"Eu, nelaid šito projām!" – aizkadrā skan Latvijas karavīra balss filmas "Kapelānu dienests" [1] 30. minūtē. Tur atainots bēgošs irākietis ar automātisko ieroci rokās. Vēlāk viņš guļ sašauts un vaid no sāpēm. Šī epizode no filmas man uzaust atmiņā ikreiz, kad nākas uzklausīt lēmējvaras pārstāvju paustos cēlos militarizācijas nolūkus un tekstus par starptautisko militāro misiju neatsveramo ieguldījumu no Rietumiem burtiski un arī metaforiski attālu pasaules reģionu demokratizācijā un atbrīvošanā no autoritāriem līderiem un teroristiem. Jautājums – kur mēs bijām pēdējos astoņus gadus kopš brīža, kad Krievija okupēja Krimu? – ir neatbildams, bet gana precīzi ilustrē dažādu lielāku un mazāku konfliktu strauji gaistošās atskaņas Rietumvalstu medijos un sabiedrībā. Šī raksta mērķis ir pievērsties Krievijas–Ukrainas kara vizuālajai komunikācijai, kas, neapšaubāmi, ir skārusi visus mediju patērētājus, taču vai tā ir ar kaut ko īpaša un atšķirīga no senākiem konfliktu atainojumiem vizuālajā kultūrā?
Kur mēs bijām 2010. gada 5. aprīlī, kad "WikiLeaks" publicēja video no ASV militārā helikoptera [2] ar civiliedzīvotāju un žurnālista nepamatoto nogalināšanu? Vai mēs ieklausījāmies ASV karavīra Ītana Makkorda [3] liecībā par civiliedzīvotāju regulāru nogalināšanu Irākā? Vai 2004. gada aprīlī pamanījām ASV karavīru pašportretus [4], kuros viņi spīdzina un pazemo Abu Graibas cietuma ieslodzītos? Ko mēs atceramies no Krievijas paramilitārās organizācijas "Wagner" kaujinieku virālajiem spīdzināšanas video [5] Sīrijā 2017. gadā? Kosova, Sarajeva, Groznija, Kabula utt. Spīdzināšana, masu kapi, sakropļoti un nogalināti karavīri, izvarotas sievietes un bērni, sagrautas pilsētas. Vai tas tiešām attiecas tikai uz laikmetīgo Eiropas vēsturi pēc 24. februāra, kad Krievija uzsāka karu Ukrainā? Protams, ne.
Samērā ilgi ir ticis uzskatīts, ka "spilgtas fotogrāfijas" spēs padarīt saprotamāku "kara nežēlību un vājprātu" [5]. Vai vizuālās žurnālistikas liecību pieejamība ir padarījusi saprotamāku karu, likusi rīkoties un pieņemt lēmumus, lai pārtrauktu konfliktus un nekad tos neatkārtotu? Ņemot vērā apjomīgo vizuālās kultūras vēstures materiālu klāstu un to pieejamību, līdz ar fotogrāfijas izgudrošanu un vizuālās žurnālistikas attīstību pamatotas kļūst bažas par sociālpolitisko efektu, ko rada konfliktu un pēckonfliktu atainojums medijos. Vai zināšanas par kara atbaidošajām sekām vēsturiski ir padarījušas karu kā starptautisko attiecību žanru mazāk iespējamu? Vai karošana kopumā ir kļuvusi humānāka? Apzinoties jautājuma absurdo būtību, precizēšu – runāju par karadarbības norišu atbilstību kaut vai ANO izpratnei par kara noziegumiem un genocīdu [6].
Vēsturiski pirmās nozīmīgās dokumentālās fotogrāfijas, kas tieši atainoja kara postījumus un šausmas, ir attiecināmas uz Amerikas pilsoņu karu. Metjū Breidijs – fotogrāfs un veiksmīgs uzņēmējs ar galeriju Ņujorkā, kurā izstādīja un tirgoja pilsoņu kara dokumentācijas, Aleksandrs Gārdners ar fotoalbumu "Fotogrāfiska kara skiču grāmata" [7] (1866) un Timotijs O’Salivans bija vieni no atpazīstamākajiem tā laika kara fotogrāfiem, kuru uzņemtie attēli radīja pamatus dokumentālajai konfliktu fotogrāfijai, kādu to pazīstam tagad. Jāpiemin, ka tolaik nebija strikta nošķīruma starp fotožurnālistiku un komercfotogrāfiju. Inscenētas fotogrāfijas bija līdzvērtīgas reportāžas foto, respektīvi, "līķa pārstiepšana" [8] no vienas ierakumu puses uz otru laba kadra dēļ nebija nekas īpaši nosodāms. Mūsdienās žurnālistikas ētika ietver neskaitāmus kritērijus, kas nosaka gan attēlu tehnisko kodu, gan lietojumu medijos, lai to varētu klasificēt kā žurnālistiku un uzskatīt par autentisku liecību. Tomēr laikmetīgā mediju auditorija savus priekšstatus par notikumiem kaldina ne tikai sabiedriskajos medijos, bet arī starptelpā ar pilsoniskās žurnālistikas šķietamo autentiskumu, influenceru peļņas meklējumiem, politisko komunikāciju un draugu ierakstiem sociālajos medijos.
