Par grāmatām
07.05.2020

Romāns, kas pašiznīcinās

Komentē
0
Saglabā

Par Katri Lipsones grāmatu "Saldējuma pārdevējs" (Jāņa Rozes apgāds, 2020, latviski tulkojusi Maima Grīnberga)

2013. gadā somu rakstnieci Katri Lipsoni (1965) piemeklēja vainu pastiprinoši apstākļi – par romānu "Saldējuma pārdevējs" ("Jäätelökauppias") viņa ieguva Eiropas Savienības Literatūras balvu. Lieliem un maziem gabaliem, kas ir apzinīgi savā pabeigtībā (tas tomēr ir ES Literatūras balvas laureāts, nevis Uģa Kuģa aforismu krājums), Lipsone raksta par Prāgu pēc Otrā pasaules kara, par čehu ciematiņu Morāvijā, par filmas režisoru un varoņiem, aktieriem, kas pārtop savās lomās, tomēr saražo tik daudz īstenības, ka romāns ir ģimenes sāga, attiecību eposs, vēsturisks dzejolis un brīžiem arī proza ar eiropeisko atvērtību, kādu sastopu Ingas Žoludes darbos.

Romāns ir grūts gan sarežģītības, gan medicīniskā nozīmē, jo kā organisms tas tiecas dzemdināt nozīmes lakūnas. "Grūti saprast, vai mans intelekts man neļauj saprast grāmatu vai arī tā ir speciāli uzrakstīta tā, lai to saprastu tikai retais," raksta kāda lasītāja grāmatām veltītā vietnē "Goodreads". "Eiropas Savienības Literatūras balvas ieguvēja? Tiešām? Tiešām?" "Pēc 40% es padevos. Šai grāmatai nav nekādas jēgas." Diezgan zemais grāmatas reitings un šādas atsauksmes liek atcerēties arī manas (joprojām naivas lasītājas) pirmās sajūtas, sasniedzot aptuveni simto lapaspusi. Vai tiešām par to dod tik augsta līmeņa balvu un kāds to uzņemas arī (ne bez Eiropas Savienības finansiālā atbalsta) tulkot? Šādi romāni mulsina ar to, ka lasītājs nekad nezinās, kādu metodi pielietot, lai saprastu tekstu, – ezoterisku vai zinātnisku. Tas ir, spēlēt līdzi un iemiesoties vai meklēt kopsakarības. Lipsone piešķir īpašus akcentus saviem metatēliem: "Režisors necieta nekādu analīzi." (23. lpp.) Varbūt jaukt sajūtas un jautāt: ko es par šo romānu atceros?

"Saldējuma pārdevējs" var palikt atmiņā kā miglaina un sapnim līdzīga refleksija par 1969. gadu Prāgā, kad, protestējot pret padomju tankiem, pašsadedzinās Jans Palahs. Kāds cits students, vārdā Jans, atsakās iet uz Palaha bērēm, kur tobrīd pulcējas visi studenti. Viņš dzīvo istabā (un valstī), kas "atgādina cietumu" (162. lpp.), tomēr kļūst par galveno varoni teju pusē grāmatas: viņa dzīvē autore ieskatās līdz pat puiša aizceļošanai uz Zviedriju un viņa pieaugušās meitas zvanam no pagātnes – no Čehoslovākijas ciemata. Tas nav klaji absurds romāns – šo robežu starp smalku psiholoģiju, poētisku ikdienas tēlojumu un gaumi var tikai apskaust. Taču "Saldējuma pārdevējs" arī atgādina, ka par sociālistisko valsti laba literatūra runā simbolos un netiešās noskaņās, vienīgi Katri Lipsone to dara tik plaši, ka lasītājs drīzāk nonāks līdz Andreja Upīša "Zaļajai zemei", nevis līdz iemiesošanās rituālam Jana smirdīgajā studentu istabiņā. Smird visa valsts, bet varbūt arī nesmird. Atslodzei cits piemērs: vēl nesen Prāgas pavasara beigu bēdīgās noskaņas latviešu lasītāju ieskāva čehu disidenta Ludvīka Vaculīka absurdajā 1973. gada romānā "Jūrascūciņas" (2017), un varbūt "Saldējuma pārdevēja" potenciālajam lasītājam būtu jāsāk ar šo darbu, jo tad attīstītos arī literāru mērogu izpratne – lasītājs ieraudzītu, kā somu modernizētais Dostojevskis vai Selindžers (Lipsone) saduras ar destilētu Kafku no klajas pagātnes (Vaculīks) un cik ļoti Kafkas klasiskās metodes neizaicina.

