Vardes dienasgrāmata

*

Nolēmu mērīt soļus ar aplikācijas palīdzību. Tā izrādījās visai skeptiski noskaņota pret manu piepūli. Kad nogāju tik neiedomājami daudz, ka ceļi jau izliecās ačgārni, tā vēstīja, ka notērētas dažas kalorijas. Kaut kad pat izdevās pārsist sevis paša rekordu, un aplikācija apsveica mani ar salūtiņu. Divas kalorijas nost, septiņas, nu labi, desmit, lai gan pats saproti – par maz. Cik labi, ka agrāk tādu aplikāciju nebija, lai gan dažiem toreiz to funkciju pildīja vecāki.

*

Iegrimu Emiļa Melngaiļa biogrāfijā darba vajadzībām un sapratu, ka dievinu savu darbu. Viņš bija tik smags, ka parasts velosipēds nevarēja komponistu pavest (ne tādā nozīmē, ka savaldzināt), tādēļ viņam izgatavoja speciālu riteni, ar kuru viņš brauca vākt tautas melodijas. Braucot garām milicijas zirgam, tas esot tiktāl nobijies, ka iespēris folkloristam. Melngailis ieripojis meliorācijas grāvī, kur ilgi gulējis un nosalis, tāpēc vēlāk brauca ārstēties uz kūrortiem. Pēc rakstura Melngailis esot bijis ļoti atsperīgs un pats teica, ka bērnībā viņu sagrauzusi pele, kas izraisīja mēnessērdzību. Vēl viņš paguva audzēt vistas, govis un raudzēt vīnu, bet tad nolēma iet politikā. Aģitēja pats par sevi no automašīnas – varbūt tāpēc neviens viņu neievēlēja – un Melngailis kārtējo reizi sadusmojies. Toties, kad viņš devās uz Taškentu un rakstīja mūziku naktīs, jo tad valdīja klusums, kāds viņam iedūra nazi mugurā. Komponists tā arī aizgājis uz miliciju. Principā, tas arī viss. Pietrūkst tikai filmas par viņu. 

*

Biju Londonā, atradu dabas liegumu speciāli putnu fotografēšanai. Mani tur aizveda un atstāja uz veselu dienu. Parks ierīkots tādā veidā, ka putni cilvēkus tikpat kā neredz, tos aizsedz dzīvžogs, kurā iestrādātas mājeles ar logiem acu augstumā. Tur nu arī sēž pensionēti un ne tikai diskrēti, pieklājīgi cilvēki, kas pamāj ar galvu jaunpienācējam un stundām gaida savu zivjudzenīti. Pēkšņi tajā visā ieskrien meitenīte, kas pa logu izmet pagali. 

Atradu arī zaķus, kas dzīvo alu sistēmā. Tuvākajā parkā uz vakarpusi tie iznāk ārā, taču tālu prom no krūmiem neiet – gatavi jebkurā brīdī laisties lapās. Tāpat redzēju arī viņu mazuļus, kuri vēl nesaprot, no kā jābaidās, tāpēc raustās no visa, arī no sevis pašiem. Un nolēmu, ka visu dienu sēdēšu ar zaķiem, lai viņi pavisam pierod pie manis, jo es pats jau paguvu pierast pie viņiem. Atnācu un ieraudzīju, ka bērni apmetušies tieši virs zaķu alām un kliedz. Vakarā atklāju, ka viņi neizskaidrojamu iemeslu dēļ zaķu ieejās bija sabāzuši kokus. Secinājums – bērni un koki ir nedalāmi. 

*

Diena sākās ar to, ka Krišjānis man atsūtīja čatā ziņu ar sekojošu saturu: "Yģg'," – bet tad uzreiz arī zvanīja. Viņš nejauši bija nonācis kapos un vaicāja, vai es negrasos turp doties savā ierastajā putnu pastaigā. Un es tieši grasījos, tāpēc norunājām tikšanos. Pēc vakardienas dokumentālās filmas prezentācijas, kurā Krišjānis bija viens no varoņiem, viņš izskatījās attiecīgi. Mēs lēnām sākām virzīties pa kapiem, un viņš gribēja piesēst uz soliņa biežāk nekā es. No somas viņš izvilka kokteili un grasījās malkot, taču es teicu, ka varbūt nevajag. "Labi, tad man ir piens," Krišjānis atteica un patiešām izdzēra puslitru piena. "Vai es esmu personāžs?" viņš man jautāja. Es atzinu, ka ir: "Protams, ka esi. Tu strādā Pēterbaznīcā par liftnieku un tirgo grāmatas, kā arī roc ārā kartupeļus Jaungada naktī. Bet es arī esmu personāžs, nomainīju uzvārdu uz Varde, un nevar saprast, ar ko vispār nodarbojos." Krišjānis rezumēja: "Tieši tāpēc mēs te divi sēžam." Starp zilajām puķītēm, saules plīvurā. Pamazām viņš kļuva mazrunīgāks, dažbrīd vienkārši uz kaut ko iedvesmojoši norādīja, bet neko neteica.

Pienāca brīdis, kad viņš nespēja piecelties no kārtējā soliņa, taču jāatzīst, ka viņš ļoti centās. Krišjānis ierunājās par Ukrainu, un pāri viņa vaigiem sāka birt asaras, pavisam īstas. Tajā mirklī es sapratu, ka putnu bildēšana ir izgāzusies. Nācās gausi vest Krišjāni līdz taksim un jautāt: "Klau, priekš kam šis vispār bija vajadzīgs?" Personāžs, turoties pie krūmiem, jautri sacīja: "Kā?! Tā taču ir izrāde." 

