Nejaušās satikšanās un rūpju konfrontācijas

Pēdējā laikā sagadījies, ka uz izstādēm dodos bez ierastajiem līdzgājējiem. Tomēr vairākos Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT 2023 izstāžu [1] apmeklējumos man veicās atrast kādu sarunu biedru, ar ko apspriest katalogā pieteikto "neērto" tēmu loku, piemēram, paaudžu un personiskās traumas un to publisku vēdināšanu, kuratora daudzās lomas, atbildību un nepieciešamo elastību sadarbībā ar māksliniekiem, kultūras nozares nepietiekamo finansējumu un talantīgo jauno mākslas profesionāļu došanos pasaulē, kara tēmas atspoguļojumu mākslā un jautājumu "Kam ir vaļa to stāstīt?". Tiesa, šajā apskatā nebūs šo sarunu atstāstu (lai gan paturu tās prātā, jo šīs sarunas ļāva pavadīt izstādēs vairāk laika), bet šķietami nejaušās satikšanās fotogrāfu risinātajās tēmās, kas norāda uz radniecīgām zemstrāvām jauno mākslinieku skatījumā uz laiku, kurā dzīvojam.

Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT programma katru otro gadu pievēršas jaunajām balsīm fotogrāfijā – kuratoriem un fotogrāfiem. Šogad fokusā ir neērtās tēmas, kas izceļ mentālo veselību pandēmijas, kara un mākslinieku novēroto sociālo problēmu ielokā. Biennāles pieteiktais uzdevums – rosināt neērto tēmu pārrunāšanu – līdz šim aplūkotajās izstādēs, šķiet, risināts ar pietāti: mākslinieki neizaicina ar skaļiem saukļiem vai vizuālo valodu, kas skatītājos raisītu diskomfortu. Tā vietā redzam personiskus stāstus, kas vētīti caur pašu pieredzi. Izstādes kontrastē ar katalogā pārpublicēto ukraiņu vizuālās kultūras pētnieces un kuratores Katerinas Jakovļenko eseju, kas konfrontē ar vardarbības attēlu apriti no Krievijas uzsāktā kara Ukrainā [ 2]. Dusmu un protestu vietā jaunie kuratori un mākslinieki izvēlējušies savā un citu dzīvē novēroto izstāstīt caur rotaļu un uzsvērti subjektīvu dokumentalitāti.

Sigulda Mon Amour  [3] 

Izstādē "Atrastais laiks", kas skatāma galerijā "Pilot", minētā pietāte kļūst par konceptuālu risinājumu. Izstādes kuratore un šīgada Jaunā kuratora balvas ieguvēja Laima Daberte intervijā 2021. gada laureātei Tīnai Pētersonei atklāj, ka kritiku par latviešu meditatīvo un izvairīgo mākslu ir nepieciešams apspēlēt [4]. Izstādes pieredzēšana rada kuratores pieteikto patvēruma gaisotni – apmeklētāji var noslēpties starp telpā izkārtajiem mākslas darbiem kā sienām un aizslietņiem, kavēties Armanda Andžes ainavās, Kristapa Freimaņa pilsētas novērojumos, pašas Dabertes dabas tvērumos, fonā skanot kuratores izvēlētam rēnam skaņu celiņam – viegla manipulācija ar skatītāja noskaņojumu. Atsevišķi Andžes darbi – skats no sagruvušas būdas apokaliptiskā gaismā, drūmu mākoņu vāli (pirmās atombumbas "Trinity" testa attēla reprodukcija) un daži Siguldas kailo koku skati izstādē pārtrauc eskeipisma ritmu, norādot uz atomkara draudiem. Analogais izpildījums iejaucas laika uztverē, fragmentējot stāstījuma hronoloģisko secību un liekot samulst: vai attēli ir no pagātnes, vai fotogrāfs pareģo iznīcību nākotnē [ 5]. Minēto mākslinieku trio vēl papildina Terēzes Faleiro objekts – krāsainu baldahīnu instalācija, tomēr jāteic, ka mākslas darbs "Archive book" (iepriekš eksponētu instalāciju dokumentāciju arhīvs) kopējā stāstā neiekļaujas.

