Par Rīgas Fotogrāfijas biennāles "NEXT 2021" izstādi "Digitālie viduslaiki" Latvijas Fotogrāfijas muzejā.
Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz 3. oktobrim skatāma izstāde "Digitālie viduslaiki", kas tapusi kuratores Anetes Skujas pārraudzībā. Izstāde izkārtota divās nošķirtās telpās, un būtībā tās pamatā ir Āpa Tepera personālizstāde "Materialitātes ēna" un Kristīnes Krauzes-Sluckas personālizstāde "Paklausīgs pieskāriens".
Solvita Krese intervijā par festivāla "Survival Kit" organizēšanu memoriālajos muzejos piemin, ka šoreiz "pat uz krēsla nevarējām sēdēt" [1], kas ironiski, bet precīzi raksturo Latvijas atmiņu institūciju iekšējo auru. Latvijas Fotogrāfijas muzeja mainīgā ekspozīcija, protams, nav iekārtota memoriālā telpā, bet zināmi arhitektoniski un funkcionāli ierobežojumi LFM izstāžu scenogrāfijās ir kļuvuši par organisku LFM izstāžu daļu. Čīkstošais un izberztais parkets, nekvalitatīvais apgaismojums, apdrupušās sienas un niecīgais budžets pretendē kļūt par tautoloģisku mantru LFM izstāžu recenzijās. Mākslinieki un kuratori vēsturiski ar dažādiem panākumiem LFM telpu nepārvaramo faktoru ir izmantojuši kā daļu no vizuālā izstādes naratīva, tomēr pilnībā izvairīties no izstāžu telpu neatbilstības konvencionāliem mūsdienu kritērijiem nav iespējams, un tad kuratoriālās ieceres nākas adaptēt ar vairāk vai mazāk veiksmīgiem tehnoloģiskiem un idejiskiem risinājumiem. Ieilgusī atkāpe par LFM telpām būs nozīmīga turpmākajās pārdomās par izstādi "Digitālie viduslaiki".
Nesen pārcēlos uz jaunu dzīvesvietu un apputējušās kastēs atradu mantrausīgā kaislībā krāto autorkino kolekciju. Diemžēl akurāti parakstītie un iepakotie DVD un CD diski manā datorā vairs nav ievietojami, jo diskdzinis pa šo laiku kļuvis neaktuāls un arhaisks, tāpēc vairs nav iekļauts "Imac" komplektācijā. Tas gan ir sīkums, jo patiesas nepieciešamības gadījumā DVD un CD diskus joprojām var nolasīt un filmas, protams, var lejupielādēt un noskatīties. Digitālo viduslaiku ideja sakņojas bažās zaudēt "simbolos, attēlos, rituālos un citās atmiņu vietās eksternalizētās un objektivizētās kolektīvās kultūratmiņas" [2]. Novecojuši failu formāti, neatverami vai nepieslēdzami digitālo datu nesēji, nepieejamas programmas un daudzas citas digitālo tehnoloģiju evolūcijas procesā notikušās pārmaiņas digitālajā kultūrā rada varbūtību, ka liecības par svarīgām privātām vai kolektīvām kultūratmiņām var būt zaudētas vai būtiski modificētas. Kultūrai raksturīgo "nepārtrauktības un piederības sajūtu, lai mēs varētu runāt par kolektīvo identitāti un "mums"" [3], nodrošina piekļuve mūsu pieredzei un atmiņas simbolizējošiem vai pagātni aprakstošiem attēliem.
Āpa Tepera darbi "Materialitātes ēnā" ir tapuši, izmantojot ferotipiju [4], kas ir viens no fotogrāfijas vēsturiskajiem procesiem. Ferotipijas pamatā ir mitrās kolodija plates, kuru lietojuma īpatnības rada tehnoloģiski neatkārtojamus attēlus. Ferotipijas unikālā estētika ir arī iemesls tās salīdzinoši augošajai popularitātei mūsdienu mākslas un arī komerciālajā fotogrāfijā. Kā "nozīmīga kultūras mantojuma metafora"[5] Āpa darbu izstādē tiek izmantots bonsai augs. Izstādē varam vērot mākslinieka pētnieciski poētiskos meklējumus fotogrāfijas materialitātes teritorijā. Ja tā var teikt, tad izstādes pētnieciskais jautājums ir fokusēts uz analogās kultūratmiņas pārcelšanas ierobežojumiem digitālajā kultūrā un bažām zaudēt kolektīvās atmiņas un identitāti. Tomēr šis pētnieciskais jautājums ir neaptverams, vai, precīzāk sakot, mākslinieka pētījums ievieš citus saldsērīgus, poētiskus vēstījuma elementus "bažu naratīvā", kas ne tikai skaidro, bet arī ievada skatītāju negaidītos stāstījuma pavērsienos. Te nu jāatzīmē, ka mūsdienu mākslinieki ļoti mērķtiecīgi strādā ar "idejām, kuras agrāk pamatā bija žurnālistikas vai zinātnes nozaru pārziņā"[6]. Šāda mākslinieka darbības teritorijas paplašināšana gan sniedz iespēju viņam nodibināt saikni ar masu un sociālo mediju nogurdināto auditoriju, gan arī auditorijai rada iespējas pavingrināties sarežģītāku un neviennozīmīgi interpretējamu vēstījumu atšifrēšanā. Āpa fotogrāfiju vēsturisko tehnoloģiju lietojums ievieš tīkamu poētisku svaigumu jau sen aktualizētajās bažās par oriģināla un kopijas attiecībām.