Timotijs O'Salivans, "Nemiernieku snaipera mājas" (1863).
Ja Krievijas–Ukrainas kara komunikācijā meklējam līdzības ar vēsturiskiem konfliktu atainojumiem, varam atklāt formālas līdzības ar Vjetnamas kara atainojuma efektu uz Amerikas sabiedrību un Persijas līča kara atainojuma īpatnībām medijos. Tiek uzskatīts, ka ikoniskās Vjetnamas kara fotogrāfijas katalizēja protestus Amerikā, kas savukārt pārvirzīja vietējo mediju uzmanību no kara uz briestošu neapmierinātību Amerikas sabiedrībā. Tomēr jāatzīmē, ka tā ir tikai daļa no patiesības un viena no fotožurnālistikai komplimentārajām vēstures versijām. Iepazīstoties kaut vai tikai ar viena attēla padziļinātu vēsturi, atklāsim, ka, piemēram, Kentas universitātes protestējošo studentu nošaušana 1970. gadā (plaši dokumentēta un atspoguļota medijos) arī pašā Amerikas sabiedrībā nemaz netika uztverta tik viennozīmīgi un "Gallup" aptauja uzrādīja, ka 58% sabiedrības vaino pašus studentus [9]. Savukārt Persijas līča karš žurnālistikā ir kļuvis zīmīgs ar militāristu producētiem stāstiem. ASV militāristi pēc Vjetnamas kara bija izdarījuši secinājumus un strikti kontrolēja konflikta liecības, kas nonāca medijos. Bieži vien ziņās varēja vērot drebelīgus, melnbaltus videoierakstus, kas nākuši no ASV raķešu videokamerām. Lieki teikt, ka sabiedrībai uzzināt ko vairāk par konkrēto iznīcināto objektu, raķetes palaišanas iemesliem un civiliedzīvotāju upuriem bija praktiski neiespējami. Zināma atblāzma no iepriekšminēto konfliktu atainojuma medijos ir vērojama arī Krievijas–Ukrainas kara atspoguļojumā.
Edijs Adamss, "Nāvessods Saigonā" (1968).
Dzīve sociālo mediju laikmetā, kur interneta pieslēgums nodrošina tūlītēju iespēju dalīties ar sekotājiem par jebkuru privātu vai kolektīvu pieredzi, Krievijas–Ukrainas karu ir padarījis par, iespējams, visplašāk medijos atainoto konfliktu pasaules vēsturē. Jāatzīmē, ka mēs dzīvojam laikmetā, kurā nospraust robežas starp sociālpolitisku aktīvismu, personīgiem stāstiem, pilsonisko un profesionālo žurnālistiku, politisko komunikāciju un produktu tirdzniecību ir ja ne neiespējami, tad bezgala sarežģīti. Piemēram, kā raksturot Ukrainas prezidenta padomnieka Oleksija Arestoviča "YouTube" kanāla (1,54 miljoni sekotāju) [10] saturu? Tur par aktuālo Krievijas–Ukrainas karā var atrast skaidrojumus, kas būtu pozicionējami kaut kur starp reportāžu un politisko komunikāciju. Tomēr kanālā ir arī pamācoši sevis apzināšanās un kultūrizglītības stāsti par politiskām, filozofiskām un psiholoģiskām tēmām. Tas, protams, ir interesanti un motivējoši, neļaujot palikt vienaldzīgam pret notiekošo Ukrainā, bet cik faktoloģiski precīzs ir šis saturs? Vai tā ir vairāk žurnālistika vai tomēr pamatā uztverams kā Ukrainas politiskās komunikācijas rīks? Arī Dmitrija Gordona "YouTube" kanāls (3,22 miljoni abonentu) [11] kopš kara sākuma ir pārpildīts ar emocionālām intervijām. Bieži vien interviju saturs ir "bagātināts" ar lamu vārdiem un pretkrievisku retoriku.
