cietos vākos iesietu algebras mācību grāmatu pa pauri smukākajai klases meitenei un tad skatās, ko apdauzītā pasāks. Un, būsim godīgi, latviešu literatūras lasītāji to ir pārpārēm pelnījuši. Citējot bēdīgi slaveno prezidentu, pārāk ilgi nav kārtīgi sisti. Ar tekstu. Jo parasti visādi ērtības nojaukšanas mēģinājumi tālāk par sīkiem purkšķiem, pļūtieniem vai no pirksta zīstas krāmēšanās ap līķiem nav tikuši. Taču lasītājam nav jājūtas ērti. Un neviena rakstnieka pienākums nav katram vienam grāmattārpam šādu komfortu sagādāt. Ideālā gadījumā autoram vispirms jau ar sevis mocīšanu var pagadīties uzrakstīt ko tādu, ko pat pašam ir neērti, grūti, smagi, neiespējami lasīt, bet pēcāk jāsāk bēguļot no pūļa, jāieslīgst dvēseles krēslā vai jālīgst savas miesas sargi. Jo ne jau tas, kas notiek rakstnieka vai viņa aprakstīto varoņu galvās, ir svarīgākais, bet tas, kas izlasītā iespaidā atgadās tavējā – lasītāja – galvā.

Bet atgriezīsimies pie Tuša. Nevar teikt, ka visa galā arī viņu nepiemeklētu kas atklāsmei līdzīgs. Taču, kā tas bieži vien ne jau tikai pie latviešiem gadās, Tušam tā nāk brīdī, kad ir jau par vēlu.

Taču pati galvenā šīs grāmatas nestā atklāsme – ja ar galvenumu saprotam literatūru kā kaut kādu kopumu – ir tāda, ka tikai tad, kad autors vai autore atmet domas par pieklājību vai iztapību pret citiem, par to, ko kāds vai kāda var par viņu vai viņa rakstīto nodomāt vai nosapņot, viņam vai viņai ir brīvība un izredzes uzrakstīt labāko, ko jebkad līdz šim mūžā ir izdevies.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4