Par grāmatām
01.02.2023

Sāpe pārguļ ar vārdiem

Komentē
1

Par Paula Cēlana dzejas izlasi "Melnās pārslas" (atdzejojusi Jana Vērdiņa, izdevniecība "Neputns", 2022)

Paula Cēlana tumšā un sarežģītā dzeja latviešu lasītājam pazīstama jau no 1983. gadā izdotās izlases "Magone un atmiņa", kuru atdzejojuši Māra Misiņa un Māris Čaklais; grāmatas ievadā kritiķe Dzidra Kalniņa precīzi formulējusi Cēlana daiļrades attīstību. Ja 1952. gada krājumu, kura nosaukums sakrīt ar minētās izlases titulu, raksturo romantisma un simbolisma ietekme un izteikta muzikalitāte, tad vēlākajos dzejas kopojumos, sevišķi 1960. un 1970. gadu izdevumos, redzams "apklušanas zīmogs". [1] Kalniņa ar to saprot Cēlana atteikšanos no valodas caurspīdīguma realitātes priekšā – valoda it kā sabrūk pati sevī, akcentējot neizteicamo, kam piemīt arī ētiska dimensija. Cēlana dzeja mums vēsta, ka par notikušo ir jāliecina, pat ja šis process ir apgrūtināts. 

Līdzīgi kā citi kritiķi pirms un pēc Kalniņas, viņa šo apklušanu skaidro ar Cēlana darbu tapšanas kontekstu – viņš raksta pēc Aušvicas, pēc pārrāvuma cilvēces pašizpratnē. Franču filozofs Žans Fransuā Liotārs holokaustu precīzi salīdzinājis ar "zemestrīci, kas iznīcina ne tikai dzīves, namus un lietas, bet arī instrumentus, ar kuriem tieši un netieši ierasts mērīt zemestrīces", reprezentācijas krīzi pasniegdams kā vēsturisku faktu. [2] Cēlana dzejā šīs zemestrīces postošās sekas izpaudušās īpaši spilgti, ko apliecina viņa dzejoļu biežā citēšana pārdomās par cilvēka un mākslas likteni 20. gadsimta traģēdijā.

Savā ziņā Cēlana dzejā saplūst modernisma priekšstats par pašpietiekamu valodu ar pēckara nepieciešamību pēc liecinājuma – Eiropas kultūrtelpā tā pieņemas spēkā pēc tāda kā latences perioda, kuru noteikusi nevēlēšanās atcerēties nacisma noziegumus (šādi 1940. un 1950. gadu noskaņojumu ieskicē, piemēram, Hanss Ulrihs Gumbrehts [3]). 1960. gadā, saņemot Georga Bīhnera balvu, Cēlans paradoksāli apgalvo, ka dzejolis "runā viens pats, tikai savā vārdā", taču vienlaikus "tas patur prātā savus datumus". [4] Dzejolim ir zināms sakars ar realitāti, neatceļot būtisko "valodas poētisko funkciju". [5] Cēlana dzejā pašpietiekamības un datuma jeb notikuma proporcijas mēdz atšķirties. Teiksim, dzejolī "Chymisch", kas atrodams izlasē "Magone un atmiņa", lasām: "Klusēšana kā kūsājošs zelts / pārogļotās, tik pārogļotās / rokās. / Pirksti tievi kā dūmi. Kā vainagi – / vainagi debesīm apkārt – –" [6] – un mēs tūlīt saprotam, par ko ir runa. Tikmēr dzejoļos, kas apkopoti nesen publicētajā izlasē "Melnās pārslas", notikumu klātbūtne ir netiešāka, atklājoties ne tik daudz atšifrējamās detaļās, cik teksta uzbūvē.

