Foto: Unsplash
 
Raksti
26.12.2021

Visas zaļas reliģijas

Komentē
2
Saglabā

Atsākam rakstu ciklu, kas papildina "Satori" un "Vides filmu studijas" kopīgi veidoto raidījumu "Zaļgalvis". Šajā publikācijā reliģiju pētniece Agita Misāne turpina sērijas "Saulgriežu maskas" aizsākto tēmu par pagānisma, reliģijas un dabas attiecībām.

Kā ikkatru gadu, arī šogad mediji māca, kā svinami Ziemassvētki – ko mugurā vilkt, cik un kādus ēdienus galdā likt, kā dāvanas izvēlēties un nākotni izzīlēt. Saņemam un nosūtām digitālus (aizvien retāk – papīra) apsveikumus un laba vēlējumus "Ziemassvētkos", "Ziemas saulgriežos" vai vienkārši "svētkos", retāk – "Kristus piedzimšanas svētkos". Tikmēr sociālo mediju laikjoslās ieklīst teksti un mīmi, kas izceļ Ziemassvētku pagānisko cilmi: "Pagans are the reason for the season." Ģimenēm un bērniem veltīti svētki, kas sen zaudējuši reliģisko saturu, vai svētki reliģiju praktizētājiem, katram pēc savas ticības un tradīcijas?

Jēzus dzimšanas dienas datuma noteikšana kristietības pirmajos gadsimtos baznīcas tēvu un sekotāju prātus nenodarbināja, un to nesvinēja. Agrīnie kristiešu autori (piemēram, Irenejs vai Tertuliāns) pret romiešu dzimšanas dienu svinēšanas tradīciju vispār izturējās skeptiski, uzskatot to par pagānisku praksi, no kuras kristiešiem vajadzētu norobežoties. Par to, kad tieši Jēzus varētu būt dzimis, sāka interesēties tikai 2. gadsimta beigās. Dzimšanas gadu, kā zināms, aprēķināja aplam. Skaidrības par to, kad ķēniņš Augusts lika skaitīt tautu, kad "Kirenijs valdīja Sīrijā" un kas tas par spīdekli, kam sekoja Austrumu gudrie, joprojām nav. Jūdejas valdnieks Hērods Lielais nomira 4. gadā p.m.ē, tādējādi viss, par ko varētu vienoties – Jēzus dzimšanai, par ko runā Lūkas un Mateja evaņģēliji, bija jānotiek viņa valdīšanas pēdējos gados, laikā no 8. līdz 4. gadam p.m.ē.

Par to, kā kristīgajā baznīcā Jēzus dzimšanas dienas atzīmēšanai izvēlējās tieši 25. decembri, drošticamu avotu nav. Aleksandrijas Klements ap 200. gadu apcerēja dažādus Jēzus iespējamās dzimšanas datumus, katru pēc sava aprēķina, kas tika apspriesti baznīcas vidē, bet neviens no tiem nebija 25. decembris. Agrākās liecības par labu šī datuma izvēlei ir no 4. gs. sākuma, bet Jēzus dzimšanas dienu kristieši sāka atzīmēt apmēram 4. gadsimta vidū.

Izplatītākais skaidrojums saista 25. datuma izvēli ar piemērošanos vieniem vai vairākiem Romas impērijā jau pazīstamiem  svētkiem. Aurēlija valdīšanas laikā (270.–275. g.) tautas tradīcijā izplatītā Saules godināšana bija kļuvusi par oficiālu valsts kulta daļu. Decembra otrajā pusē romieši apmēram nedēļu svinēja saturnālijus. Tos ievadīja upurēšana Saturna templī, kam sekoja liela izēšanās, apdāvināšanās līksmā gaisotnē, azartspēļu aizlieguma atcelšana un arī sociālās hierarhijas nojaukšana, kad vergi varēja ēst pie kunga galda. Iespējams, notika arī maskošanās. Svētku sezona, kā to dēvētu tagad! Problēma tāda, ka pirmajos gadsimtos kristieši, vajāta reliģiska minoritāte, neparko negribēja līdzināties pagāniem, pat ne attālināti, bet tiecās it visā atšķirties. Tas, ka vernakulārās kristietības prakses gadsimtu gaitā veiksmīgi pārņēmušas daudzus senākās tradīcijās sakņotus elementus, izveidojot vietējos "tautas kristietības" variantus, nav nekāds noslēpums. Tas arī nekādi nemaina kristīgās vēsts būtību un nemazina tās vērtību, īpaši jau kristiešiem pašiem. Taču no kristietības pirmajiem gadsimtiem nav nekādu liecību par apzinātu pagānu svētku pārņemšanas stratēģiju. Visas interpretācijas ir no viduslaikiem vai pat vēl stipri vēlākas.