Savukārt Kristīnes Krauzes-Sluckas darbi no sērijas "Paklausīgais pieskāriens" ir lielformāta sudraba želatīna fotogrāfiski attēli, kuru tapšanas pamatā ir mākslinieces pirkstu pieskārieni fotopapīra virsmai, imitējot kustības, ko viņa ikdienā veic uz viedtālruņa ekrāna. Es nojaušu, ka tehnoloģiski māksliniece izmantojusi fiksāžu, lai ar pirkstiem zīmētu uz sudraba želatīna fotopapīra. Šāda pieeja burtiski reģistrē mākslinieces biometriskos datus fotopapīrā, un, izpētot darbus, varam atklāt pat saglabājušos pirkstu nospiedumus. Kristīnes darbu taktili intīmais vēstījums vairāk rada asociācijas ar abstraktās glezniecības vēsturi nekā ar fotogrāfijas mediju. Arī scenogrāfija aicina uz darbu pietuvinātu aplūkošanu un satuvināšanos – gaisma izstādes telpā ir izslēgta un tos nākas vērot, izmantojot lukturīša gaismu. Abstraktie, tomēr ne atsvešinātie Kristīnes darbi ir kā sociālo mediju nomada ekrāna klejojumu kartes. Darbu abstraktajā līniju, punktiņu un dažādu kontūru sintaksē iekodēta arī mūsu kolektīvā tagadne. Es nezinu, vai šie darbi burtiski liecina par digitālo viduslaiku bažām, bet tie nepārprotami ir māksliniecisks ekrānlaikmeta vientulīgās patības reģistrs vēsturei.
Kopumā abu mākslinieku darbiem digitālā kultūra ir kā fons analogajās tehnoloģijās tapušiem fotogrāfiskiem darbiem, kuru naratīvi savā būtībā ir gan atšķirīgi, gan arī saskanīgi. Atgriežoties pie ievadrindkopā aktualizētajām LFM izstāžu zāļu īpatnībām, ir vērts pieminēt L. Manoviča un J. Sanlī citētos Krievijas māksliniekus – Maļeviču un Rodčenko, kuru idejas ir mūsdienu mākslas muzeju izstāžu scenogrāfiju pamatā. Viņi bija pirmie, kuri salīdzināja "muzeja sienas ar tukšu gleznas audumu"[7], respektīvi, "tukšumi, kontrasti starp formām, izmēriem, krāsām, tekstūrām un apgaismojumu ir pamats mūsdienu izstādes scenogrāfijai"[7], kas pārvērš izstādi vienotā naratīvā. LFM telpu pārsātinājums ar liekajām zīmēm konkurē ar mākslinieku darbiem un kuratoriālajām iecerēm.
Neesmu drošs, ka ar divu autoru darbiem ir iespējams atklāt kuratores aktualizēto digitālo viduslaiku ideju, jo tā ne tikai ietver bažas par eksternalizēto kolektīvo kultūratmiņu zaudēšanu digitālo tehnoloģiju transformāciju plūsmā, bet ir daudz plašāks koncepts. Digitālo viduslaiku bažas zaudēt piekļuvi digitāliem datiem vai iegūt neprecīzas un nepilnīgas analogo vēstījumu kopijas praktiski skar visu audiovizuālās kultūras spektru, un šādas izstādes iecerē labāk iederētos apjomīgs jauno mediju mākslinieku klāsts, kuri spēj kaut vai daļēji atklāt digitālo viduslaiku idejas plašuma un pretrunīguma spektru. Nepamet sajūta, ka kuratores un mākslinieku skatījumi ietver zināmu nostalģisku fonu, kas apriori digitālo vēstījumu trauslumu un neatbilstības analogajam oriģinālam traktē kā skumju neizbēgamību. Tomēr digitālā ekosistēma, līdzīgi kā analogā pasaule, pateicoties dažādām tehnoloģiskām transformācijām un arī nejaušībām, pašattīrās no uzkrātā mantojuma. Joprojām ir vērts atcerēties, ka šķietamais digitālo tehnoloģiju trauslums patiesībā nav tik trausls, jo neskaitāmo kopiju iespējamība ļauj cerēt, ka varbūt kara vai zemestrīces gadījumā kādā no globālā tīmekļa serveriem būs saglabājusies kopija. Mēs dzīvojam attēlu pārprodukcijas laikmetā, un digitālās vides ilgtspējas labad ir vērts priecāties arī par digitālās kultūras eroziju.
[1] Krese, S. (2021). 'Ne krāsot, ne urbt, pat apsēsties nedrīkst' – Krese atklāj izaicinājumu šī gada 'Survival Kit' rīkošanā. Apskatāms: https://www.delfi.lv/spried-ar-delfi/ne-krasot-ne-urbt-pat-apsesties-nedrikst-krese-atklaj-izaicinajumus-sigada-survival-kit-rikosana.d?id=53571971
[2] Assmann, J. (2010). Globalization, Universalism, and the Erosion of Cultural Memory, in: Assmann, A. & Conrad, S. (Eds.). Memory in a Global Age Discourses, Practices and Trajectories. Palgrave Macmillan.
[3] Assmann, J. (2011). Cultural Memory and Early Civilization: Writing, Remembrance, and Political Imagination. Cambridge University Press.
[4] Vairāk par ferotipiju. Apskatāms: http://www.phototree.com/id_tin.htm
[5] Tepers, A. (2021). Materialitātes ēnā. LFM izstādi pavadošais teksts.
[6] Cramerotti, A. (2009). Aesthetic Journalism: How to Inform Without Informing. Intellect Ltd.
[7] Manovich, L & Sunley, J. (2021). The Museum Of Pictorial Culture. Pieejams: http://manovich.net/content/04-projects/110-museum-of-pictorial-culture/museum-of-pictorial-culture.2021.pdf
0