Minētie kanāli ir tikai daži no milzīgā "YouTube" kanālu klāsta, kas krievvalodīgajai auditorijai piedāvā daļēji vai pilnībā karam veltītu saturu. "Facebook", "Instagram", "Telegram", "VK", "Twitter", "TikTok" profili, kas radīti, lai atspoguļotu kara aktualitātes, ir pārpildīti ar privātiem pieredzes stāstiem, varonības un nelietības slavinājumiem, kara šausmām, skumjām par pazaudētiem un sakropļotiem radiniekiem. Karavīru individuālo kameru ieraksti, kas līdzinās ainām no datorspēlēm. Bono koncerts Kijivas metro. Andželinas Džolijas vizīte Ukrainā. Skolas izlaiduma fotogrāfijas drupu un posta ainavās. Kopējo komunikācijas apjomu un spektru par karu Ukrainā nav iespējams kaut kā strukturēti kvantificēt vai raksturot. Jāpatur prātā, ka videoieraksti no droniem un raķešu kamerām nesniedz iespēju identificēt ne sašauto objektu, ne arī ieraksta autoru. Atliek vien paļauties uz aizkadra balsi vai aprakstu. Kas te ir īpatnējs un uzmanības vērts? Pirmkārt, komunikācijas apjoms visos iespējamos medijos ir neraksturīgi liels. Otrkārt, krievvalodīgajai auditorijai ir radīts milzīgs klāsts ar polarizētiem vēstījumiem, kas vairumā gadījumu nav nemaz tik vienkārši pieejami visiem, jo daudzi vēstījumi ir radīti tieši sociālo mediju videi. Ja Rietumu medijos pārsvarā varam vērot oficiālo Rietumvalstu pozīciju atainojošus stāstus, piemēram, kārtējo Makrona vai Džonsona vizīti Kijivā, tad krievvalodīgajai auditorijai paredzētais (alternatīvais, ne žurnālistu veidotais) piedāvājums ir plašāks pat pēc Krievijas kanālu un sociālā medija "VK" bloķēšanas. Šeit varam vērot izteiktu atšķirību starp neseno karu Sīrijā, kas arī, protams, izpelnījās milzīgu mediju uzmanību, bet, atšķirībā no kara Ukrainā, no Sīrijas mēs samērā reti dzirdējām personīgus karā cietušo un iesaistīto stāstus, slavenību viedokļus, tāpat nebija īpašu reklāmu, kas aicina atbalstīt kādu no karojošām pusēm vai vienkārši stiprina noteiktu viedokli auditorijā. Ukrainas gadījumā jāņem vērā, ka komunikācijas, mūzikas, radošo industriju un IT nozaru attīstība ir samērojama ar Rietumvalstu līmeni, un tas ir būtiski ietekmējis un vairojis pieejamo informāciju par karu, kā arī tās kvalitāti. Piemēram, pat krievvalodīgai auditorijai domātās nelicencētu filmu vietnēs ir redzama Ukrainu atbalstoša reklāma.
Karš Ukrainā norit vairākās frontēs, un komunikācijas fronte ir viena no nozīmīgākajām, lai izpelnītos auditorijas atbalstu Rietumos, kas savukārt neļauj arī Rietumu politiķiem būt vienkārši neitrāliem vērotājiem. Bieži vien Ukrainai komplimentāru saturu sociālajos medijos nodrošina Ukrainas Kultūras un informācijas politikas ministrijas sadarbība ar radošo industriju pārstāvjiem, piemēram, "@WAW: War Against War" [12]. Vēstījumu spektrs ir plašs – jestri video ar drupās dejojošiem ukraiņu karavīriem, romantiski dziedošas kaujinieces ierakumos, humoristiski video ar sevi filmējošiem un šķērsām šaujošiem čečenu kareivjiem, demoralizēti un ievainoti gūstekņi, uzspridzināti Krievijas tanki, Ukrainas prezidenta uzrunas, civiliedzīvotāju līķi, Baltkrievijas pasta nodaļās filmēti un identificēti Krievijas karavīri ar Ukrainā salaupītām mantām, telefonsarunas ar Krievijas karavīru vecākiem. Protams, neizpaliek arī "Bellingcat" [13] pētnieciskās žurnālistikas vēstījumi un Rietumvalstu mediju reportāžas no kara zonas.