Jaunā izdevuma ievadā atdzejotāja Jana Vērdiņa norāda, ka izvēlējusies dzejoļus galvenokārt no krājumiem "Nevienamroze" (1963) un "Pavediensaules" (1968) un ka šajos darbos "skaņa un jēga slāņojas kā vārds un klusums īstā pašvalodā", [7] tādējādi veidojot diskursīvu saikni ar Dzidras Kalniņas trāpīgo metaforu "apklušanas zīmogs". Atslēgu uz Cēlana vēlīnajiem dzejoļiem mums sniedz Māras Misiņas atdzejotās rindas: "Dziļi / laika plaisās / pie / leduskāres / gaida kāds elpaskristāls / tavu neapstrīdamo liecību" [8] – laika plaisas šeit iespējams interpretēt kā traumas iespaidu uz laika pieredzi. Proti, traumatiska atmiņa atceļ tradicionālo nošķīrumu starp pagātni un tagadni: Cēlana neparasti blīvie dzejoļi atrodas plaisā, kur notikušais turpina par sevi atgādināt. Pretstatā prozai, kur naratīvs spētu atjaunot zaudēto temporālo kārtību, dzeja drīzāk saglabā traumas varu pār valodu, notikumu nevis lietišķi attēlojot, bet gan iemiesojot.

Šai ziņā zīmīga ir Primo Levi atziņa, ka Cēlana valoda atgādina "mirstoša cilvēka elsas", un tāpēc, Levi turpina, citiem nevis jāatdarina Cēlans, bet gan "jāsēro par viņu" [9] (iespējams, viņš nudien runā savu nogalināto vecāku vārdā, ciktāl to ļauj vācu valoda). Levi lieto arī apzīmējumu "vāvuļošana", kaut gan man vairāk piemērots šķiet "stostīšanās". Šāda valodas fragmentēšana parādās jau iepriekš citētajā dzejolī "Chymisch", kur atkārtojas vārdi "pārogļotās" un "vainagi" un pants beidzas ar divām domuzīmēm. Kopā ņemti, šie elementi norāda uz kādas neizsakāmas realitātes klātbūtni, tādējādi Cēlana dzejoļa "patiesības saturs", kā to sauca Teodors Adorno, ir izteikti negatīvs. [10] Šī īpašība, protams, pārsniedz konkrēto dzejoli un raksturo Cēlana daiļradi kopumā – viņam vārdi ir pēdas kādai zaudētai nozīmei, ko vairs nav iespējams tvert harmoniski.

Ieklausīsimies šajās Janas Vērdiņas atdzejotajās rindās: "Sāpe pārguļ ar vārdiem, pārguļ, pārguļ. / Tā pārguļ līdz vārdam, vārdam. / Tā pārguļ līdz nāvei un līdz dzīvībai." [11] Šeit Cēlans atkal izmanto atkārtojuma paņēmienu, lai izgaismotu grūtības liecināt, savukārt vārdu "ar" un "līdz" lietojums sāpes un valodas attiecības padara nenoteiktas. Tāpat jāpiemin, ka dzejoļa tēma ir pati valoda, precīzāk – valodas un notikuma saikne. Levi šo dzejoli noteikti pieskaitītu "kaitinošajiem un atsvešinošajiem" [12] Cēlana darbiem, tomēr, pieņemot šādu skatījumu, mēs ignorētu teksta eksistenciālo nozīmi. Varētu runāt arī par ētisko nozīmi – sarežģītība šeit ir atbildīga attieksme pret vēsturi, kamēr vienkāršāka izteiksme, kā savā tēzē par dzejas neiespējamību pēc Aušvicas apliecina Adorno, īstenotu neizsakāmā notikuma banalizēšanu un priekšmetiskošanu.

