Berelis un latviešu psihs

Turpinot domu apmaiņu. Rakstnieks drīkst rakstīt, par ko un kā uzskata par vajadzīgu, kādēļ recenzents nedrīkst pateikt to, ko domā par rakstnieka tekstu? Rakstniekam nav iepriekš jādomā par to, kā viņa tekstu uztvers citi, viņam nav jāpielāgojas sabiedrības normām utt. Tad kāpēc recenzentam būtu jāpielāgojas? Kāda jēga rakstīt recenziju, nepasakot savas domas un nesniedzot nekādu grāmatas vērtējumu? Tāpēc man šķiet moralizējoša cien. Paula Bankovska vēlēšanās pakratīt pirkstu Rudītei Kalpiņai pie deguna, sak': „nav labi tā teikt par rakstnieka darbu!” Arguments, ka līdzīgi Guntim Berelim raksta Stīvens Kings vai kāds cits, un tāpēc vien tas ir labi, ir proviniciāls – citi tā dara, mums arī vajag.

Nevaru piekrist recenzijas autora teiktajam, ka visā romāna garumā tā arī paliek nepaskaidrots, kā pilnā vārdā sauc Tuša kungu. Jau romāna sākumā viņš uzrāda lasītājam savu pasi, kurā melns uz balta kirilicā ierakstīts "Тушъ Рудольфъ Яновичъ". Tātad Rūdolfs Jāņadēls Tušs. Romāna beigās ar Punzius kunga laipnu gādību šis "īstais vārds" atkal top atgādināts.

... un te arī ir situācijas paradokss ... izlasot recenziju, un izsecinot, ka Rudīte Kalpiņa Berelim pārmet (ko tad Paul ?) valstiskās stājas, misijas, augstākā virsuzdevuma (?) trūkumu - Pauls Bankovskis steidz kaismīgi polemizēt, atkārtojot mums visiem (nu labi - gandrīz visiem) sen zināmas patiesības, ka mākslai (rakstniecībai) nekāda misija - mesiānisma un sociālās angažētības nozīmē - nav vajadzīga (tiktāl viss pareizi), taču pats nepamana, ka apšaubot, kritiķa tiesības novienādot līdz nullei (kas šajā gadījumā nav kavējis uzrakstīt izsvērtu un ārkārtīgi intriģējošu recenziju, kurā gluži vai "izfiltrēta" Bereļa romāna esence un atsegts tā unikālais šarms) kāda mākslas darba vērtību savā personīgajā rangā (sic!) - tādējādi pieprasa TOTĀLU politkorektumu ! Berelis, taču nav nekāds Irānas ājatola (!) un viņa romāns - pravieša hadīsu apkopojums, kura lietderību nebūs apšaubīt ! Kas par to, ja kādu kinokritiķi neuzrunā, piemēram, Trīra "Antikrists" vai Balabanova "Krava 200" : piespriest naudas sodu katram, kas savā recenzijā apšauba šo filmu māksliniecisko vērtību (vai uzņemšanas nepieciešamību ?) Kas tur sevišķs, ka recenzents patur tiesības uz savu viedokli ! [ Te man jāpiekrīt Mārtiņam Mintauram ! ] Nekādas mākslinieka pamatbrīvības šeit netiek apdraudētas - vismaz demokrātiskā sistēmā, kādā dzīvojam (..) protams, ja Pauls domā, ka šobrīd ir izļodzījušies demokrātijas pamati, un drīz varēs rakstīt vien atvilktnei ... tad viņa dedzība kļūst vairāk saprotama ...
Bet ... lai paliek [ visa šī agresīvā polemika (..) ] galvenais, ka abu recenzentu veikums liek nojaust, ka Berelis varētu būt "uzbliezis", ko ārkārtīgi interesantu ... būs jāpārliecinās, ko vērts ir Tušs ...

Hmm ... interesanti kādu iespaidu Tuša kungs atstās uz latviešu valodas un literatūras skolotājām, kuras būs spiestas ar viņu nonākt intīmi tuvā saskarsmē ... un gadu no gada sajust šī zeļļa elpu un acu skatienu ... un kā no šīs grāmatas postošās iedarbības paglābt mūsu sabiedrības jūtīgāko daļu : "dzintarlatviešus" ?
Kas attiecas uz Rudītes Kalpiņas recenziju žurnālā "IR" , tad man tā nešķiet tik kaitinoši (moralizējoši) uzbrūkoša kā šeit mālē Pauls : izlasiet un spriediet paši ! [ Labi ok. tas pēdējais teikums - nu neiepatikās Rudītei Tuša kungs (..) neko darīt :) ] Kalpiņas recenzija (tāpat kā šī) ieintriģēja, jo lika noprast, ka Berelis beidzot varētu būt uzrakstījis romānu, kurā nav nekā no Bereļa ( t.i. aizplānā stāvošā erudītā literatūrkritiķa, kas cītīgi uzpasē, lai lasītājs "akli" (bez apdoma) "neiemiesojas" autora [rakstnieka Bereļa] radītajos tēlos : piemēram, lasot "Ugunīgos vēršus ... " nekādi nespēju atbrīvoties no Bereļa uzmācīgās "klātbūtnes", kas "nedaudz" nogurdināja ... ) Turklāt, lasot Kalpiņas recenziju rodas pārliecība, ka Berelim izdevies radīt ārkārtīgi dzīvu un vitālu latviešu "šarikova" tēlu, kas mākslas darbā nebūt nav viegli - radīt absolūtu viduvējību no kuras (tai piemītošo "suģestējošo" īpašību dēļ ) grūti "atrauties" ... [ un te nu es iedomājos - , ja Berelis būtu izvēlējies rakstīt par vācu okupācijas laiku ... vai Tuša kungs viņam (ne)piemītošo cilvēcisko īpašību dēļ nebūtu lielisks papildinājums Arāja komandai ... vai "žīdu" šmares nebūtu viens lekns "kumosiņš", kas liktu sisties straujāk Tuša kunga sirdij ... ] Visbeidzot, Kalpiņa savā recenzijā liek saprast par ko ir stāsts; sniedz ieskatu laikmetā, kad notiek stāsts; norāda uz tā laika valodas kolorītu ("šmares" un tml.), ko Berelim izdevies veiksmīgi restaurēt ... tā ka nav tik traki - pieļauju, ka izlasīšu šo darbu (..) [ Būtu interesanti dzirdēt atsauksmes no tiem, kas jau paspējuši iepazīties ar Tuša kungu tuvāk (..)]