^{NEXT 2023 balvas “Jaunais kurators!” ieguvējas Laimas Dabertes (LV) izstāde “Atrastais laiks”. Galerija ‘’Pilot’’. Foto Andrejs Strokins}

Manas saknes tavā zemē  [6] 

Ilgi skatījos Ievas Baltadonītes uzņemtajā meža fotogrāfijā ar gluži vai gaisā levitējošām koka saknēm un atcerējos, kā reiz vasaras talkā pēc ābeles celma izrakšanas kāda no talkotājām teica: "Koka bēres ir būt izrautam no zemes." Baltadonītes sērija "Izrautie" izstādīta ISSP galerijā un ieguva biennāles balvu "Meklējam jauno fotogrāfijā". Tā pievēršas migrācijai un kara radītajam posttraumatiskā stresa sindromam, ko piedzīvo Ukrainas bēgļi. Sadarbībā ar ukraiņu psiholoģi Aļesju Kaceri Baltadonīte fotografēja Kauņā dzīvojošās bēgles, kas bija gatavas dalīties savā pieredzē.

Pēcatmiņas (postmemory) jēdziens, ko pētījumos par holokausta upuru traumas pārmantošanu ieviesa atmiņas pētniece Marianne Hirša, ļauj droši paredzēt, ka Krievijas agresijas un iebrukuma radītā trauma atbalsosies vēl vismaz nākamajās 2–3 ukraiņu paaudzēs. Baltadonītes projekts šeit pilda kolektīvās terapijas funkciju, radot platformu, kur sākt pārcilāt piedzīvoto. "Izrautie" ir fotogrāfes pārstāsts, pielietojot subjektīvo dokumentālismu, kas uzsver autores klātbūtni un viņas pašas pieredzē balstīto skatienu. Sērijas varones ir īstas, un viņu pieredze ir īsta, tomēr dažos darbos Baltadonītes risinājums šķiet pārspīlēti teatralizēts. Sakņu metafora un visu redzējušās acs tuvplāns kopā ar portretēto piezīmēm ir spēcīgāks nekā etīdēs izspēlētās emociju gammas – fotogrāfiju režģis ar 25 apjukuma ilustrācijām. Ja portretētajai meitenei šī satikšanās bija kā dalība drāmas terapijas sesijā un nostrādāja dziedinoši, šis projekts ir izpildījis savu uzdevumu.

^{NEXT 2023 balvas “Meklējam jauno fotogrāfijā!” uzvarētājas Ievas Baltadonītes (Ieva Baltaduonyte, LT) personālizstāde “Izrautie”. Kuratore Inga Brūvere. Galerija ISSP. Foto Ģirts Raģelis}

Baltadonīte ar svešuma un pārsakņošanās tēmu jau ir strādājusi, risinot savu emigrācijas stāstu un dzīvi Dublinā. Tomēr biennāles kopējās tēmas ietvaros "neērtums" nav kara izraisītās migrācijas jautājums, bet gan trūkstošais skaidrojums par portretēto rīcībspēju (agency) sērijas tapšanā (man neizdevās atrast dalībnieču vārdus vai komentāru, kādēļ tie nav minēti), kā arī jautājumi – par ko ir šis stāsts, kurš tiek dziedināts un vai fotogrāfes un portretēto pieredze maz ir salīdzināma?