Līdzās atkārtojumiem Cēlans izmanto idiosinkrātisku vārdu virkņu darināšanu, kam ir līdzīga funkcija – sablīvēt valodu un aizplīvurot jēgu netverama pārdzīvojuma priekšā. Tai pašā dzejolī par sāpēm tauta ir "dzimums / no-asinīm-un-no-vārda", [13] kas varētu liecināt par traumas kolektīvo dimensiju, savukārt divus dzejoļus tālāk lasām rindas ar neatšifrējamu jēgu: "Un smagi, kā šeit- / un ārā-otrajā-tumsā-nosvērtam- / tapt." [14] Cēlans šādi frāzes līmenī izvērš to pašu dziņu, kas mazākā mērogā parādās viņam unikālajos salikteņos, piemēram, "spožzvaigzne", "gaistoštuvais" vai "domupušķi". [15] Šie smagnējie vārdi ilustrē Cēlana programmu – ar vācu valodu strādāt pret vācu valodu, lai izcīnītu tajā vietu atmiņai – tikai dzejā iespējamai atmiņai par pāridarījumu.

Nobeigumā vēlos atzīmēt, ka Cēlana īstenotā valodas reforma, bez šaubām, nebūt nav vienīgais iespējamais veids, kā poētiskā veidā runāt par traumatiskiem notikumiem. Latviešu dzejas vēsturē atrodami spilgti darbi, kas vai nu pietuvojas reālismam (atsevišķi dzejoļi Eižena Vēvera Mauthauzenas pieredzei veltītajā krājumā "Iedēstiet rozes zemē nolādētā" (1971)), vai arī izmanto romantisma estētikas paņēmienus (Knuta Skujenieka "Sēkla sniegā" (1990) un Aleksandra Pelēča "Ar Melno vēju" (1991)). Taču, domājot arī par šādu dzeju, vismaz epizodiska atsauce uz Cēlanu ir neizbēgama.


[1] Kalniņa, Dzidra. Kāda dzejnieka dialogs jeb tikšanās vārda dziļumā. No: Cēlans, Pauls. Magone un atmiņa, atdz. Māra Misiņa un Māris Čaklais. Rīga: Liesma, 1983, 6. lpp.
[2] Lyotard, Jean-François. The Differend: Phrases in Dispute, trans. Georges Van Den Abbeele. Manchester: Manchester University Press, 1988, 56. lpp.
[3] Gumbrecht, Hans Ulrich. After 1945: Latency as Origin of the Present. Stanford: Stanford University Press, 2013.
[4] Cit. pēc: Derrida, Jacques. Shibboleth: For Paul Celan, trans. Joshua Wilner. In: Sovereignties in Question: The Poetics of Paul Celan, ed. Thomas Dutoit and Outi Pasanen. New York: Fordham University Press, 7. lpp.
[5] Jakobson, Roman. Closing Statement: Linguistics and Poetics. In: Poetry in Theory: An Anthology, 1900–2000, ed. John Cook. Oxford: Blackwell, 2004, 335. lpp.
[6] Cēlans, Pauls. Magone un atmiņa, 73. lpp.
[7] Vērdiņa, Jana. Ievads. No: Cēlans, Pauls. Melnās pārslas, atdz. Jana Vērdiņa. Rīga: Neputns, 2022, 5. lpp.
[8] Cēlans, Pauls. Magone un atmiņa, 80. lpp.
[9] Cit. pēc: Agamben, Giorgio. Remnants of Auschwitz: The Witness and the Archive, trans. Daniel Heller-Roazen. New York: Zone Books, 1999, 37. lpp.
[10] Adorno, Theodor W. Aesthetic Theory, trans. Robert Hullot-Kentor. London: Continuum 2002, 322. lpp.
[11] Cēlans, Pauls. Melnās pārslas, 42. lpp.
[12] Cit. pēc: Agamben, Giorgio. Remnants of Auschwitz, 37. lpp.
[13] Cēlans, Pauls. Melnās pārslas, 42. lpp.
[14] Turpat, 44. lpp.
[15] Turpat, 9, 12, 13. lpp.

Tēmas

Artis Ostups

Artis Ostups apguvis filozofiju Latvijas Universitātē un Prāgas Kārļa universitātē. Šobrīd strādā LU Literatūras folkloras un mākslas institūtā un studē literatūrzinātni Tartu Universitātes doktorantū

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!