Mīlestībai pret Latviju nav vienas formulas. Ziedo patriotiskās audzināšanas portālam Satori!

Foto: Rvīns Varde
 
Proza
23.08.2022

Vardes dienasgrāmata nr. 2

Komentē
0

*

Ir tādi putni, kuri ir izteikti nelieši. Nevis tie, kas kakā uz mašīnām – man nav žēl, jo mašīnas man nemaz nav –, bet tie, kas slēpjas no fotokameras. Viņi ir kā rakstnieki, kurus mīli, līdz izrādās, ka tie bijuši riebekļi pret līdzcilvēkiem. Piemēram, vālodze. Skaista kā citrons un melodiska kā lira, bet ieraudzīt to gandrīz nav iespējams. Un uz balsi neatsaucas. Toties es no tā visa nekad nepalikšu lepns, to varu garantēt oficiāli.

 

*

Feisbukā viena meitene dabūja suni, man nav ne jausmas, no kurienes. Un es zinu, kas tagad notiks, – es to suni redzēšu vairākas reizes dienā, turklāt bez jebkāda objektīva iemesla. Tagad viņš stāv pie puķītēm, tagad skrien un gāž visu sev apkārt. Nospiedu "unfollow" pogu, lai izlaistu visu šo suņa dzīvi. Tomēr feisbuks tāpat atrod veidus, kā savest mani ar to suni. Pēdīgi ieraudzīju, ka suns beidzot aizmucis un pazudis, kādu laiku būs miers.

 

Aizbraucu pie dabas, uz savu slepeno ezeru, kur parasti neviena nav. Šoreiz bija kukaiņi. Pēc pāris dienām man gribējās, lai palaga vietā būtu rīve un es varētu kasīties kā cūka pret žogu. Tomēr bija arī pozitīvi momenti – vērojot savu ēnu, bija redzams, kur tieši uz galvas nosēžas dundurs, un to varēja operatīvi nosist, lai uz piecām minūtēm iestātos klusums. Tajās dienās es tik daudz situ sev pa galvu, ka, šķiet, smadzenes atdalījās no galvas sienām. Tomēr bija arī kaut kas vērtīgs – atklāju, ka apkārt aug rasenes, tāds kukaiņēdājs augs, kas sastopams purvā. Tieši tāpēc jau viņam vajag tos kukaiņus, jo apkārt ir nabadzīga augsne. Un tad mūsu vēlmes sakrita, sāku augam likt virsū beigtos dundurus. Pretēji gaidām augs tos aprija neticami lēni, tomēr rītā bija redzams, ka daži dunduri jau ir rasenes ieskauti kā tortiljās. Lūk, tāds bija mans ieguldījums aizsargājama auga ēdienkartē.


Pēdējā laikā mēdzu pajautāt cilvēkiem, ko viņi uzzinājuši jaunu – ar piebildi, ka jaunatklātā informācija viņus pārsteigusi. Viena sieviete pateica, ka, izrādās, laternu stabi bieži jāmaina, jo tos noārda suņu saziņa. Ne velti kāds dramaturgs reiz sacīja, ka vaicāt autora viedokli par kritiķiem ir tas pats, kas prasīt laternu stabiem viedokli par suņiem.


*

Izrādās, rozēm ir nevis ērkšķi, bet dzeloņi. Ērkšķi ir, piemēram, kaktusiem. Un kaut kur mīt rožu audzētājs, kurš palabo sarunu biedru vismaz četrreiz dienā un ikreiz nopūšas, bet tad iet skatīties, kā aug viņa rozes, un viņa dzīves spars lēnām atgriežas.

 

*

Devos bildēt zaļo vārnu. Putnēni gandrīz pametuši būrīti, un, lai gan vecāki vēl dažas nedēļas tos piebaros, līdz vārnēni paliks patstāvīgi, man tā ir pēdējā iespēja, jo uzmanīgāku putnu grūti iztēloties. Sēdi snaipera kostīmā, maksimāli nomaskējies, un tāpat zaļā vārna vismaz stundu nelido tuvumā – pēta. Sēžu un jūtu, ka tuvojas lietus fronte, turklāt kā par spīti neesmu uzvilcis ūdensnecaurlaidīgo pončo, bet kustēties nav brīv. Nāk vēja brāzmas, koki līgojas, debesis ir pelēkbrūnas kā puvuši āboli. Sāk gāzt, un es sēžu lietū, jūtot katru pilienu uz miesas. Lēnām lietus atkāpjas, atkal pat uzspīd saule – tā bija pazemības tablete. Atceļā sajutu, ka nākamās lietusgāzes būs nežēlīgas, hops, hops, apsēdos uz saliekamās taburetes, pabāzu statīvu starp kājām un uzsedzu pončo. Un tad sākās negaiss. Sēžu  meža vidū kā sēne. Un, ja nu piepeši kāda tante sēņotāja mani ierauga un sajauc ar sēni, jo brilles mājās atstājusi? Arī pret iebildumiem kurla, jo dzirdes aparātu aizmirsusi uz plauktiņa. Nogriež mani un nes groziņā mājup, kur noskalo un uzliek uz pannas cepties. Ar saldo krējumu. Tai gan būtu jābūt milzīgai pannai.

