Vēsture
26.01.2022

Livonija – neredzamā un klātesošā

Komentē
5

Pārdomas par grāmatu "Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?"

"Aizmirstā Livonija" ir ceturtā grāmata izdevniecības "Aminori" izdotajā sērijā "Latvijas vēstures mīti un versijas". Šoreiz tā ir aizraujoša saruna starp žurnālistu Māri Zanderu un viduslaiku vēstures profesoru Andri Levānu par Livonijas mantojumu. Viens no grāmatas vadmotīviem ir jautājums, kuru Latvijas vēsturnieki risina jau vairākās paaudzēs, – kas īsti ir latvieši: Livonijas mantinieki vai svešinieki senās kultūras drupās? Izrādās, ka šis nav tikai jautājums par 800 gadu senu vēsturi, bet gan atskaites punkts, no kura bieži vien sākam runāt par latviešu nacionālo identitāti, kultūru un valstiskumu.

Latvijas historiogrāfijā šobrīd pastāv vienošanās, ka Livonijas periods uzskatāms par svarīgu saikni, kas Latviju un Igauniju padara piederīgu Rietumu kultūras telpai [1]. No 13. līdz 16. gadsimtam Livonijas robežas apvienoja vietējās ciltis un pasargāja Baltijas telpu no rusifikācijas. Savukārt tā laika teritoriālā vienotība ar mūsdienu Igauniju liecina par piederību ziemeļnieciskajai mentalitātei.

Tomēr šķiet, ka mūsdienu Latvijā ļoti daudziem Livonija ir laikmets bez sejas. Pasaule bez garšas un smaržas, kuru vairs neapdzīvo cilvēki – emocionāli, radoši un pretrunīgi. Protams, ik dienas acu priekšā mums ir viduslaiku arhitektūras mantojums – Rīgas dievnami, Cēsu, Limbažu, Bauskas, Kokneses pilis, kuru klātbūtni esam jutuši jau no bērnības. Skolā esam dzirdējuši par Livoniju kā Rīgas arhibīskapa un Livonijas ordeņa sadursmju arēnu. Pat ironiskais grafiti uzraksts "Make Hanza Great Again" uz žoga Vesetas ielā Rīgā atgādina, ka lepošanās ar viduslaiku pilsētas un tirgotāju apvienības bijušo varenību ir kas vairāk nekā reference politiskā lozungā. Tomēr latviešiem nav izveidojusies emocionāla saite ar šo laiku [2]. Arī Andra Levāna un Māra Zandera sarunā jūtams satraukums par Livonijas nozīmi Latvijas vēstures traktējumā.

Latvijas historiogrāfijā priekšstats par Livoniju veidojies sarežģīti un pretrunīgi. Jau 16. gadsimtā protestantiski orientētie vēsturnieki uzskatīja, ka Livonijā katoļi nav veikuši savu misionāru uzdevumu. Viņuprāt, Livonija bija augonis uz kristīgās Eiropas ķermeņa, kuru dziedēs reformācija. Šo skatījumu pieņēma 19. gadsimta Baltijas vācu intelektuāļi. Arī latvieši 19. gadsimta otrajā pusē, "radot pirmos akadēmiskos sacerējumus par viduslaiku Livoniju, visai veiksmīgi ekspluatēja Baltijas vāciešu tradīciju. Atlika tikai par dažiem grādiem pagriezt skatījuma leņķi, un izveidojās pavisam cits stāsts – par apspiestajiem un pazemotajiem latviešiem" [3]. Nostiprinājās mīts par to, cik seni un augsti attīstīti bija "senlatvieši", kuru attīstību pārtrauca iebrucēji.

Šajā laikā dzima arī vēlāk tiražētie mīti par latviskās pasaules izjūtas un kristietības konfliktu [4]. Tika iecementēts nacionāli romantiskais vēstures "paraugstāsts par mūžīgi mūžos aizstāvētām tēvu zemes robežām un identitāti" [5]. No šīs pieejas radās arī leģenda par Lāčplēsi un Melno bruņinieku, kas kļuva par nacionālā eposa pamattoni. Kolektīvajā apziņā iesēdās mīts, ka viduslaiki ir ne tikai "tumši", bet arī "sveši" un atgādina latviešiem par 700 verdzības gadiem.

