Raksti
15.07.2020

Vēsturisks darījums ar lasītāju

Komentē
2
Saglabā

Par Vizmas Belševicas arhīva burtnīcu Nr. 3 "Dienasgrāmata 19471960" (apgāds "Mansards", sastādījis Jānis Elsbergs, 2020).

Jauna sieviete iepazīst pasauli, liek pie novērotā "ceļa stabiņus" un dodas iespaidu ceļojumos – tā ir sešpadsmit līdz divdesmit deviņus gadus jaunā Vizma Belševica (1931–2005), kura piezīmēs un dienasgrāmatās sper vienus no pirmajiem soļiem savas rakstniecības pētniecībā.

1948. gadā viņa raksta it kā par sevi: "Zvērēns rotaļājas. Viņš svaida iedomāto upuri, dzenas pēc tā, izlaiž nagus, kož. Tā nav tukša spēle, laika kavēklis. Zvērēns, pats to nezinādams, gatavojas dzīvei, kad dzīvības uzturēšanai būs vajadzīgi spēks un veiklība." (34) Arī Vizmai gadījās piedalīties socreālisma apzināšanas un rakstnieka misijas spēlēs, bieži vērtējot sevi paškritiski, varbūt kādam iekožot ar trāpīgu novērojumu.

Viņas dienasgrāmata ir lepna un patstāvīga, tā raisa pazemību. Nevar nejust apbrīnu pret jebkuru dienasgrāmatu, kas nonāk pie mums no pagātnes, jo no laika attāluma saskatām ko neaizsniedzamu. Visdrīzāk tā ir apbrīna par spēju izteikties bez aplinkiem, skaisto nosaukt par skaistu un neglīto par neglītu. Vizmas Belševicas gadījumā var apbrīnot, piemēram, lepošanos ar laiku, kurā viņa dzīvo. Ko līdzīgu nesen varēja lasīt pandēmijas dienasgrāmatās, kurās blakus skumjām un garlaicībai ir uzticība valdībai. Bet vai mūsdienu dienasgrāmatās skaidrā tekstā un bez bildes mēs mākam lepni runāt par to, cik ļoti mums patīk kāds rapšu lauks (Belševicai tas ir dabas un cilvēka darbs – kolhoza lauks), cik ļoti mūs aizrauj pati valoda (Belševicai tā ir gan apvidus, gan senāko laiku valoda un pat mazā brāļa izteicieni)? Un vai kāds dienasgrāmatā aizdomājas, ka aizsaulē nonākušais Maikls Džeksons, "tas gandrīz nebija cilvēks, tas bija simbols" (112)? (Belševica tā raksta par Staļina nāvi 1953. gadā, un gribētos ticēt, ka tā ir prātīga komjaunietes aizdomāšanās.) Vienkārši pārdomu "ceļa stabiņi", kurus tagad lasām grāmatā.

Vizmas Belševicas pierakstu bloknotu, piezīmju un izplēsto lapiņu pasaule Jāņa Elsberga sakārtotajā izdevumā no sērijas "arhīva burtnīcas" neizbrīna ar noskaņu, jo šo sievieti no 50.–60. gadiem esmu jau satikusi dzejoļu krājumā "Zemes siltums" (1959): "Cilvēkam neklājas kaukt. Lūpas slēdz lepnums un spīts." [1] Atrodu mājās pasaulē mīlīgāko maza formāta stāstu krājumu "Ķikuraga stāsti" (1965), kura teksti tapuši dienasgrāmatā notvertajos 60. gados, un saprotu, ka gan autore, gan vēstītāja tuvojusies vecajiem Salacgrīvas jūras vilkiem ne bez lepnuma. Un tomēr Jānis Elsbergs "Dienasgrāmatas" priekšvārdā min, ka Belševicas dzejā intensīvi tika lietots jēdziens "mēmums" un gan dzejā, gan prozā bieži sastopams vārds "kauns", kas it kā liecina par viņas diskomfortu ar savu daiļradi. To lasot, nākas aptvert dienasgrāmatas jeb piezīmju raksturu – tās nekad nav bijušas domātas publicēšanai, noklusējums te ir tikpat būtisks, cik piefiksētais, plaši klajumi robežojas ar iespaidu mežiem, jo teksti veido agrīna rakstnieka iespaidu kartogrāfiju. Kur rakstniece bijusi īsta – lepnajās piezīmēs vai izdotajos tekstos ar "mēmumu" un "kaunu"?

Vizmas Belševicas "Dienasgrāmata 1947–1960" ir tāds kā strupceļš viņas talanta cienītājiem. Vai par dienasgrāmatu iespējams pateikt ko kritisku vai interesantāku par pašu objektu? Grāmata gan varētu būt potenciāls spekulāciju avots rakstnieces pētniekiem. Te ir diezgan maz "dzelteni" personiskā, taču nevarētu teikt, ka biogrāfiskais konteksts iztrūkst – Belševica labprāt fiksē gan radinieku, gan paziņu, kolēģu un draugu teikto un darīto. Uz to jācenšas skatīties viņas acīm, bet reizē arī attālināti un tekstuāli rijīgi, ignorējot to, ka nosauktie personvārdi tikai dažreiz ļauj apjaust viņas sastapto un pazīto cilvēku aprises. Brīžiem vien pāris teikumi bez jebkāda paskaidrojuma vai plašāka konteksta rosina lasītāja fantāziju: "Pionieri uzsākuši pret mums bakterioloģisko karu. No aploksnes izlien kode." (89) Citreiz pašironija: "Sieviešu diena sākas ar krāsotu kaķpēdiņu pušķīti no Viktora. Humora sajūta viņam ir." (76) Bet, šķiet, visbiežāk lasītājam ir iespēja kļūt par kancelejas priekšmetu uz rakstnieces Vizmas Belševicas darba galda, novērot radošo procesu vai doties līdzi literāros un profesionālos ceļojumos: "Vajag biežāk rakstīt recenzijas – grūti, bet svētīgi." (140)

