Publicitātes attēls
 
Fotogrāfija
14.07.2021

Vai tu ievēroji fotogrāmatu?

Komentē
1
Saglabā

Par Filipa Šmita, Annemarijas Gulbes, Adelīnas Kalniņas, Elīnas Semanes un Arņa Balčus fotogrāmatu "Did you notice me?" ("Kultkom", 2021).

Uz grāmatas "Did you notice me?" vāka slīdošā gaismā tik tikko pamanāmais nosaukums ievelk pārdomās par fotogrāmatām un jaunību. Jebkuras fotogrāmatas izdošana Latvijā ir ja ne svētki, tad vismaz liels notikums nelielajā fotogrāfijas burbulī, jo fotogrāmatu izdošana ir bezgala dārgs pasākums, kas reti (ja vispār) atmaksājas. Kultūras produktiem, protams, ne vienmēr jābūt ar finansiālu atdevi, jo tie bieži vien pastāv, tikai pateicoties dažādu mecenātu un fondu atbalstam, taču investīciju atgriešana materiālā vai simboliskā kapitāla formā ir būtisks faktors, lai izdevējs spētu ilgtermiņā sevi motivēt ieguldīt jaunos fotogrāmatu projektos. Pie šī tirgus vēl atgriezīšos, lai iezīmētu aprites īpatnības fotogrāmatu ekosistēmā.

Martins Pārs un Gerijs Bedžers izdala "fotogrāfiju grāmatas un fotogrāmatas" [1] kā divus atšķirīgus žanrus. Viņuprāt, fotogrāmatas pamatā ir autors vai autoru kolektīvs, kas, līdzīgi kinematogrāfiskai izpratnei par autoru kā "autonomu režisoru, kurš rada filmu atbilstoši savam mākslinieka skatījumam" [1], producē stāstu no fotogrāfijām, kur katrai fotogrāfijai ir noteikta vieta un nojaušama savstarpējā saikne ar pārējām grāmatā iekļautajām fotogrāfijām jeb "attēlu kolektīvā jēga ir lielāka nekā katra individuāla attēla jēga" [1]. "Fotogrāmata ir kā literāra novele starp fotogrāfiju grāmatām", kurai pamatā ir jau iepriekš pieminētās ar autorkino saistāmās naratīva iezīmes – "nodoms, loģika, nepārtrauktība, kulminācija, izjūta un pilnība". [2]

Jāatzīmē, ka fotogrāmatas šobrīd ir kļuvušas ne tikai par "autonomu mākslas formu" [1], bet arī par būtisku fotomākslas tirgus daļu, kas demokrātiski ļauj jebkuram kļūt par kolekcionāru un investoru mākslā. Protams, fotogrāmatas nevar sacensties ar miljoniem vērtiem mākslas darbiem, bet tās ir pierādījušas potenciālu neskaitāmos gadījumos, kad, pateicoties fotokritikas uzmanībai, uzvarām konkursos un ietverto ideju potenciālam, kādas konkrētas fotogrāmatas pirmais izdevums dažu gadu laikā kļūst par bibliogrāfisku retumu, kura cena no dažiem desmitiem eiro ir ieguvusi vēl vismaz vienu nulli. Piemēra pēc aicinu vērst uzmanību kaut vai uz dažiem interesantiem gadījumiem laikmetīgajā fotogrāfijā – Gregorija Alperna fotogrāmatu "ZZYZX" [3], Pola Greiema "A Shimmer of Possibility" [4] vai Kristinas de Midelas "The Afronauts" [5], kuras pašizdotās grāmatas trešais metiens (izdota 2019. g.) ir nopērkams jau tikai par 300 eiro.

Arņa Balčus sastādītās fotogrāmatas nosaukumā ietvertais biklais jautājums – vai tu ievēroji mani? – aicina skatītāju ievērot ne tikai fotogrāfijas un fotogrāfu darbu, bet arī uzjundī pārdomas par fotogrāmatas naratīvu, jauniešu līdzdalībā balstītajiem portretiem un fotogrāfijas medija estētiku un ētiku. Grāmatas noapaļotie stūrīši, daļēji nolocītais pirmais vāks, kas secīgi atsedz portretējamo jauniešu vārdus, zināmā mērā raisa asociācijas ar mūsdienās tik modīgajiem gada plānotājiem, kas mērķēti dažādiem dzīves stiliem.