Vēsturiskā realitāte, protams, ir daudz sarežģītāka un interesantāka, jo Latvijas teritorijā dzīvojošo cilšu vai, kā tagad saka, maztautu – latgaļu, lībiešu, kuršu, sēļu un zemgaļu – iekļaušanās Livonijā neievietojas šajā "labo" un "slikto" spēku cīņas shēmā. Pirmkārt, tālajā Livonijas rītausmā nebija ne miņas no vietējo cilšu valstiskuma, valdniekiem un viņu solidaritātes. Tās drīzāk bija etniski kulturālas grupas, kuras savā starpā nemitīgi konfliktēja. Īpaši sarežģītu šo gadsimtu padara tas, ka pārējās Eiropas kristianizācijas kontekstā Livonijas pieslēgšanās Rietumeiropai notika samērā vēlu. "13. gadsimtā Livonijas sabiedrība piedzīvoja neaptveramu attīstības paātrinājumu. Livonijas formēšanās posmā, pirmajos 50–70 gados, Romas katoļu baznīcai vajadzēja paveikt to, kas Rietumos bija izdarīts 900–1000 gados." [6]

Otrkārt, latvietim nav bijis viegli sevi ieraudzīt Livonijā, jo šķiet, ka tā ir svešinieku rakstīta vēsture [7]. Vietējo cilšu politiskās, ekonomiskās un garīgās dzīves mijiedarbība ar iebraucējiem bija sarežģīta. Cilvēki viduslaiku pasaulē sevi identificēja ar kopienu un vietu, nevis ar nāciju. "Etniskumu viduslaikos izprata kā sociālu un kultisku kolektīvās identitātes daļu, ko Rietumu kultūrtelpā apliecināja ar piederību Romas katoļu baznīcas praktizētajai kristietībai." [8] Tas vēlāk ietekmēja to, kā latvietis sevi redz viduslaiku Livonijas stāstā. Vēsturnieka Ludviga Adamoviča tēlainais apzīmējums "latviešu ieaugšana kristietībā" ir problemātisks, jo latvietis vēlāk bieži sev uzdos jautājumu, cik viņš šajā "ieaugšanas" procesā bijis vērotājs, cik – aktīvs vēstures veidotājs? Šī pieredze tad arī radīja joprojām aktuālo uzskatu, ka Livonijas mantojums un kristietība nav mūsu, bet no ārpuses uzspiesta. Latvijas ideju vēsturē joprojām stāv nepabeigtas nodaļas par kristīgās kultūras un folkloras mantojuma savstarpējo saplūšanu. Rodas jautājums – cik pamatota ir abu šo mantojumu pretnostatīšana?

Viduslaiku Livonija, protams, nav tikai stāsts par identitātēm vai mītiem, bet par spēju izstāstīt Livonijas stāstu personīgi un uztvert tā laika cilvēka pasaules izjūtu. To grāmatā ir izdevies uztaustīt. Tā ir dzīva vēsture ar detektīva intrigas asumu. Grāmata atsedz interesantas detaļas par nobēdzināto relikviju noslēpumu Rīgas Domā, sodīšanas veidiem, ēšanas paradumiem, sievietes statusu Livonijā. Te parādās laikmeta temperaments, mentalitāte, emocijas. Tas noteikti ir virziens, kādā vajadzētu attīstīties medievistikas pētniecībai Latvijā.

Lasot grāmatu un cenšoties saprast Livonijas cilvēka dzīves uztveri, atskārtu, ka tas bija cilvēks, kurš pieņēma viņpasaules spēku ietekmi savā dzīvē. Viņa īstenības uztvere bija "caurstrāvota ar izjūtu par visa pasaulīgā beigām" [9]. Viduslaiku pasaulē līdzsvara sajūtu atguva ar rituālu palīdzību. Dzīvi veidoja Rietumu kristietības liturģiskie riti. Tie dāvāja garīgo piepildījumu ikdienas dzīvē un harmonizēja sadrumstaloto un neprognozējamo politisko vidi. Ar rituāliem šeit saprotam nevis iracionālu garīgo praksi, bet kopīgu vienošanos, ka visi iesaistītie apzinās veicamo darbību nozīmi un nosacījumus. Piemēram, viduslaiku cilvēks zināja, ka starp viņu un evaņģēlija ideālu ir bezdibenis. Tieši rituāls viņu samierināja ar šo konfliktu. Grēksūdze un piedošana kļuva ne tikai par Rietumu civilizācijas identitātes pamatu, bet arī par veidu, kā tikt galā ar pretrunām sevī un apkārtējā pasaulē.

Diskusija par rituāliem ir aktuāla arī šodien. Nesen dzirdēju par kādām bērēm, kur esot bijusi sajūta, ka klātesošie un mācītājs atrodas uz dažādām planētām. Lielākā daļa bēru viesu nesaprata veicamo rituālu un tekstu nozīmi. Tuviniekiem bija sajūta, ka visa ceremonija neatspoguļoja mirušā cilvēka dzīves gājumu. Ir dzirdēti līdzīgi stāsti par kāzām un kristībām, kur labākajā gadījumā noskaņu radīja dievnama interjers un mācītāja svinīgā intonācija. Tie šķiet sveši rituāli no svešas pasaules. To var saprast. Mūsdienu kultūras un sadzīves telpa ir pārpildīta ar rituāliem, kuru nozīmi esam pazaudējuši vai arī nekad neesam zinājuši. Šeit ir divas iespējas – iet atpakaļ un atšķetināt šo rituālu nozīmi vai nodarboties ar jaunradi. Nesaprotot rituālu nozīmi un jēgu, mēs pazūdam laikā un telpā. Iespējams, ka arī mūsdienu Latvija bez refleksijas par Livonijas mantojumu pazaudē savu vēsturisko kompasu.

