Kadrs no Meta Rīvsa filmas "Karš par pērtiķu planētu", 2017
 
Blogs
10.08.2017

^08. Bailes nogalināt

Komentē
0

"Svētdien, Hirosimas bombardēšanas 72. gadadienā, CNN sev ierasti ar tikai satraukumu raisošiem lielajiem burtiem izbazūnēja Ziemeļkorejas valsts oficiālā laikraksta ziņu, ka "dienā, kad ASV uzdrošināsies aizskart mūsu valsti, savā muļķībā mums radot zaudējumus un vēzējot savus kodolieroču un sankciju nūjas, tā nogrims vēl nepieredzētā uguns jūrā". Otrdien prezidents Tramps žurnālistiem paziņoja, ka Ziemeļkorejas draudiem pretī tiks liktas "ugunīgas dusmas, kādas pasaule vēl nebūs redzējusi"."

No ziņām

Evolucionārā psihologa Deivida Basa grāmatā "Slepkava kaimiņos" (David M. Buss. "The Murderer Next Door: Why the Mind Is Designed to Kill". Penguin Books, 2005) aprakstīta aptauja, kurā vairākiem tūkstošiem cilvēku uzdots jautājums, vai viņi kādreiz bijuši gatavi nogalināt citu cilvēku. Atbildes ir šķietami šokējošas, jo 91 procents vīriešu un 84 procenti sieviešu atzinuši, ka vismaz reizi mūžā dzīvi iztēlojušies sevi slepkavas ādā. Taču pats interesantākais ir fakts, ka vairumā šādu gadījumu iztēlotai slepkavošanai bijusi morāla nokrāsa, jo viņi nav iztēlojušies sevi par aukstasinīgiem slepkavām, kas nogalina naudas vai mantas dēļ, bet gan domās karstasinīgi izrēķinājušies ar personām, kas pēc viņu ieskatiem konkrētajā brīdī būtu pelnījuši nāvi. Respektīvi, viņi sevi iedomājušies par acumirklīgiem tiesnešiem un bendēm vienā personā. Mazliet vairāk un citas grāmatas kontekstā par to, kāpēc cilvēki rīkojas tā, kā nu viņi rīkojas, var palasīt šeit.

Lai arī piesauktie 91 un 84 procenti var šķist biedējoši, varbūt uz tiem krietni vērīgāk ir vērts palūkoties ikreiz, kad, saskaroties ar tālākā pagātnē vai pavisam nesenā vēsturē notikušām zvērībām, gribas rast atbildi uz jautājumu: "Kā gan kas tāds varēja notikt?" Jo vēl nesen taču visi dzīvoja kā saticīgi kaimiņi uz vienas ielas. Vēl nesen kopā viņu bērni spēlējās kopā. Vēl nesen viņi visi bija viena ciema, vienas pilsētas, vienas valsts iedzīvotāji. Bet tad kaut kas atgadās. Tiek izvilkti naži, mačetes, kalašņikovi vai pašdarināti spridzekļi, un genocīds, etniskā tīrīšana, terors revolūcija vai pilsoņu karš var sākties.

Domājams, ja tiktu veikts statistisks visu šādu nelaimju cēloņu vai ieganstu uzskaitījums un salīdzinājums, arī šajā gadījumā līdzīgi iztēlotajām slepkavībām, ļaudis pirmkārt būtu vadījušies saskaņā ar kaut kādiem morāliem apsvērumiem. Nebūt ne pieņemamiem, uzskatāmiem par labiem vai pareiziem, tomēr tie būtu morāli priekšstati par to, kā ir labi, pareizi un kurā pusē ir Dievs, taisnība vai kaut kas konkrētajā brīdī tikpat nozīmīgs. Turpat netālu allaž ir arī aukstasinīgs aprēķins no tā visa gūt kādu konkrētu labumu arī sev pašam, taču tas nāk jau kā sekas.

Protams, gribētos būt starp tiem 9 procentiem vīriešu vai 16 procentiem sieviešu, kas nekad nevienu nogalināt nav vēlējušies vai arī šādu vēlmi nav gribējuši atzīt, taču, tā kā parasti man neveicas pat loterijās, man nudien nav un nevar būt drošas pārliecības, ka esmu piederīgs šim miermīlīgajam mazākumam. Jo vai gan nevar gadīties tā, ka šādu acumirklīgu iedomu esmu jau paguvis aizmirst? Vai varbūt kaut ko tamlīdzīgu paguvis noredzēt sapnī? Tam taču arī vajadzētu skaitīties, un, iespējams, tas patiesi skaitās. Sapnī tu kādam pasaki: "Iedzer indi!", no rīta to esi aizmirsis, bet ķeksītis smadzenēs ir ievilkts. Tad varbūt labāk un drošāk būtu rosīties tā, it kā man nebūtu taisnība, nemaz nevarētu tā piederēt vai kuru katru brīdi mana taisnība varētu izrādīties apšaubāma, – nudien nezinu. Varbūt man vienkārši nav taisnība.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0