*

Nopirku apakšbikses skriešanai, lai gan skrienu tikai prom no realitātes. Tās vienkārši neberž un ir neticami elpojošas. Un nosaukumā pat minēts angļu vārds "dry", vasarai varētu noderēt. Uzvilku, eju pa ielu, un ir sajūta, ka vējš pūš tieši man dibenā. Tas rada sajūtu, ka esmu iesēdies aukstās zupas bļodā vai apčurājies. Ik pa laikam aptaustu un atceros: "Nē, dry!"

*

Reiz nolēmu aiziet pie friziera un noskatīties, kā viņš to visu dara. Vai tad man mājās nav šķēru un odekolona? Tiesa, man nav tas pš, pš, bet tas nekas. Noskatījos, nospriedu, ka tādā veidā ikvienu arodu varētu apgūt – kļūt par podnieku vai zobārstu – no skata vien. Diemžēl esmu spiests atzīt, ka padoms ir labs, taču pilnīgi bezjēdzīgs.

*

Ieraudzīju mašīnu "Avārijas dienests" un nodomāju – kāpēc tā būtu tā jāsauc? Vai nav tā, ka, sakot vārdu "avārija", mēs zināmā mērā sliecamies, programmējam sevi uz avārijām? Galu galā, var taču pamēģināt un izvēlēties citu – pretēju vārdu, piemēram, laimes dienests, prieka māja un tamlīdzīgi. Turklāt pasaules vēsturē ir bijuši daudzi gadījumi, kad cilvēki apvienojas un izdara kaut ko labu.

*

Bērnībā mēdzu uzstādīt modinātāju uz četriem rītā. Lai pamostos, atcerētos, ka nekur nav jāiet, un aizmigtu no jauna. Vakar nolēmu to atkārtot. Pamodos. Vairs neaizmigu. Paldies.

*

Vakarā gāju pa ielu un gribēju ēst. Ienācu kebabu ēstuvē, kur bija ļoti šaurs, un īpašnieks pateica, ka viņiem ir ekskluzīvas kaltētās hurmas, aivas un arbūza ievārījums, tādu nekur citur Latvijā nevar nopirkt. Kamēr es sēdēju un gaidīju ēdienu, viņš turpināja: "Jums ļoti foršas brilles." Un ir arī foršas, oranžas kā liesma. "Man arī ir labas brilles," viņš, cepot gaļu, teica, "re, tur tās stāv, paskatieties." Es paskatījos, bet ilgi nevarēju atrast. "Tur, pie tiem vadiem," kebabnieks koordinēja manas darbības. Beidzot brilles tika atrastas, un tās izrādījās itin parastas saulesbrilles. Bet viņam nebija gana: "Cilvēks, kas nēsā rokaspulksteni, signalizē apkārtējiem, ka ciena savu laiku. Jūs nēsājat? Savukārt saulesbrilles nozīmē noslēpumainību." Pēc tam es ēdu kebabu vārtrūmē, apkārt lija, es biju noslēpumains un cienīju savu laiku.

*

Es nopirku jaunu mugursomu, kas būtībā ir maiss. Bet man ir arī vecā mugursoma, kas ir normāla soma. Tad nu es ielikšu veco somu jaunajā un iešu pa ielu, un uz muguras man būs soma matrjoška, lai gan nu tai būs jāizdomā cits vārds, piemēram, daruma. Ņemot vērā arī to, ka daruma attēlo Bodhidharmu, mēs pat pārāk ātri nonācām pie dzenbudisma. 

*

Tā vien šķiet, ka fotografēt putnus nozīmē vienkārši tos atrast un nospiest kameras slēdzi, taču tā nebūt nav. Mēs ar kolēģi saskrūvējām no finiera garenu vannu vietā, kur apkārtnē ir maz citu ūdenstilpju. Blakus tai novietots slēpnis, būtībā telts ar caurumu, kurā putns nedrīkst saskatīt cilvēka aprises. Tad vēl vannas mala jāizrotā ar sūnām un koka gabaliem, lai bilde sanāk dabiska. Katrs sīkums putnus aizbiedē. Pārsvarā gan kustība, ne skaņa. Jo, ja viņi nesaprot, kas rada skaņu, tie atslābst un mazgājas ūdenī. Tad tu iesēdies autobusā, brauc kopā ar kaut kādiem vietējiem nomales iedzīvotājiem, kuri viens otru pazīst un iesaista sarunā, izkāp pie meža, ej pa taciņu, kur tika dedzināta vadu izolācija, lai pārdotu metālu, un nonāc savos mīļajos brikšņos. Protams, viss slapjš, protams, ērces un pilnīga neziņa. Iekārtojies slēpņa iekšpusē, vēro ūdens vanniņu un mežu. Un putni pēc brīža patiešām līksmi metas ūdenī, tad žāvē spārnus uz tevis nolikta ķērpja kušķa. Tu vēro to visu gluži kā televizorā, bet tad iekāp atpakaļ autobusā pie tantēm un pēc pusstundas esi pilsētas centrā, kur pilnīgi visiem ir baltas kurpes.