You do you 

Tāpat kā Baltadonītes sērija, arī Mihalina Kacperaka projektā "Vārīga vieta", kas skatāma Rīgas mākslas telpas Intro zālē, izmanto mākslu kā terapijas līdzekli, bet šoreiz – lai risinātu savu bērnības stāstu, augot tēva alkoholiķa ģimenē. Māksliniece projektā iesaista arī jaunāko māsu Zosju un pašu tēvu. Savu pārdzīvojumu viņa vētī caur māsas radošo rotaļu un centieniem konstruēt "drošu pasauli bīstamās mājās" [ 7]. Baloni matrača stiepļu atsperēs draud pārsprāgt, guļošais tēvs ir ieslēgts dzijas pavedienu tīklā, pati Zosja saspiesta zem mīksto rotaļlietu sloga – māsas savu stāstu izspēlē krāsu troksnī un mēģina padarīt nestabilo dzīvi dzīvojamāku. Veiksmīgs ir kuratores Ingas Brūveres lēmums uzbūvēt telpu telpā, padarot projektu viengabalainu kā nepārtrauktu instalāciju, kas raisa ambivalentu drošības un klaustrofobijas efektu. 

^{Mihalina Kacperaka (Michalina Kacperak, PL) personālizstāde “Vārīga vieta”. Kuratore un scenogrāfe Inga Brūvere (LV). Rīgas mākslas telpa. Foto Ingus Bajārs}

Radniecīgs stāsts ārpus biennāles ar tikpat empātisku pieeju skatāms Purvīša balvas 2023 ieguvējas Ances Eikenas personālizstādē "Dievs Tēvs Debesīs". Tas vedina domāt par sistēmisku, līdz šim nerisinātu alkoholisma problēmu sabiedrībā un gatavību par to atklāti runāt. Lai gan Kacperaka un Eikena izvēlējušās savus stāstus transformēt dziedinošā mīlestībā, nevaram ignorēt, ka plašākā kontekstā alkoholisms ģimenē iet roku rokā ar aizgādņu nepieejamību, apvērstām bērnu un vecāku lomām un nereti pat ar emocionālu un fizisku vardarbību, kas dzērājtētu romantizēšanu padara problemātisku. Tomēr šo jautājumu es negribu adresēt māksliniecēm, bet drīzāk kuratoriem, kam ir uzdevums šos stāstus kontekstualizēt plašākos sociālos procesos. Danielas Vētras personālizstāde par sievietes tiesībām lemt par savu ķermeni, kura līdz 21. maijam bija skatāma blakus Kacperakas instalācijai Rīgas mākslas telpas lielajā zālē, kontrastē ar kliedzošu tiešumu – es esmu te, man ir izdarīts pāri, es asiņoju. Vardarbības daudzās nokrāsas ir tepat, un visas šīs pieredzes ir īstas. Viņas "izjūt nepieciešamību dalīties" [ 8], un katra to dara ar sev pieejamajiem līdzekļiem. Tas ļauj mums pārējiem izstaigāt savas pieredzes kambarus un lemt, kā piedalīsimies šajā sarunā.

Rīgas fotogrāfijas biennāles NEXT programmu pamatā veido jauno fotogrāfu kuratoru balsis. Redzētās izstādes liek domāt, ka pieteiktie uzlecošie mākslas profesionāļi nevēlas šokēt ar kara, vardarbības un traumas attēliem, bet izaicināt uz dziedināšanu un terapiju. Radniecīga pieeja novērojama arī Lauras Brokānes kūrētajā izstādē "Kā es jūtos pēdējā laikā" Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Biennāles un paralēlo izstāžu satikšanās nav nejauša, bet norāda, ka, risinot sabiedrībai aktuālas problēmas, jaunie mākslinieki ir gatavi ieaicināt savā personiskajā telpā kā platformā tālākām sarunām.

P. S. Rūpes

Pēc minēto izstāžu apmeklējuma mani joprojām pavadīja neskaidrības sajūta par NEXT 2023 pieteikto tēmu un tās risināšanu redzētajos stāstos. Diānas Tamanes sērija "Half-Love" Fotogrāfijas muzejā, grupas izstāde "Caur puķēm" Latvijas Mākslinieku savienības izstāžu zālē un sarunas ar māksliniecēm apstiprināja, ka šī gada NEXT programma nav par neērtajām tēmām, bet par rūpēm un droša patvēruma radīšanu. 

