Variācijas par mēness tēmu

Apgādā "Neputns" nesen izdots Arta Ostupa ceturtais dzejas krājums "Variācijas par mēness tēmu". Piedāvājam īsu ieskatu jaunajā krājumā.

Ar zilbi rīklē

Anselms Hollo
1934—2013

taisnība     puse ko mēs sakām ir pēdiņās
vai vismaz brāzmainā kursīvā     it kā

dzejolis šūpotos     noreibis no pagātnes
tikmēr koki dzejolī     arī šajā dzejolī

tikai fragments     no izbijušas arkādijas
no kuras kāds trūkās     ar zilbi rīklē

tādas lūk domiņas     kad krītu rūtainā
krēslā     ar tradīcijas šāvienu pierē

Monmartra

Makss Žakobs
1876—1944

Vakaros viņš cieš no iekāres garāmgājēju žestos — tie nekad nav veltīti viņam — vai sastindzis stāv kāpnēs, kā baidītos iziet rēgainajās ielās, kur stūrains mēness šūpojas starp priekšpilsētas mūriem, meklējot viņa ēnu, un parka sargi pūš savas sātaniskās svilpes, padarīdami viņu arvien tālāku un tālāku. Kāds tumsai piezīmē viņa acis — tās ir vientulīgu atspulgu saplosīts ūdens.

Teikumi

Alehandra Pizarnika
1936—1972

1. Krāsas skrāpējas logos: koki nes vēja zārku, sasistu no putnu ēnām.
2. Viņu ieved veikalā, kur cepures riņķo ap galvu kā lapas dārza vārtos.
3. Aizkustinoša ir cītība, ar kādu tumsa izgaismo mīlētāju ķermeņus.
4. Viņa slimo ar naksnīgām pastaigām: neviens viņai nav atklājis rītu.
5. Dēmokrits esot secējis kukaiņus, lai izprastu savu skumju cēloni.
6. Taču kam der vēsture, ja pagaldē nāve grauž jaunas sievietes kāju?
7. Beidzot viņa apguļas parka zālē: vien akmens šeit atgādina sirdi.

Ziemas fragmenti

Lorīne Nīdekere
1903—1970

1.

kāda mirdzoša atmiņa
sašvīkā apziņu —
           skaisti un sāpīgi
kā slidotājs ezeru

2.

varbūt nodun sapnis
      — kā ābols klusumā —
varbūt patiesība
vēstule no Ņujorkas

3.

piecas minūtes pāri
          sabrauktam sunim —
Fortatkinsonas zari
          zīmē krītošā sniegā

4.

      viņa gaida rītu
ar zināmām šaubām —
līdzīgi noslīkušais
            tuvojas krastam

Kāda brauciena iespaidi

Kārlis Ķezbers
1914—2006

Nākamajā rītā iebraucām Krievijā: māju tur neredzēja, viss bija aizaudzis krūmiem un sausu zāli, netālu no kādas sādžas, ko vācieši sauca par Utu pilsētu, blakus dzelzceļa sliedēm gulēja lokomotīve, līdzīga notriektam meža zvēram. Vakara pusē sasniedzām Pleskavu, atminos grezno katedrāli, kuras kupols novirzīja rietošās saules starus uz altāri, lai tas mirdzētu kā liesmojošs mēness, kamēr ārā valdīja melna tumsa, dzēšot neticami trūcīgās ainavas aprises. "Uz Volhovu?" vēlāk Lugā nosmējās kāds vācu virsnieks, un mēs drīz atgriezāmies Igaunijā, kur pārnakšņojām tīrā un klusā Tērbatas viesnīcā. Tās sirmais viesmīlis mums stāstīja par jauno baltgvardu izdarībām, kā tie kalpotājiem likuši uz akmens slīpēt cara kapeiku, līdz tā dzidri džinkstējusi un derējusi piešiem. Otrā dienā, nonākuši Pulkovas kalna observatorijā, tālskatī vērojām izmocītās Ļeņingradas panorāmu, un mani piesaistīja Īzaka katedrāles smaile, kas, kā es tobrīd iztēlojos, krāja sevī gaismu, lai pārciestu visdziļākās naktis. No Pulkovas augstienes braucām uz spocīgo Pēterhofu, kuru vajāja līcī iegrimušā "Marat" šāviņi un kur vēl varēja redzēt cara laika tramvajus, kas uzšķērsti slīka dubļos. Pēc tam mūs aizrāva uz senlaicīgu torni, tam blakus kāds karavīrs turēja skaistu, melnu zirgu, kas, reizumis izbijies no trokšņiem, mēģināja ierauties. Taču visspilgtāk es atceros degošo Ziemas pili un dārzā izgāztās klavieres, uz kurām savulaik esot spēlējis Puškins, un apkvēpušos zelta krustus un eņģeļus.