Nobeigumā atcerējos kādu epizodi, kas man atgādināja par Livoniju tepat blakus. Pagājušā gada nogalē Latvijas Universitātes studiju uzdevumā devos uz Limbažu pilsdrupām. Viss it kā bija skaidrs – Livonijas laikā 13. gadsimtā būvētās Limbažu pils pakājē esmu uzaudzis, blēņojies un meklējis aprakto Zviedrijas karaļa zelta karieti. Tomēr tikai tagad sapratu, ka visu mūžu šo celtni esmu gan redzējis, gan arī neredzējis. Viens no svarīgākajiem pils elementiem ir vārti, kurus savulaik sargāja paceļamās restes. Latvijā šādu vārtu režģa analogu pagaidām nav izdevies atrast. Otrā stāva līmenī virs vārtu ailes iebūvēti divi logi un ir saglabājusies neliela niša, kurā saskaņā ar pieņēmumu atradusies Dievmātes skulptūra. Vairākas reizes apstaigājot pilsdrupas, apstājos un vēroju tukšumu, kurā reiz bijis Dievmātes tēls. Tikai vēlāk, skatoties todien uzņemtās fotogrāfijas, atcerējos, ka Livoniju viduslaikos sauca par Svētās Marijas zemi (Terra Mariana, latviskojumā – Māras zeme). Mani joprojām nepamet doma, ka, pašam to nemaz nenojaušot, biju nonācis tuvāk Livonijai nekā jebkad agrāk – vienlaikus neredzamai un klātesošai.

 

[1] Eihmane, E. Viduslaiku Livonija un mūsdienu Latvija. Viduslaiku Livonija un tās vēsturiskais mantojums. Sast. Andris Levāns, Ilgvars Misāns un Gustavs Strenga. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2019, 220.–229. lpp., šeit 221. lpp.

[2] Strenga, G. Atgrūšanās un pievilkšanās. Viduslaiki 21. gs. sākumā. Viduslaiku Livonija un tās vēsturiskais mantojums. Sast. Andris Levāns, Ilgvars Misāns un Gustavs Strenga. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2019, 200.–210.lpp., šeit 204. lpp.

[3] Levāns, A., Zanders, M. Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā? Rīga: Aminori, 2021, 46. lpp.

[4] Mintaurs, M. Livonija latviešu literatūras vēstures pētījumos 20. gs. pirmajā pusē. Vara, zeme un sabiedrība: politiskās transformācijas Austrumbaltijā 12. un 13. gadsimtā. Sast. A. Šnē. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2020, 204.–221. lpp., šeit 207. lpp.

[5] Levāns, A., Zanders, M. Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā? Rīga: Aminori, 2021, 92. lpp.

[6] Turpat, 104. lpp.

[7] Strenga, G. Latvieši un vēsturiskie latvieši. Rīgas Laiks, 2009.01.

[8] Levāns, A., Zanders, M. Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā? Rīga: Aminori, 2021, 27. lpp.

[9] Turpat, 61. lpp.

Izmantotā literatūra

Eihmane, E. Viduslaiku Livonija un mūsdienu Latvija. Viduslaiku Livonija un tās vēsturiskais mantojums. Sast. Andris Levāns, Ilgvars Misāns un Gustavs Strenga. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2019, 220.–229. lpp.

Levāns, A., Zanders, M. Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā? Rīga: Aminori, 2021.

Mintaurs, M. Livonija latviešu literatūras vēstures pētījumos 20.gs. pirmajā pusē. Vara, zeme un sabiedrība: politiskās transformācijas Austrumbaltijā 12. un 13. gadsimtā. Sast. A. Šnē. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2020, 204.–221. lpp.

Strenga, G. Atgrūšanās un pievilkšanās. Viduslaiki 21.gs. sākumā. Viduslaiku Livonija un tās vēsturiskais mantojums. Sast. Andris Levāns, Ilgvars Misāns un Gustavs Strenga. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2019, 200.–210. lpp.

Strenga, G. Latvieši un vēsturiskie latvieši. Rīgas Laiks, 2009.01.

Tēmas

Mikus Solovejs

Mikus Solovejs studējis teoloģiju un pedagoģiju. Šobrīd ir skolotājs ģimnāzijā un saksofonists vairākos mūziķu sastāvos. Raksta par mūziku, reliģiju un vēsturi.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!