Pirmie atvērumi ievada grāmatas struktūrā, kur ar lappušu numuriem ir nospraustas katra fotogrāfa veikuma robežas un identificējams portretējamā vārds. Nākamajā atvērumā seko īss katra jaunieša realitātes tvēruma raksturojums, respektīvi, pārdomas, kuru maksimālisms un kaut kādā mērā pat huligānisms šķietami atsedz jauniešu vecumposma nenoteiktību. Laurai riebjas kristietība un valdība, Gunārs skumjos brīžos masturbē, un viņam besī krievi, Leontīnei ir bail no nāves un palikt vienai, Tīnu besī viss, bet Matīsam patīk kvalitatīvi pavadīts laiks un bailes no nāves viņam nav aktuālas. Kaut arī es ļoti saīsināju jau tā ne pārāk izvērstās jauniešu pārdomas, tomēr nekādā gadījumā nevēlos radīt greizu iespaidu vai ironizēt – īpaši sarežģītāks pašraksturojums te nav vērojams.

Nākamajā atvērumā seko Toma Babinceva teksts par nedrošību jauniešu vecumposmā un identitātes veidošanos kā radošu procesu, kas izved caur šausmām un bažām par savu pazušanu anonimitātē, vienveidīgumā, standarta un caurmēra esamībā [6]. Šis teksts rāmē grāmatas vēstījumu kā jauniešu identitātes meklējumu ilustrāciju. Fotogrāfijas valoda to pieļauj, jo verbālais kods ir spēcīgāks par vizuālo, proti, attēla un teksta pretstatījumā attēla interpretāciju vienmēr noteiks tieši verbālais vēstījums. Mūsdienās fotogrāmatas bieži tiek izdotas bez teksta, lai autors saglabātu iespēju konstruēt naratīvu ar fotogrāfijām. Jāatzīst, ka Toma Babinceva ievads ir bezgala svarīgs, lai saprastu grāmatas iecerēto virsmērķi, tomēr tas arī rāmē grāmatas vizuālo naratīvu atbilstoši autoru iecerei – mūsu kā skatītāju iepriekšējā pieredze, kas ir pamats attēlu interpretācijai, tiek novirzīta jauniešu identitātes meklējumu reprezentācijas gultnē. Svarīgs jautājums ir – vai un ko varam saskatīt grāmatā, ja atbrīvojamies no verbālā diskursa? Es nemēģinu noliegt teksta nozīmi, bet izteikti vienveidīgā amatierfotogrāfijas valodai raksturīgo paņēmienu izmantošana visu piecu autoru darbos gribot negribot liek uzdot dažus provokatīvus jautājumus. Kas notiks, ja izkārtosim fotogrāfijas atšķirīgā secībā? Vai spēsim identificēt autoru rokrakstu? Vai spēsim identificēt attēlotos jauniešus? Vai tomēr šoreiz būs vietā Sūzenas Sontāgas skepse, norādot uz "fotožurnālistikas vienveidīgumu un autora rokraksta neesamību" [7]? Mēs, protams, nediskutējam par fotožurnālistiku, bet attēlu vienveidīgums, neskatoties uz to, ka grāmatā iekļauti piecu dažādu paaudžu fotogrāfu darbi, ir neizskaidrojams. Kādā brīdī pat aizdomājos, vai dizainers Aleksejs Muraško ar dažu triku palīdzību nav apzināti nojaucis robežas starp dažādu autoru fotogrāfijām. Iespējams, monotono fotonaratīvu radījusi fotogrāfu atlase vai kolektīva vienošanās izmantot amatierfotogrāfijas estētikai raksturīgo krāsu scenogrāfiju, tiešo zibspuldzes gaismu un rakursus.

Mākslas pasaulē amatierfotogrāfijas estētika ienāca krietni pasen ar ļoti privātiem un skarbiem stāstiem par ģimeni, atkarībām, atstumtību un LGBT. Pagājušā gadsimta otrajā pusē, kad mākslas fotogrāfijā bija izveidojies zināms nogurums no tehnoloģiski perfektas fotogrāfijas, kas vairāk līdzinājās reklāmas attēliem, savus skatītājus atrada tādi mākslinieki kā, piemēram, Nena Goldina [8] un Ričards Bilingems [9]. Tomēr viena no būtiskām Goldinas, Bilingema un daudzu citu līdzīgi strādājošu mākslinieku darbu iezīmēm ir viņu privātā saikne vai pat radniecīgums ar fotogrāfijās attēlotajiem, kas nodrošina autentiskuma sajūtu, un amatierfotogrāfijas estētika šajā gadījumā vairs nav tikai fotogrāfisks triks, lai stiprinātu ticamību, bet tiešs un dabisks idejas izvērsums fotogrāfijas tehniskajā kodā.