Eksistē alternatīvi 25. decembra kā Kristus dzimšanas dienas izcelšanās skaidrojumi. Piemēram, pestīšanas plāna kontekstā spriežot, ka Jēzum jābūt ieņemtam tajā pašā datumā, kad viņš nomira. Tā tika izskaitļots 25. marts, ko svin kā Marijas Pasludināšanas dienu, tālāk jau nonākot līdz datumam deviņus mēnešus pēc tā. Par šādiem aprēķiniem liecina daži agrīno kristiešu un rabīniskās tradīcijas teksti.

Reliģiju sadursmes vēsturē bijušas dramatiskas un asiņainas, tomēr reliģijas ietekmē cita citu vairāk, nekā to sekotāji reizēm gribētu atzīt. Jebkurai reliģijai, īpaši formēšanās laikā, ir svarīgi, ar ko tā konkurē un mijiedarbojas. Vienā ziņā reliģiju sacensība daudz neatšķiras no jebkuras citas sacensības: uzvarēs tas, kas būs stiprāks par saviem konkurentiem, bet spēs arī no tiem mācīties. Ko var mācīties no pagāniem?     

Vēsturiski "pagāns" nav pašidentitātes apzīmējums. Par pagāniem jeb "lauķiem" Romas impērijas kristieši sauca tos laikabiedrus, kas turējās pie senajiem dieviem. Tas ir viens no daudzajiem jēdzieniem, ko kādas reliģijas praktizētājiem piešķīruši nicīgi laikabiedri. Tā radušies "budisti", "kristieši", "luterāņi" un citi reliģisko piederību kvalificējoši apzīmējumi, ko reliģijām piederīgie tagad lieto ar lepnumu un prieku. Tā dara arī liela daļa mūslaiku pagānu. Daži labprātāk izvēlas citus identifikatorus, atsaucoties uz savu piederību senticībām, dabas reliģijām, etniskajām reliģijām, autohtonajām vai tradicionālajām reliģijām [1], vai jebkādu citu vārdu, kas ļauj identificēties ar tām reliģiskajām tradīcijām, kas tika praktizētas lokāli pirms "pasaules reliģiju" uzplaukuma, vēlāk ierobežotā veidā to klātbūtnē un savstarpēji ietekmējoties. Pēdējās desmitgadēs šīs reliģiskās prakses, šķiet, guvušas sava veida "otro elpu". Par to, kādas tieši senatnē bija šīs reliģijas, kā notikuši reliģiskās sinkretizācijas procesi, kas kopīgs un atšķirīgs dažādajām etniskajām variācijām, cik daudz mūsdienu "pagāni" spējuši pārņemt no savu senču reliģijām un cik daudz jauna tur ienesuši, zinātnieki vēl strīdas. To arī turpināsim darīt.

