Viegli

"Ai, kājas tik vieglas, bet tomēr nenes…
It kā es izkāpis būtu uz mēness.
Ai, elpa tik dziļa un strauja kā irbe,
Un visādas krāsas gar acīm sāk ņirbēt…"
Māra Zālīte. "Atgriežoties"

Kaut kur aizbraukt ir viegli, katrā ziņā – vieglāk, nekā atgriezties. Pats nupat pārbaudīju. Un runa nebūt nav par visu pekelīšu sapakošanu un aizlidošanu kādā no "AirBaltic" vai "Ryanair" reisu lidmašīnām, lai gan kustība prom no šeit esošā sevis pie tur kaut kāda gaidāmā vai iztēlotā sevis ir tieši tāda pati jebkurā aizbraukšanā. Lidmašīnā vienkārši paātrinājums mēdz būt lielāks, bet ar šķietamu tukšumu piepildītas pauzes garākas. Tajās reizēs vispirms tu brauc taksometrā vai sabiedriskajā transportā no mājām uz lidostu, uz brīdi vēl iesprūsti Rīgas centra sastrēgumos, bet tad tevi pēc stundas vai pat divu nodirnēšanas lidostas uzgaidāmajās telpās aizšauj pa gaisu kā no lielgabala jampampiņu cirkus mākslas ziedu laikos.

Reizēm aizbraukt patīkami var būt ne jau tikai tāpēc, ka galamērķī sagaida iedomāti lielāks atalgojums, atšķirīgas higiēnas normas, citādāki sadzīves ieradumi, laipnāki cilvēki, garšīgāka kukņa, rūpīgāk sakārtota sociālā kārtība, jēdzīgāka vai senākās tradīcijās balstīta izglītības sistēma, iedomāti vai patiesi zemākas cenas plašpatēriņa precēm un vēl viss kaut kas cits, bet arī tāpēc, ka ceļa gaitā dzīve sāk ritēt šķietami ātrāk.

Un tas nekas, ka par dzīves ātrumu šajā kustībā tu maldīgi noturi pats sava fiziskā ķermeņa pārvietošanās relatīvo ātrumu un vispār maldīgi ļaujies pats sev iestāstīt, ka dzīves ātrumam ir kaut kāds pašsaprotams sakars arī ar šīs pašas dzīves saturisko piepildījumu.

Šādos maldos visvieglāk laikam gan ieslīgt, pāri dažādu valstu robežām traucoties automašīnā. Kad vēl kaut kad 90. gados un pirmssatelītnavigācijas laikos ar mašīnu jaunības neatlaidībā aptuveni vienas diennakts laikā bez liekas kavēšanās aizkūlos līdz Minhenes apkaimei, bet mājupceļā nespēju izprast, kāpēc braukšana pretējā virzienā šķiet tik neizturami gausa un grūta, man nez kāpēc pat prātā neienāca, ka izskaidrojums varētu būt ne tik daudz paša nogurums, cik pagalam cilvēciskā un fiziskā atkarība no ātruma. Novērojumiem par to, ka cilvēki it visu vēlas arvien ātrāku un ātrāku – sākot ar restorānu pakalpojumiem, interneta pieslēgumiem, kafijas pagatavošanu un beidzot ar klasiskās mūzikas skaņdarbu interpretācijām, – ir veltīts kaudzēm grāmatu un publikāciju (kaut vai nu jau pasen arī latviešu valodā izdotā norvēģu sociālantropologa Tomasa Hillanna Ēriksena grāmata "Mirkļa tirānija"). Taču ātruma atkarības pierādījumus un piemērus nav vērts pat meklēt grāmatās. Nesen, sapratis, ka mans 2010. gada modeļa dators jau ir neglābjami novecojis un kļuvis neizturami lēns, papildināju to ar vēl vienu cieto disku. Ierakstāmos CD-ROM un DVD rimpļus tāpat neviens vairs neizmanto, un tāpēc ar vieglu sirdi ļāvu datoru apkalpošanas centrā tā dēvētā diskdziņa vietā ieskrūvēt SSD disku. Datora ātrdarbības pieaugumu, šķiet, paguvu novērtēt un izbaudīt tikai pirmajā dienā, jo jau nākamajā biju pie tā pieradis tik pašsaprotami, ka droši vien atgriešanās pie datora iepriekšējā iekārtojuma man atgādinātu kaut ko tikpat aizvēsturisku kā manu pirmo PC ar 800 MB ietilpības cieto disku un "Windows 95" sistēmu.

Atkarība no ātruma, visticamāk, neko daudz neatšķiras no visām citām – aizraušanās ar cukuru vai gāzētiem burbuļotiem dzērieniem, transtaukskābēm, pretdrudža preparātiem, pirkstu kauliņu knikšķināšanas, alkohola, narkotiskām vielām, pornogrāfiskām bildītēm, ložņāšanas sociālajos tīklos, uzmācīgām domām par dzīves sūtību, reliģiskas pārliecības u.tml. Tai ir viegli ļauties, bet pagrūti vai reizēm arī kaut kā nejēdzīgi pēcāk mēģināt tikt no tās vaļā.