 

Kolēģe palūdza izdrukāt dzīvokļa plānu, nezināmu iemeslu dēļ viņai tas ir nepieciešams. Stāvu rindā uz kasi, viena tante iemet aci plānā un skaļi pasaka: "Cik neērts dzīvoklis, neviens normāls cilvēks tādā nedzīvotu." Tā arī nesapratu – no kurienes ir radusies hipotēze par normālu cilvēku? 


Braucu vilcienā, blakus apsēdās vīrietis, kas runāja pa telefonu franču mēlē. Kad viņš aizmiga, sajutu atvieglojumu, jo vismaz tobrīd manas kājas bija drošībā.


*

Gāju uz savu soliņu zem jumta, gribēju mierīgi uzpīpēt. Skatos: tur jau kāds sēž, un tas ir Aldis Kalniņš, dedzīgs ticīgais, kas visur par to kaislīgi runā. Turklāt tobrīd lasa Bībeli. Pajautāju atļauju piesēst, nosēdējām pusstundu, un viņš man nesāka sludināt. Ja tas nebija Dieva brīnums, tad es nezinu, kas tas bija.

 

Dzimšanas dienā man uzdāvināja trifeles, bet veselīgas – bez cukura un jebkā cita, toties krāsainas un apaļas. Kādu dienu paņēmu tās līdzi un dažas paguvu pat apēst, līdz pamanīju, ka pārējās kopā ar mani ēd balti tārpi. Tie bija staipīgi kā jēdzieni, turklāt gofrēti un mierīgi. Uz paciņas bija norādīts ražotāja e-pasts, domāju, ka ir būtiski viņus brīdināt, jo citādi produkcija ir ļoti laba, piedevām tārpi to neizdarīs manā vietā. Nobildēju tārpus, trifeles, izvēlējos labākās bildes, uzrakstīju e-pastu, mēģināju nosūtīt, tomēr mīklainas kļūmes dēļ tas neizdevās. Nākamajā dienā man bija slikti, bet tas nav pārsteigums.


*

Manā dzīvoklī ir dīvāns, kas atgādina milzu tridaknu, jo nelaiž vaļā tik ilgi, kamēr cilvēks pilnīgā bezspēcībā padodas un absorbē pazemību. Iepriekšējā īrniece tajā izdedzināja caurumu ar cigareti, un es to varu saprast. Kad mēģinu ēst, vienmēr kaut kas uzkrīt uz dīvāna virsmas, visbiežāk dakša ar uzspraustu siera bumbu. Nesen notika pagalam jauns pavērsiens – uz dīvāna izbira franču sinepes, tās, kuras pārsvarā sastāv no sinepju sēklām, līdzīgas ikriem. Un es tās arī uztveru kā ikrus, lai sajustos dižciltīgs, jo tas ir nepieciešams mums visiem. Pa rokai nebija nevienas salvetes, tādēļ nācās improvizēt un domāt. Sinepju sēklas nevarēja tā vienkārši satvert, tās muka projām. Tad noliku šķīvi malā, pieliecos pie pašas mēbeles virsmas un sāku sūkt tās iekšā ar muti. Galu galā man ir ūsas, bet putekļu sūcējam birste, mēs esam ļoti līdzīgi. Vienīgi kaķiem no manis nav bail.

  

Grupa "Putni" uzaicināja uzrakstīt dažus tekstus par putniem un nolasīt tos starp skaņdarbiem, kuru ietvaros skan koka dzenītis, kaut kāds kokļveida klavesīns un citas brīnumainas lietas. Šoreiz koncerts notika Alūksnes pilsētas svētkos, taču lietus gāza kā no spaiņa un uzstāties bija paredzēts klajā laukā. Man bija jāsēž ar lietussargu virs galvas – atsevišķi no mūziķiem, kas dziedāja teltī. Neticamā kārtā sanāca arī skatītāji, ietinušies polietilēna plēvēs kā vistas filejas veikalā. Un tad skan mūzika, pienāk mana kārta, es lasu savu tekstu. No aukstuma sāk drebēt prese, balss vēl ne – tie ir lieliski apstākļi, lai vērotu savu prātu. Un tad noteiktā brīdī pamanīju, ka mikrofons no manis ir attālinājies, kļuvis neērti sēdēt. Es atbalstos ar kreiso kāju neērtā veidā, nu jau trīc ne tikai prese, bet es kopumā, turklāt esmu izstiepies mikrofona virzienā kā dzērve. Zeme iesūca manu krēslu arvien vairāk, līdz mikrofonam nu jau varēju tikt vien ar necilvēcisku piepūli. Kad skanēja aplausi un bija jāceļas, ieraudzīju, ka krēsls ir gandrīz pavisam iesūkts magmā, bet es izdzīvoju. Iespējams, tieši tādā veidā Ābrahāms dzemdināja Īzaku.