Tiesa, ka lielai daļai mūsdienu pagānu attieksme pret dabu ir būtiskākā viņu reliģiju raksturojošā kategorija. Iespējams, tikai šos cilvēkus arī varētu dēvēt par pagāniem vārda pilnā nozīmē, pārējos senticīgos saucot par etnisko reliģiju praktizētājiem, ja viņi vairāk akcentētu tieši savas reliģijas etnisko raksturu. Vai var apgalvot, ka pagāni pielūdz dabu? Cik jautāsiet, tik dažādu atbilžu saņemsiet. Pagāniem nav skaidri formulētas ticības apliecības, toties ir daudz variāciju. Cilvēki, kas sevi uzskata par pagāniem, piedzīvo dabu kopumā kā savu svētnīcu un atzīst visas radības dievišķumu, bet pielūdz dievu vai dievus, kam līdzvērtīgi ir gan vīrišķā, gan sievišķā iedaba, reizēm personificēta, bet saskarsme ar dieviem notiek ar dabas objektu palīdzību un pieredzot dabiskus notikumus un dabas ciklus, kam piemēro svētlaikus. Piegānīt vidi pagānam nozīmē piegānīt svētvietu. Bet vai tad vidi saudzēt aicināti tikai pagāni? Atbildīga ekoloģiska uzvedība ir racionāla, neatkarīgi no ticības. Abrahamisko reliģiju (jūdaisma, kristietības, islama un dažu mazskaitlīgāku) antropoloģijā cilvēks ir dabas pārvaldnieks. Teologi diskutē, vai grēkā krišana samaitāja tikai cilvēku vai arī vidi kopumā, vai pestīšana attiecas arī uz dabu utt. Ja bezatbildīgi izturies pret dabu, tad nepildi Dieva uzdevumu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Drīzā pasaules gala gaidītājiem evaņģelikāļu aprindās daudzie pasākumi un investīcijas, kas veltītas dabas aizsardzībai, škiet nevajadzīgas, pat kaitinošas. Ja Jēzus tūlīt, tūlīt ieradīsies vēl mūsu dzīves laikā, kāpēc tērēties? Mārtiņam Luteram piedēvē izteikumu, ka, arī zinot, ka pasaule ies bojā rīt, viņš vēl šodien iestādītu ābelīti. Lutera rakstos tas nav atrodams, visticamāk, viņš to nemaz nav teicis, taču tas jebkurā gadījumā būtu labs kristīgas namturības piemērs.

Vides aizsardzība un līdzšinējā kaitējuma novēršana ir jautājums, kam īpašu uzmanību pievērsis pāvests Francisks. Viņa lielākais devums tēmai ir 2015. gada enciklika "Laudato si’", kas pārcēla ekoloģijas jautājumus no Romas Katoļu baznīcas sociālās mācības perifērijas uz centru vai tuvu tam. Tāpat pāvests ir izmantojis savu autoritāti, tieši ietekmējot dažus lielos fosilā kurināmā tirgotājus un panākot solījumus kaut ko darīt vides kaitējuma novēršanai.

Pāvesta Franciska aktivitātes ir liecība divām saistītām tendencēm, ko varam novērot pēdējās desmitgadēs. Viena ir reliģisko organizāciju atgriešanās publiskajā telpā tajās pasaules daļās, kur reliģiju  praktizēšana ilgstoši bija privāta lieta, piemēram, Eiropā. "Vai Dievs ir atpakaļ?" [2] – tāds ir kādas reliģiju atgriešanās tēmai veltītas grāmatas nosaukums. Aktīvāka reliģisko organizāciju un reliģiskas argumentācijas klātbūtne politiskās diskusijās, reliģisko līderu viesošanās pie likumdevējiem, plaša viedokļu paušana un to ievērošana kļūst aizvien vairāk izplatīta. Arī pāvesta Franciska vizītes visdažādākajās pasaules valstīs ir ne vien reliģisks, bet arī politisks pasākums un ne tikai tāpēc, ka pāvests ir arī valsts galva. Politiskos procesos iesaistās arī zemāka ranga garīdznieki, un Latvija nav izņēmums. Atšķiras tas, ko reliģskie līderi saka. Ja vairumā tā dēvēto veco demokrātiju reliģiskie līderi vairāk pievēršas ekonomiskajai un sociālajai nevienlīdzībai, migrācijai, klimata pārmaiņām un ekoloģijai, postkomunistiskajā telpā uzmanības lokā ir ģimenes politika, reproduktīvā veselība un viss, kas attiecas uz sociālo normu reproducēšanu. "Laudato si’" tika ātri iztulkota latviešu valodā, tiek lasīta un apspriesta katoļu vidē, taču nevar teikt, ka Romas Katoļu baznīca Latvijā nerimstoši publiski runātu par ekoloģijas jautājumiem vai intensīvi apelētu pie politiķu sirdsapziņas, atsaucoties uz pāvesta autoritāti. Baznīcu balss, manuprāt, bijusi diezgan klusa. Nācies arī sastapt kristiešus, kas ļoti aizdomīgi raugās uz "zaļajām tēmām" baznīcās, saskatot te pagānisma ielavīšanos pa sētas durtiņām.

