Fragments no grāmatas vāka
 
Par grāmatām
20.10.2021

Valoda pati par sevi

Komentē
0
Saglabā

Par Edvarda Kuka dzejas krājumu "Vadi" (izdevniecība "Neputns", 2021).

Edvarda Kuka debijas krājuma nosaukums "Vadi" vedina domāt par mehānismu – to apstiprina arī konkrēti dzejoļi, kur mehānisms balansē starp sadzīvisko un smeldzīgo ("Atceros tikai, / kā skanēja slēdzis, kad aptumsa istaba" (8. lpp.)) vai arī iegūst skaudri eksistenciālu un atmiņā paliekošu nozīmi ("Es / zinu – mani atvērs kā pulksteni, novilks // ādu, atsegs muskuļus un nervus, / cīpslas un kaulus, kas mani satur / vienuviet, – smalkos mehānismus, / ko zeme pārkausēs kā zagtas rotaslietas." (25. lpp.)). Vienlaikus nevar nepamanīt, ka autoram ir dzīva interese arī par mehānismu kā tādu, un šī interese krietni pārsniedz tradicionālās dzejas aprobežošanos ar "es" jūtu pasauli.

Kuka dzejas pamatā ir darbs ar valodas matēriju, kas vairākos krājuma tekstos ieguvusi eksperimentālu formu, proti, viņš ne tikai veido neparastas tēlu un metaforu ķēdes un spēlējas ar skaniskiem efektiem, bet arī izceļ tās vienības, kas citkārt ir neredzamas, – rindu lauzumus, vārdu dalījumus zilbēs, baltos laukumus starp un ap vārdiem un tādas strukturējošas zīmes kā komats, semikols, domuzīme, izsaukuma un jautājuma zīme. Ja lirikas priekšplānā izvirzās nevis elementi ar semantisku funkciju, vārdi un teikumi, bet gan uzsvērto un neuzsvērto zilbju radītais ritms kā pirmssemantisks runas nesējs, tad alternatīvi meklējumi – sākot ar avangardu un beidzot ar amerikāņu L=A=N=G=U=A=G=E dzejas grupu – apguvuši plašāku valodas materialitātes lauku, kurā kontekstualizējami arī Kuka darbi.

Šī lauka specifiku lielā mērā noteikusi modernismam raksturīgā vēršanās pret valodas instrumentalizēšanu, neuzticēšanās tiešai un koherentai realitātes reprezentācijai, tās vietā mēģinot tuvoties tādam kā dzejas nulles līmenim, kurā valoda izteiktu pati sevi. Kuks šim ideālam neseko katrā rindā, atvēlot vietu arī personīgiem vērojumiem un atmiņām, tomēr interese par valodas un teksta struktūras iespējām ir acīmredzama. Diemžēl nevar apgalvot, ka šāda interese piemistu daudziem latviešu dzejniekiem; iespējams, tā spilgtāk izpaudusies Ulža Bērziņa un Pētera Brūvera darbos, kas gan tematizējuši, gan īstenojuši valodas potenciālu, piedāvājot lokālo fonu Kuka tekstiem.

Kukam izdevies panākt, ka lasītājs apstājas salīdzinājuma (izvēloties vienu piemēru: "Diegs kā ūdens tek / caur manu skopo adatu: roku, / kas iekrampējusies piedurknē" (28. lpp.)) vai izolētu, ekspresīvu zīmju ("? ? ? ? ? ! ! , , , ! ! ? ? // ;" (16. lpp.)) priekšā. Pirmajā gadījumā lietu saistību, šķiet, nosaka nevis jēdzieniska, bet drīzāk vizuāla līdzība – diegam, ūdens plūsmai, adatai, rokai, piedurknei ir šaura un stiepta forma. Valodā tās veido kādu jēgu, kas man paliek līdz galam neizdibināma, es miglaini izprotu šajās rindās aprakstīto situāciju un tāpēc esmu spiests atgriezties pie pašiem vārdiem. Kuks šādi realizē dzejas izteikuma pašpietiekamību jeb valodas poētisko funkciju. Savukārt otra citētā dzejoļa gadījumā aiz pēdējiem vārdiem ("MANS DĀRZS") seko sešas rindas vienīgi ar pieturzīmēm, ļaujot tām runāt bez semantiska uzslāņojuma. Līdzīgu eksperimentu krājumā "Demon Condom" (2017) veicis Einārs Pelšs, paņemot recenzijas tekstu un izdzēšot visus vārdus, lai pieturzīmes iegūtu tīru materialitāti. Taču atšķirībā no Preiļu konceptuālista Kuks neizmanto apropriācijas un dzēšanas tehnikas; viņš rada abstrakciju, kas negaidītā veidā pastiprina dzejoļa emocionalitāti. Abos piemēros Kuks ved lasītāju prom no tādas literatūras idejas, kurā teksts ir logs uz realitāti jeb kurā "izteiksme pazūd izteiktā priekšā", kā rakstīja Moriss Merlo-Pontī. Tātad Kuka dzeja jāvērtē, mērot nevis tās saprotamību, bet izteiksmes oriģinalitāti.