 

Viens bezpajumtnieks gulēja tieši zem kažokādu veikala vitrīnas, kurā kāda meitene bija ietinusies ūdeļu nāvē. Viņš pats bija pabāzis zem galvas maisiņu, bet vēders no jakas apakšas bija izvēlies kā balta sfēra. Es gāju uz tirgu, kur tagad viss pārrakts un tirdzniecības centru "Titāniks" jauc nost pa gabaliem. Cilvēki drīkst iet garām pa žogu labirintiem, lēnām stumt savus ratiņus, klibot, gāzelēties, aurot un diedelēt. Viens sēž ar nacistu tetovējumiem uz ķermeņa, un es zinu, ka tam nav nekāda sakara ar nacismu. Tas nozīmē, ka viņš nesadarbojas ar cietuma administrāciju. Es plūstu kā upes ūdens cilvēku jūrā, nesajaucoties, cerot, ka esmu salds, pilnīgi visi tur kunkst un kaut ko pārvar. Viena tante palūdz man cigareti. Es iedodu, bet viņa stingri pasaka: "Divas!" Stāvu un domāju: ak, kas mēs te par ņudzekli esam, kā lai mēs visi sadzīvojam? Viss, man vajag mazu žodziņu, kas ieskautu, un tur es gribu dzirdēt, kā putekļi ripo, neko citu. Lai mēs visi neelpotu putekļus, tirdzniecības centra dekonstrukciju laista ar ūdeni – smalku dušu, kas līst mums uz karstajām galvām un kaut nedaudz atvēsina. Tirgū nopirku dilles, bet buntēs iekšā bija paslēpti diļļu kāti, lai mani apmānītu.


*

Pirms laika atklāju, ka mana labā kāja ir īsāka par kreiso. Atklāju to būtībā nejauši – piedalījos medībās un viens tā arī pateica: "Tev labā kāja īsāka par kreiso." Un tad paskaidroja, ka novirzos pa labi no taisnās līnijas. Nesen izrādījās, ka tendence novirzīties pa labi pakāpeniski attīstās, esmu sācis sakumpt. Ielieku austiņas, lai paklausītos mūziku, lai gan aplikācija ik mēnesi nodevīgi iekasē naudu visnepiemērotākajā brīdī, kad jau grasies nopirkt čebureku par pēdējo naudu. Un eju, šķībi saliecies, it kā būtu gulējis neērtā pozā un uz visu mūžu palikšu līks. Ieliku telefonu citā kabatā un sāku svērties uz kreiso pusi. Tieši tad sapratu, ka vainīgs austiņu vads, kas uz ķermeņa audzē samezglotus ķekarus.


Viens no dzīves paradoksiem ir laiks, kad vajag iet pie ārsta. Ja ilgi neej, ārsts lamājas un kaunina. Ja uztraucies par katru sīkumu un uzreiz turi aizdomās vēzi, ārsts gurdeni pūš un rauc uzacis. Vienreiz man pat pielika pie sejas tādu kā pistoli, kura iepīkstējās, un tad palūdza par to astoņdesmit eiro, un es samaksāju, jo katru dienu tā nenotiek. Tādēļ šoreiz nolēmu mēģināt aiziet ātrāk: ja nu iztiek bez pārmetumiem un pistoles. Ārste paskatījās uz mani ar nožēlu un runāja negribīgi, it kā es viņai liktu ar sevi precēties. Mans secinājums: iet pie ārsta vienmēr ir slikti. Pēc tam es gandrīz nopirku ar atlaidi vītinātu cūkas kāju, kuru man nevajadzēja.


Daugavas ūdens nu ir zems, atklājas milzīgs daudzums gliemežvāku, kas aplipinājuši pilnīgi visu gultni. Tur ložņā tilbītes, šņibīši un tārtiņi, tie bāž savus dažādā garuma degunus svešās darīšanās. Es uzstādīju slēpni tieši upes viducī, saulē, un sāku gaidīt. Acis sūrstēja no sviedriem – tagad varu apgalvot, ka mans hobijs ir pirts rituāli. Iepriekšējā reizē cilvēki, ieraudzījuši slēpni no liela attāluma, nevarēja ar to samierināties un gāja tuvāk, aizbiedējot gārņus un visus pārējos, tādēļ šoreiz uz taciņas izvietoju aicinājumu netuvoties. Cauri sviedru priekškaram pa caurumiņu slēpnī redzēju, ka viņi patiešām izlasa un iet projām, par to es jutos lepns un pateicīgs. Tad kāds pie pilsdrupām skaļi ieslēdza šlāgerus, kuros figurēja vālodzēns un cita daba – tas ir ļoti labs veids, kā to godināt. Baltais gārnis, to visu ignorējot, majestātiski slīdēja pa dubļiem un vēroja zivteles. Tāpat atlidoja purva tilbīte, kuru krieviski sauc фифи jeb fifi, tā bija monolīta un fifīga. Atceļā pie veikala onkulis pateica, ka viņa suni sauc par Bubļiku. Bubļiks neizskaidrojamu iemeslu dēļ rēja uz mani bez mitas. Varbūt tādēļ, ka viņš ir tukšs, kā jau īsts bubļiks.


Tēmas

Rvīns Varde

Rvīns Varde ir šifrētājs un fotogrāfs, reizēm prozaiķis. Brīvajā laikā saista daba.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!