Pārliecināties par to, cik īpatnējs ir šis izdevums, var arī salīdzinājumā. Netālu no Belševicas grāmatām manā plauktā, kurā viss sakārtots daudzmaz pēc alfabēta (cenšos imitēt bibliotēku), ieraugu Rolāna Barta "Sēru dienasgrāmatu", kas veidota konceptuāli un intīmi, izdota kā atsevišķa grāmata, veltīta autora mātes nāvei un plašāk – skumju apoloģijai, to tiesībām kļūt par mākslu. Kādā avīžu slejā Rolāns Barts teicis, ka "rakstnieks, kā to redzam viņa privātajā dienasgrāmatā, ir rakstnieks mīnus viņa darbi: augstākā svētuma pakāpe: iezīmējums un tukšums" [2]. Bet Belševicas dienasgrāmata ir kas pilnīgi cits, tas brīžiem liek aizdomāties par žanru, kas tikai tagad atklāts – kaut kas starp daiļrades kontekstuālu rekonstrukciju un šķindošām stikla lauskām, ko kāds gādīgi savācis bļodā pludmalē. Un šī žanra līdzradīšanā visvairāk piedalījies rakstnieces dēls Jānis Elsbergs.

Apgāds "Mansards" kopā ar Jāni Elsbergu sāka izdot Vizmas Belševicas "arhīva burtnīcas" 2016. gadā. Divās neliela izmēra grāmatās (un mazais formāts Belševicai nez kāpēc ļoti piestāv) tika apkopoti iepriekš nepublicētie, nepabeigtie autores darbi. Pirmā prozas izdevuma "Nepazītā mīlestība un citi stāsti" sakārtotājs, viņas arhīvu pārzinātājs J. Elsbergs grāmatas ievadā rakstīja, ka "vadmotīvs varētu būt "liecība par Vizmas Belševicas prozistes talanta veidošanos"" [3], kas patiesi atbilda aizkustinoši agrīnajam saturam. Šīs sērijas otrā grāmatiņa "Bille, Anss un citi" (2017) izskatījās vēl neparastāk – spilgti oranžie vāki slēpa arvien mazāk pabeigtus, gandrīz kliedzoši nenogatavinātus tekstus, ieceru skices. Sērija apstājās, jo turpināt šādā garā laisties lejup pa rakstniecības virtuves kāpnēm, lai sasniegtu Vizmas Belševicas prozas viruma pēdējās nogulsnes, nebija prātīgi. Bez jebkāda finansiāla atbalsta no valsts puses Jānis Elsbergs acīmredzot turpināja darbu, solot vēl pāris sērijas izdevumus – fascinē, ka sakārtošana ir procesā, nevis pilnībā gatava un gaida izdošanu. Iespējams, literatūrvēsturniekiem tā šķitīs nedaudz neortodoksāla pieeja – Vizmas Belševicas pieraksti, kurus viņa nav vēlējusies publicēt, nav nedz ģimenes izdevums (trūkst tomēr dzimtas konteksts), nedz akadēmisks lielsējums, bet divu dzejnieku – mātes un dēla – kopdarbs. Turklāt kustībā.

Un tomēr gribētos tam piešķirt plašāku skatījumu. Varbūt uzlūkot šo kopdarbu un "arhīva burtnīcu" sēriju kā Sūzenas Zontāgas formulēto "kempu" [4] (camp) tā plašākajā nozīmē? Kemps kā specifiska estētiska stila izpausme, it kā ārkārtīgi jūtīgs un tomēr nedaudz mākslīgs Vizmas Belševicas marginālo pierakstu apkopojums, tas, kas nevar iekļūt kanonā; tas, kas sakārtotāja vadībā nedaudz izliekas par literatūru, bet autores dēļ paliek biogrāfiskā naivisma pusē. Ja lasītāji piekrīt šāda stila un žanra ievirzei ar rakstnieces vārdu, tad vēsturiskais darījums būtu noslēgts un varētu droši gaidīt arī turpmākās Vizmas Belševicas "arhīva burtnīcu" grāmatas.


[1] Belševica, V. Zvaigzne // Raksti. 1. sēj. Rīga: JLV, 11. lpp.

[2] Citēts pēc: Rabate, J. M. Writing the Image After Roland Barthes. University of Pennsylvania Press, 2012, p. 240.

[3] Belševica, V. Nepazītā mīlestība un citi stāsti. Rīga: Mansards, 2016, 8. lpp.

[4] Sontag, S. Notes On "Camp", 1964. Pieejams: https://monoskop.org/images/5/59/Sontag_Susan_1964_Notes_on_Camp.pdf

Jūlija Dibovska

Jūlija Dibovska (1987) brīvā laikā ir literatūras kritiķe, bet visbiežāk vada projektus izdevniecībā. Kā arī cenšas pabeigt promocijas darbu par literārā kinematogrāfiskuma elementiem Alberta Bela dai...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!