Otra tendence – "reliģiju zaļošana" – ir jaunā reliģiskās ainavas norma. Tā nav pagānu tēma vien, tagad zaļas ir visas reliģijas, atšķiras tikai zaļuma intensitāte un izpausmes. Brons Teilors, viens no šīs pētniecības jomas pionieriem, nošķir green religion (zaļās reliģijas) – daudzās reliģijās attīstījušos tendenci pievērsties ekoloģijas tēmām un uzsvērt cilvēka ekoloģisko atbildību reliģiskās namturības kontekstā – un dark green religion (tumši zaļās reliģijas)kustību, kas atzīst dabas svētumu, pašpietiekamību un prakses, kas veido cilvēka garīgo kontaktu ar dabu [3]. Pagāni pasaulē veido lielu "tumšzaļo reliģiju" grupu, bet viņi pulciņā nav vienīgie. Ir cilvēki, kuru reliģija ir ekoloģija. Vismaz kādai šķautnei te piekļautos arī ekofeminisms, kas atsaucas gan uz sieviešu īpatno skatījumu un attiecībām ar dabu, bez kā kopējā cilvēka un vides attiecību aina nebūtu pilnīga, gan arī saskata paralēles sieviešu un vides ekspluatācijā.

Tas, kādā tonī ir Latvijas pagānu zaļums, noteikti ir atsevišķa pētījuma vērts jautājums. Vēsturiski Latvijā vairāk attīstījušās tās tradicionālo reliģiju atjaunotnes formas, kam svarīgāki bijuši etniskie, ne dabas aspekti. Tomēr nav daudz reliģiju attīstības tendenču, kas būtu pagājušas mums garām, un, visticamāk, jau tuvākajos gados sastapsim aizvien vairāk tumšzaļu pagānu.

Kāpēc lai viņu būtu aizvien vairāk? Kāpēc par to jāinteresējas, un kāpēc kristīgā baznīca tā "trāpīja" ar 25. decembri? Manuprāt, atbilde ir apmēram tā pati, kas uz jautājumu: "Ko varam mācīties no pagāniem?" Pirmkristieši trāpīja stīgā, kas jau vibrēja.  "Pagānu reliģijas" praktizētāji gan senatnē, gan tās restaurētajās formās ir savā īpašā veidā izcēluši kaut ko, kas mājo dziļi cilvēka būtībā un pats par sevi nav ne pagānisms, ne reliģiska apziņa. Proti, atziņu, ka esam pakļauti dabas ritmiem, ka esam daļa no dabas un nav iespējams no tās aizbēgt, ka mums ir kaut kādas īpašas attiecības ar dabu, bet tā var sist pretī... Vai tas nozīmē, ka Daba ir personificēta, ka tai ir griba un intelekts? Atbilde uz šo jautājumu būtu jau reliģiska rakstura. Katram pēc ticības.

[1] Par tradicionālajām reliģijām zinātnē dēvē tās reliģijas, kam nav kanonizētu svēto rakstu, bet ko uztur tradīcija. Šī nozīme stipri atšķiras no Latvijas mediju diskursa, kur par tradicionālajām sauc vēsturiskās baznīcas, bet par netradicionālām – visas pārējās reliģiskās kopienas.

[2] Hjelm, Titus (Ed.) Is God Back? Reconsidering the New Visibility of Religion. London, New York: Bloomsbury Publishing, 2015.

[3] Taylor, Bron. Dark Green Religion. Nature Spirituality and the Planetary Future. University of California Press, 2009.

 

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Agita Misāne

Dr.phil. Reliģiju zinātniece un ideju vēsturniece, pēta Latvijas reliģiskās kopienas un kultūras, kā arī latviešu nacionālismu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!