CĪRIHE
A. Z.
Grafiti vilnis izskalo mani pie darbnīcas, kur pēdējie hipsteri
metina riteņus, kamēr pār upi viņiem uzglūn ģentrifikācija.
Vecpilsētā vibratori skatlogā kā jūraszirdziņi okeāna zilgmē,
tiem garām klīst garlaikoti metroseksuāļi maigos kažokos.
— Dzejnieka kungs, vai brīnums, ka nevarat mani uzmeklēt?
Strādnieku partijas atzars dodas gājienā pret karu kā tādu.
Klēpja dejotāja, ieslodzīta sarkanā būrī, mani priecīgi aicina,
bet man jāsteidz krēslainā parkā salīdzināt pulksteņus. —
Neatrast to, kuram nav pēdu un kurš guļ, sažņaudzis palagu,
lai nakts debesis slīd viņam pāri kā nepārtinama reklāma.
RĪTA VILCIENS
Stacijas ciparnīca lietus sašvīkāta, kad uz uzbēruma padod ziemu —
kvēlošais pantogrāfs paceļas virs jumtiem kā neiespējama puķe.
Tad zvārojas mežos un drupās iegrimusī valsts, un svilpes dzelonis
triecas starp namiem — inde uz perona: izsmēķu pelēkais sniegs.
Pamestās rūpnīcas aklais skatiens, kurā drūzmējas badaini putni, —
cik reižu esmu slīdējis tam garām kā varonis nolādētā alborādā?
Cilvēki pārogļotā ieplakā meklē dzīvību, un ciparnīca krīt dubļos,
kad vectēvs pagalmā griež stiklu, kā pareģodams ledus iešanu.
PROMBŪTNE
when God has nothing
I still have my hairy hand for a pillow
Iļja Kaminskis
Vakarā runājām par Dievu —
tu joprojām viņam tici,
par spīti svelpoņai osī,
par spīti pelniem.
Pēc tam ilgi nevarēju iemigt,
jo reiz es viņu pazinu:
vai krāsns smaržā,
kas mani uzmodināja
Ziemassvētku rītā,
nekūrās Dieva alkšņi?
Vai sunī, kurš mani aiz šalles
vilka pa sniegu, —
vai viņa laimē nebija
Dieva smieklu?
Un kā ar dūmiem no vectēva pīpes,
tiem ievijoties klusumā?
Un kā ar viņa rokām,
kas uzcēla mani pūpolā?
Tumsa mūsu meitas istabā —
Dieva prombūtne,
kurā es ienesu jasmīna zaru.
ISTABAS
Was it the memory of every room
You’ve ever been inside?
Heilija Fora
Klīstu tām cauri kā Toms Jorks: vecmammas istaba, kurā viņa mani iepazīstināja
ar nāves jēdzienu, sarkanās mājas istaba, kad tēvs pārradās asinīs mirkstošu galvu,
bērnu slimnīcas istaba ar degošu rudeni aiz loga, klucīšu un māla cūciņas istaba,
basketbola plakātu istaba, Pēterburgas trauslo mēbeļu istaba, pirmās reizes istaba,
vectēva pēdējā istaba, Prāgas kopmītņu istaba, kurā mani noturēja par lietuvieti,
vientuļa vīrieša, kurš pirms darba gludina kreklu, putekļainā istaba, psihiatra istaba,
Tallinas viesnīciņas piekurinātā istaba, mātes istaba, kad viņa neceļas no gultas,
Tulpju ielas istaba, kurā esmu pasācis dzert tēju, uzskatot to par vājuma pazīmi, —
līdz atgriežos mūsu istabā un noskūpstu tevi kaut kur starp griestiem un grīdu.
ARS POETICA
D. O.
Tu uzņēmi melnbaltu fotogrāfiju, kurā esmu manierīgi aizsedzis seju, —
viņi šķirtu plaukstu pēc plaukstas, bet nekad neredzētu pelēkās acis,
pumpām nosētos vaigus un pieri; viņiem atliktu mani neveiklie dzejoļi,
kur tumsa viņus ieskautu līdzīgi lapotnei, jo esmu par jaunu gaismai.
Šodien es stāvu stiklotas upes krastā un ļauju saulei darīt savu lietu —
pierakstīt garāmgājēju ēnas, kamēr manas acis pierod pie patiesības.
0