Kādā daudz augstāk novērtētā sižetiski vieglākā, bet prāta dzīles izaicinošā Čaka Palanjuka grāmatā galvenais varonis saka: "Tikai pēc tam, kad esi visu zaudējis, esi brīvs darīt, ko vien vēlies." [1] Arī šī banālā literatūra "no pagātnes" der Katri Lipsones "Saldējuma pārdevēja" izpratnei. Jo grāmata ir par nemitīgu atteikšanos un atstāšanu TUR – pagātnē, aiz sevis. Iespējams, tas ir vieglākais ceļš, aiz kura vēl var atpazīt grāmatas sākotnējos mēģinājumus iemiesoties filmas veidošanas pasaulē – acīmredzot autore to uzskata par jebkura mūsdienu stāsta sākumu, un viņai ir absolūta taisnība. Režisors, kura galvā atrodas scenārijs un kura galva rada lomas aktrisei bez vārda un aktierim Martinam Jelīnekam – Esterei un Tomāšam Vordsiem –, tad, lūk, šis režisors pamazām saplūst ar fonu, pat ja Lipsone viņam piešķir pikantas un skandalozas krāsas. Priekšplānā ar katru nākamo romāna nodaļu izvirzās Vordsu pāris, kas bēg no nacistiem; parādās māja laukos, Ņemcovas kundzes izīrētā istabiņa, cepts trusis, izdomāta dzimšanas diena. Filma no režisora galvas pamazām kļūst par reālu sižetu, kurā izdomātām lomām pretoties arvien grūtāk. Dabiski, ka šajā iniciācijas procesā visgrūtāk klājas nevis ezim, bet eža kažokam, ko romāns sadedzina līdz ar savu sižetu, – lasītājam.

"Kad Jans runā čehiski, viņa balss pazeminās, tā kļūst mīkstāka un tumšāka, un mēle sāk kustēties svešādi un virtuozi, un tad jau Jans šūpojas pie cirka griestiem un metas ar trapeci lejā, pastiepj rokas un pa kārtai mūs satver un lidina cauri siltam gaisam, kas sveši smaržo." (193. lpp.) Daudz kas Katri Lipsones valodā ir tāds, ko var manīt arī viņas romāna būvniecības pamatos, – it kā fantāzija, bet ar "griestiem", kurus caursist varētu tikai pārcentīgs iesācējs. Valoda ne vienmēr (lakonisma dēļ), bet bieži vien (poētiskā lidojuma un sajūtu aktualizēšanas dēļ) ir atslēga uz šī romāna kaut minimālu iemīlēšanu: "Viņa stiepj koferi kā magnēta stieni, kuru zemeslodes dzelzs kodols velk pie sevis, tas svilinādams sitas viņai pret sāniem un ikriem, nostiepj cīpslas kā sāpju stīgas. Cik nožēlojama un bezpalīdzīga viņa ir lietū, krēslaino lauku ielenkumā [..]." (102. lpp.) Šeit beidzot būtu jāuzteic Maima Grīnberga par neapjukšanu autores valodas ne vienmēr paredzamajos lidojumos, jo visbiežāk Lipsone raksta dzejoli prozā, pat visvienkāršāko sajūtu raksturojumam ļoti rūpīgi izvēloties lakoniskus, trāpīgus mirkļus un līdzekļus. Augstākā virsotne šajā nodarbē ir polifonija – ja ieskatās, katram romāna varonim ir sava valoda, kas padara "Saldējuma pārdevēju" par patiešām grūtu grāmatu: tikko pierasts pie viena moda, var ieskanēties jau cits, un viskaitinošākais, ka tas notiek pilnībā legāli, jo nevar likt rakstniekam garlaikoties ar vienu cieši savītu sižetu.

Pēc šī ieskata varētu likties – Katri Lipsones "Saldējuma pārdevējs" ir neatzīts šedevrs, tomēr tā diemžēl nav. Tas ir vidusmēra izaicinājums Eiropas lasītājam, romāns, kas netiecas radīt neko jaunu, bet drīzāk caur nedaudz patvaļīgu formu un neapvaldītu talantu atspoguļo jau ierasto: mēs vairs nezinām, kas ir stāsts, kas ir vēsture, kas ir identitāte utt. Ļoti šaubos, vai "Saldējuma pārdevējs" tiktu izdots latviešu valodā, ja tam nebūtu Eiropas Savienības balvas. Latviešu literārajā telpā šis romāns ir nebūtisks plāksteris, kas neko neārstēs un visdrīzāk paliks gandrīz nepamanīts. Savukārt balvas padara mūs naivus un lētticīgus, pieradina pie domas, ka tās tiek dotas par banālu kvalitāti, nevis par, piemēram, inovatīvu pieeju vai kādu asprātīgu iebakstīšanu mietpilsoniskā dīķa acī. Eiropas līmeņa balva literatūrā Katri Lipsonei ir objektīvi izskaidrojama, piemēram, pieņemot, ka "Saldējuma pārdevējs" ir romāns, kas pašiznīcinās. Vai tāpat kā Jans Palahs – pašsadedzinās. Turklāt apzināti – sašutušo un nesaprotošo lasītāju, ekstravaganto izdevēju un naivo kritiķu acu priekšā.

 

[1] Palahniuk, C. (2011) Fight Club. London: Random House, p. 70.

Tēmas

Jūlija Dibovska

Jūlija Dibovska (1987) brīvā laikā ir literatūras kritiķe, bet visbiežāk vada projektus izdevniecībā. Kā arī cenšas pabeigt promocijas darbu par literārā kinematogrāfiskuma elementiem Alberta Bela dai...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!