Kuks ir ne tikai dzejnieks, bet arī aktīvs mūsdienu amerikāņu dzejas atdzejotājs, un, kā autors pats man atklājis, tulkošanas pieredze būtiski ietekmējusi viņa rakstību. Mūsdienu amerikāņu dzeja ir ļoti plaša un grūti pārskatāma teritorija, taču ir zināmi tās galvenie ietekmes avoti: Ņujorkas skolas (Džona Ašberija, Keneta Koha, Frenka O’Haras un Džeimsa Skailera) un L=A=N=G=U=A=G=E (Čārlza Bērnstaina, Linas Hedžinianas, Sūzanas Hovas, Rona Sillimana, Rozmarijas Valdropas u.c.) eksperimenti. Kuka tekstos Ņujorkas skolas urbānisms, sarunvaloda, humors un populārā kultūra ir margināli atribūti – ar šo dzejas tradīciju viņu saista varbūt vien spontānā rakstība. Turpretim krietni uzskatāmāka ir līdzība ar valodas dzeju, kas, lai gan Kuka darbos ienākusi pastarpināti vai intuitīvi, tieši atklājas spēlēs ar gramatiku, sintaksi un formu.

Sillimans esejā "Vārda izzušana, pasaules parādīšanās" (1977) kritizēja tādu dzeju, kurā valoda ir instrumentāla un caurspīdīga, un aicināja pētīt valodas sociālo materialitāti; citi dzejnieki piebilst, ka valodas dzeja akcentē arī vizuālo un skanisko materialitāti, virzoties nevis uz vēstījumu, kā tas notiktu tradicionālā dzejā, bet uz elementu kolāžu. Kā valodas dzeju var lasīt vairākus Kuka tekstus, bet tai vistuvākie ir krājuma pēdējie divi darbi, kur autors eksperimentē ar valodas entropiju pieredzes (ne)izteikšanai: "laiks ber skolas ap nabu caur / ums / vissie birstkā zied- / o jums / kādreiz bijis o / jums nav sejas…" (48. lpp.) – un vēl par steigšanos: "braukšu ar nā–mo / vil–nu nav / laika teikt kā / pēc tam no– / –kšu/–gšu pie Te– / aiz brau– / kājas dzen vago" (49. lpp.). Citos dzejoļos Kuks valodas dzejas izjauktos un blīvos teikumus kombinē ar personīgo un sirsnīgo, un jāatzīmē, ka mūsdienu latviešu dzejā tā ir visai reta parādība.

Kuka fragmentārie tēlu sakārtojumi pieprasa lasītāja aktīvu iesaisti teksta līdzradīšanā. Šī uzdevuma veikšanai lasītāju jau agrāk gatavojuši tādi vietējie kolāžas meistari kā Eduards Aivars un Edvīns Raups, no nesen debitējušiem autoriem – Elīna Bākule-Veira un Kuka domubiedrs Raimonds Ķirķis, kura dzejoļi caurmērā šķiet pat vēl hermētiskāki. Interesanti, ka gan Kuks, gan Ķirķis izmantojuši teksta dzēšanas vai aizklāšanas paņēmienu, šādi novedot antimimētisko rakstību līdz tās loģiskajam nobeigumam. Ķirķis dzejolī "Bezmiega vēsture" melnu svītru vilcis tā, ka saskatāmas atsevišķu līdzskaņu un patskaņu aprises un var mēģināt minēt dažu labu vārdu: "Viņš"? "Tālā"? Savukārt Kuks vārdu aizklāj pilnībā (43. lpp.), vispirms tur, kur būtu norādīts veltījuma adresāts, pēc tam divviet dzejoļa pamattekstā, un paradoksālā kārtā – ja neskaita veltījumu – lasītājam šeit ir vieglāk uzminēt vai piedāvāt vārdu, kas veidotu rindas jēgu. Man sanāca ielasīt vārdus "mirušiem" un "miruši" – tie labi saspēlējas ar melno krāsu.

Recenzijas izskaņā jāpiebilst, ka koncentrēšanās uz valodu nedefinē visu Kuka dzeju. Viņam svarīga ir arī saruna ar cilvēkiem – tuviniekiem, draugiem, kolēģiem, lasītājiem. Krājuma izcilākais dzejolis, manuprāt, ir veltījums Ingmārai Balodei, jo tajā organiski savienojas abi šie fokusi, radot nedalāmu – un arī smeldzīgi skaistu – valodas un pieredzes vienību: "Attapāmies uz grīdas / drebuļos, tintē un ūdenī. Tikai ne vārda // "raudāt", tu teici par kārtējo pilsētu. / Ko tad mēs pārkodām, ja ne vārdu?" (12. lpp.) Oriģinālu formu, kas intriģēs eksperimentālas literatūras cienītājus, kā arī jaunu veidu, kā izteikt cilvēcisko, meklējumi, visticamāk, noteiks Kuka dzejoļu kvalitāti arī turpmāk.

Tēmas

Artis Ostups

Artis Ostups ir trīs dzejoļu krājumu autors. Studējis filozofiju Latvijas Universitātē un Prāgas Kārļa universitātē. Publicējis recenzijas par jaunāko latviešu dzeju, kā arī rakstus par 20. gs. estēti...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!