Fotogrāmatas "Did you notice me?" autoru mēģinājums runāt par jauniešu identitātes meklējumiem atspoguļo vecumposmam raksturīgos tusiņus ar iedzeršanām, kāsīti drauga klēpī, mazliet kautrīgu izrādīšanos. Iespējams, grāmatas varoņu dzīves stils tiešām raksturo Latvijas vidusmēra jaunieti, bet mani nepamet sajūta, ka šis Latvijas jaunieša identitātes mērījums, kas apzināti radīts vienotā estētikā, ir mazliet šķērss tai realitātei, kurā dzīvojam. Es nedomāju, ka mākslas fotogrāmatai būtu jāsniedz socioloģiski vispārināms pārskats par visām iespējamām jauniešu vecumposma krīzēm, bet pieņemu, ka apzinātā izvairīšanās no fotogrāfijas tehniskā koda dažādošanas ir notikusi ar nolūku radīt vienotu naratīvu, kas skatītājam ļautu fokusēties uz grāmatas ievadā pieteikto tēmu. Turpinot domāt par fotogrāmatā raksturoto jaunieti, ar skumjām secinu, ka šeit nav jauniešu no laukiem, šie jaunieši nestrādā, viņiem nav nekādu attiecību ar vecākiem un ģimeni, viņi ir baltie, viņu sevis meklējumi neizpaužas ne pašdestruktīvā narkotiku lietošanā, ne dažādu reliģisku kopienu rituālos, viņi nav huligāni, viņi nav politiski aktīvi, viņi nav slimi ar nedziedināmām kaitēm vai invalīdi, viņu piederība LGBT kopienai, ja tāda ir, nav identificējama. Protams, fotogrāfija joprojām drīkst būt vuāristiska un pašmērķīga, kāda tā bijusi ilgus gadu desmitus, tomēr tādā gadījumā to nevajadzētu slēpt aiz idejām par identitātes meklējumiem, bet atļaut skatītajam pašam meklēt un ieraudzīt pilnu fotogrāfijās iespējamo ideju spektru.

Atgriežoties pie ievadrindkopā pieteiktā fotogrāmatu tirgus, jāatzīmē, ka būs sarežģīti atrast noietu fotogrāmatai, kuras idejas un naratīvs pārsvarā balstās atsvešinātā un stereotipiskā realitātes vērojumā. Es nedomāju, ka fotogrāmatas izveidē iesaistītie fotogrāfi ir stereotipu pārņemti, bet viņu izvēle darboties vienotā estētikā šoreiz nav efekts, bet drīzāk defekts, kas šo izdevumu globālā fotogrāmatu tirgū iekļauj noteiktā amatierfotogrāfijas estētikas meinstrīmā, kur viņu darbi ir spiesti konkurēt ar daudz privātākiem un tiešākiem vēstījumiem. Kopumā grāmata lieliski ilustrē fotogrāfijas valodas adaptīvo būtību un Latvijas mākslas fotogrāfijas dominējošo diskursu – vuāristisku, atsvešinātu un apolitisku.


[1] Parr, M., & Badger, G. (2014). The Photobook: A History Volume 1. Phaidon Press.

[2] Kirstein, L. (1938). Photographs of America: Walker Evans, in: Walker Evans: American Photographs, New York: Museum of Modern Art

[3] Halpern, G. (2016). ZZYZX, MACK

[4] Graham, P. (2007). A Shimmer of Possibility, Steidl Mack

[5] De Middel, C. (2014). The Afronauts, Self published

[6] Balčus, A. (sast.) (2021). Did you notice me? Kultkom

[7] Sontāga, S. (2008). Par fotogrāfiju, LMC

[8] Goldin, N. (1986). The Ballad of Sexual Dependency. New York: Aperture

[9] Billingham, R. (1996). Ray's a Laugh. Zürich: Scalo

 

Alnis Stakle

Ar fotogrāfiju strādājošs mākslinieks, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes docents. Pētniecisko un radošo interešu lauks aptver vizuālo kultūru, komunikāciju un medijpratību.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!