Un, lūk, kādā svētdienas rītā tu atkal izstūrē no mājas pagalma tukšajās ielās. Vēl pilsētas robežās ar +/– 10 kilometru nobīdi tu turies atļauto 50 kilometru stundā robežās. Pamazām vien attālinoties no centra, tev ar ceļazīmēm tiek dota atļauja kustēties ar ātrumu 70 km/h, bet jau aiz pilsētas robežām tie ir 90. Sajūsmā par to, ka beidzot izdevies pārvarēt priekšpilsētās un visādās aglomerācijās saliktos ierobežojumus, tu spied gāzes pedāli grīdā, taču tūliņ pat tiec apturēts, un no ceļu policista saņem mutvārdu aizrādījumu par braukšanu ar ātrumu 103 km/h. Nonācis Lietuvā, pārdesmit kilometrus tu dabū pabraukt pa Viļņas–Klaipēdas šoseju. Un tas nekas, ka tās segums nu jau vairs nav diez ko gludāks par mūsu pašu Jūrmalas šoseju, – tu tur vari rullēt jau 130 kilometrus stundā. Pārvarējis neredzamas valstu robežas un dažādus ceļu līkločus un ticis uz maksas šosejas Polijā, līdz Vācijai tu šauj vismaz ar kādiem 140, bet Vācijā uz autobāņa ieteikto 130 km/h vietā tu drīz vien attopies lidojam vienā kāsī ar iedzimtajiem, un tur tavs ātrums vairs nav tālu līdz 200 km/h (bet nedaudz piebremzējot un sākot ripināties ar 120, tev šķiet, ka stāvi uz vietas).

Kolīdz tu pagriezīsies pretējā virzienā, lai dotos mājup, nepārtraukta paātrinājuma vietā nāksies izjust, ko nozīmē straujš ātruma samazinājums, viena vienīga bremzēšana, bet tas notiks vien pēc kāda laika. Pagaidām tu ik rītu tomēr uzskati par pienākumu ielūkoties no dzimtenes pienākošajās ziņās, un tad gandrīz katra tava diena sākas ar vēstīm par bojāgājušajiem uz šķietami tik lēnajiem Latvijas ceļiem. Bet, ja atceļā tevi sagaida konstants palēninājums un ceļa galā uzglūn nāve, – kā gan lai vispār piespiež sevi atgriezties?

Bet nepārprotiet, man nenāk ne prātā aģitēt par to, lai tiktu palielināts uz Latvijas ceļiem pieļautais braukšanas ātrums. Ja Latvijā atļautu traukties ar 200 km/h, uz Tīnūžu šosejas un visur citur droši vien sāktos īsts holokausts. Tomēr tajā pašā laikā ātrumu atšķirība, kas novērojama, dodoties prom un pēc tam atgriežoties, manuprāt, ļauj samanīt kādu mums raksturīgu domāšanas defektu, kuru, braukdams mašīnā, jau biju paguvis nodēvēt par "bērndārznieku mentalitāti". Atcerējos, kā bērnudārzā viena grupiņas meitene ņipri uzsauca: "Muti vaļā, acis ciet!", un jau nākamajā mirklī paklausīgajam biedram piebēra pilnu muti ar smiltīm. Skaidrs, ka neviens pieaugušais nav spējīgs izfantazēt pilnīgi visus šādus "muti vaļā, acis ciet" gadījumus un noinstruēt savus pēctečus, izdot likumus vai atbilstošus baušļus, kas ļautu noprast, ka tā, lūk, rīkoties nav vēlams. Gribētos gan domāt, ka brīdī, kad cilvēks sasniedz kaut kādu noteiktu vecumu, viņam vai viņai jau ir radusies kaut miglaina nojausma par to, ka visa pasaule nav tikai konkrētās personas eksperimentiem un rotaļām uzbūvēta smilšu kaste. Līdzās vai tev tieši pretī ar tādu pašu vai pat vēl lielāku ātrumu nepārtrauktā kustībā traucas arī citi tādi paši mierīgie iedzīvotāji, un savās, iespējams, laiku pa laikam itin neveiklajās kustībās vispirms ir vērts kaut mazdrusciņ uzmanības pievērst tieši viņiem, mazāk – sev pašam.

Bet tad, sēžot pie stūres un arvien lielākā ātrumā attālinoties no brauciena sākumpunkta, tu neviļus atceries ne pārāk sen dzirdētu radio pārraidi, kurā tika intervēta no Latvijas aizceļojusi un nu jau ārzemēs itin sekmīgi iekārtojusies ģimene. Protams, tika uzdots jautājums arī par atgriešanos, un ģimenes tēvs stingri noteica, ka atpakaļ braukšot vien tad, kad tur/te, Latvijā, "beidzot viss būs sakārtots". Pagaidām esot tā, ka visur Latvijā valdot viena vienīga korupcija, paziņu būšana un nekārtība – ne tā kā tur tajās ārzemēs ar neizprotamajiem ēšanas ieradumiem un pliekanajiem, latvieša māgai netīkamajiem ēdieniem. Vārdu sakot, dzīvot vienkārši esot vieglāk. Kas varētu būt tie kārtotāji, kas uzņemtos tikt galā ar visiem grūtumiem un šķēršļiem, tā arī palika nepateikts.

Mājupceļš sākumā nebija nekāds grūtais, taču Polijā tas kļuva gausāks, un zināms jau, ka līdz pat Rīgai tas kļūs tikai vēl lēnāks. Vieglums ir lipīgs, un nav jau pat grūti saprast arī tos muzikantus, kas gatavi aizbraukt kaut ellē, ka tikai klausītāju pulks sanācis lielāks. Nelaime vien tāda, ka pat pagalam sarukušā pasaulē un bez saskatāmām robežām palikušā Eiropas Savienībā vienā malā nolūkots vieglums īsti nekonvertējas citā malā sataustāmā labumā. Ātrums uz autobāņiem nesamazinās; Āfrikas bēgļi tikmēr smok konteineros vai slīkst Vidusjūrā; interneta pieejamība un ātrums tomēr nevienā no citzemju pieturas punktiem nespēja līdzināties tam, pie kā esam pieraduši Latvijā; pat bankas automāti, kases aparāti un norēķini ar maksājumu kartēm pie mums pārsteidzoši bieži mēdz vienkārši darboties, ne nedarboties. Un tomēr mums patīk iedomāties, ka vieglums mums pienākas.