^{Diānas Tamanes (LV) personālizstāde “Half-Love”. Kuratore Evita Goze (LV). Latvijas Fotogrāfijas muzejs. Foto Rūta Kalmuka}

Skatoties Tamanes uzņemtās fotogrāfijas, kuru centrā ir viņas pusmāsa Elīna siltumnīcā un vasarnīcā, man uznāca vasaras skumjas. Elīna fotogrāfijās nesmaida, pati māksliniece min – varbūt tā ir ar bērniem, kas piedzimuši vecākiem vēlākos gados. Līdzīgi kā Kacperaka, arī Tamane sērijā pārcilā savu bērnību un dara to ar mērķi tuvināties. Radniecīgu noskaņu grupas izstādē "Caur puķēm" rada Agate Tūna, kas savā sērijā "Dīķu māja" pārstāsta gaistošo vecmāmiņas atmiņu. Tā materializējas mākslinieces radītajos objektos, ir dzirdama arī vecmāmiņas balss, bet saturs ir izkliedēts un vairs nav pieejams. Turpat uz rūpēm par ārpuscilvēku (other-than-human) būtnēm norāda Ievas Maslinskaites "Kūniņā: fotografēšanas pārmācība ārpus cilvēka perspektīvas", kur līdzvērtīgu lomu procesuālajā mākslas darba radīšanā uzņemas pelējums un citi mikroorganismi, atgādinot, ka mēs līdzpastāvam un radām kopā ar vidi, kurā uz noteiktu laiku esam satikušies ar dabas un cilvēku radītajām materialitātēm. Kādā no Hedi Jānso fotogrāfijām no sērijas "Puķzirņi, lauvmutītes un neaizmirstules" ir piezīmju lapiņa ar vēlējumu: "I wish I was a fighter", kas rezonē ar kopējo biennāles pēcgaršu. Šis stāsts nav par cīnītājiem. Tūnas centieni nofiksēt gaistošo vecmāmiņas atmiņu, Zosjas istabas krāsu jūklis, Tamanes solījums būt klātesošai pusmāsas dzīvē, arī "Izrauto" Ukrainas sakņu pagaidu pārstādīšana Kauņā un puķu alķīmija konfrontē ar maigumu, kurā neērtumu aizvieto rūpju darbs.

[1 ] Šajā apskatā aplūkotas četras no Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT 2023 izstādēm. Pilnu festivāla programmu var atrast šeit: http://www.rpbiennial.com/programma.html

[2] https://www.e-flux.com/journal/133/517485/exactly-that-body-images-against-oppression/

[ 3 ] Parafrāze Alēna Renē filmas nosaukumam "Hiroshima Mon Amour" (1959).

[ 4] Pētersone, Tīna. Atrodam, ko esam meklējuši. Intervija ar Laimu Daberti. Riga Photography Biennal – NEXT 2023. Izstādes katalogs. Rīga: Rīgas Fotogrāfijas biennāle, 2023, 51. lpp.

[ 5 ] Andžes sērija festivāla ietvaros izdota arī “NoRoutine Books” grāmatā "29 ainavas". Neparastais grāmatas dizains, kas atgādina seno rakstu tīstokli, tiešā veidā reproducē Andžes bakalaura diplomdarba izstādi (2022).

[6] Parafrāze Pētera Plakida kora dziesmas nosaukumam ar Vizmas Belševicas vārdiem "Tavas saknes tavā zemē".

[7] Brūvere, Inga. Vārīga vieta. Riga Photography Biennal – NEXT 2023. Izstādes katalogs. Rīga: Rīgas Fotogrāfijas biennāle, 2023, 76. lpp.

[ 8 ] Brūvere, Inga. Vārīga vieta. Riga Photography Biennal – NEXT 2023. Izstādes katalogs. Rīga: Rīgas Fotogrāfijas biennāle, 2023, 76. lpp.