Jāpiemin arī Krievijas komunikācija, kas ieinteresētajai auditorijai nodrošina savu versiju par notiekošo Ukrainā. Gan Ukraina, gan Krievija piešķir lielu nozīmi komunikācijai, otras puses vēstījumu apšaubīšanai un komentēšanai. Šķietamā bezprecedenta realitātes un slepkavību noliegšana, piedēvējot Ukrainai pašdestruktīvu uzvedību un manipulācijas ar inscenētām nāvēm, arī nav nekas nebijis. Sūzena Sontāga upura vainošanu sauc par "standarta atbildi" [5], atsaucoties uz 1937. gada 26. aprīļa notikumiem, kad Franko nacionālisti vainoja baskus viņu pašu bijušās galvaspilsētas uzspridzināšanā, tāpat rīkojās arī serbi, kuri vainoja bosniešus savējo nogalināšanā 1992. gada maija "Maizes rindas slaktiņā" [14]. Kā iemeslu šādiem inscenējumiem parasti min vēlmi radīt "īpaši šausminošus skatus ārzemju žurnālistiem"[5]. Ir svarīgi norādīt, ka gan Krievija, gan Ukraina demonizē otru pusi savā komunikācijā, un šeit var vilkt paralēles ar 1. pasaules karu, kad ASV, motivējot sabiedrību ziedot un atbalstīt valsti karā, ieguldīja milzīgas pūles komunikācijā, iesaistot atpazīstamus aktierus un radot tam laikam inovatīvu sociālo reklāmu – "4 minūšu vīrs"[15]. Kinoseansa vidū bija 4 minūšu pārtraukums, lai nomainītu filmas spoles, un tā laikā auditorijai tika atskaņota kāda brīvprātīgā uzruna ar aicinājumu ziedot ASV dalībai karā. Nevar teikt, ka šobrīd kara komunikācijā noritētu kas iepriekš nebijis, bet, protams, mūsdienu tehnoloģiskās iespējas un izpratne par komunikācijas efektiem palīdz sasniegt jebkuru auditorijas slāni. Līdzīgi kā "Netflix" pielāgo savas filmu reklāmas konkrētā patērētāja interesēm, tā arī mūs atbilstoši mediju patēriņa ieradumiem ar vienām un tām pašām idejām uzrunā estētiski un idejiski atšķirīgi, lai vieglāk nodibinātu emocionālo saikni.
Amerikāņu aktieris Daglass Fērbenkss aģitē kampaņas "4 minūšu vīrs" ietvaros.
Atgriežoties pie raksta sākumā uzdotā jautājuma, kuru regulāri izmanto, lai norādītu uz Rietumu politisko nekonsekvenci, reaģējot uz dažādiem konfliktiem pagātnē, jāatzīst, ka līdzīgus jautājumus var uzdot par katru situāciju visu zināmo konfliktu vēsturē, jo vairums konfliktu atainojumu nav atstājuši dziļi paliekošas sekas auditorijā, tāpat paši jautātāji veiksmīgi kopē jau iepriekš kultūrvēsturiski atstrādātas komunikācijas pieejas, lai diskreditētu vērotāju un pretinieku.
Nobeigumā ir vērts atzīmēt bezprecedenta mediju satura un interneta ierobežojumus, ar ko saskaramies pēdējo mēnešu laikā. Ir saprotama vēlme dažādu šķietamu vai reālu drošības apsvērumu dēļ ierobežot visas vai kādas sabiedrības daļas iespējas piekļūt noteiktiem vēstījumiem, tomēr ierobežojumu efektu gan drīkst apšaubīt. Rūpes par kādas sabiedrības daļas mediju patēriņa atbilstību diskursīvam priekšstatam par realitāti un kolektīvām mediju satura vajadzībām, apšaubot šīs sabiedrības daļas spriestspēju un kritiskās domāšanas kapacitāti, ir gan aizbildnieciski naivas un zināmā mērā arī pazemojošas visām iesaistītajām pusēm. Šādi lēmējvara netieši atzīst, ka 30 neatkarības gados realizētā izglītība ir ar apšaubāmu pievienoto vērtību un nav nodrošinājusi lielai sabiedrības daļai elementārus medijpratības un informācijpratības pamatus, tāpēc šobrīd šī socioloģiski nenomērītā sabiedrības grupa ir, iespējams, viegli iespaidojama un potenciāli bīstama demokrātiskai un tiesiskai valsts nākotnei. Nenoliedzami, bažām ir iemesls, jo diemžēl tikai 2018. gadā medijpratība tika iekļauta Latvijas vispārējās izglītības standartā kā obligātais izglītības saturs [16]. Neaizmirsīsim – mediju satura ierobežojumi nekad nav bijuši efektīvi. Īpaši ņemot vērā, ka juridiski nav aizliegts piekļūt Krievijas mediju saturam vai "VK". Ir zināmi tehniski ierobežojumi, bet tie ir samērā viegli apejami, un visa veida vēstījumu kopijas var tikt izsūtītas un pārpublicētas citos saziņas kanālos. Arī kultūrvēsturiski mums ir liela pieredze, kā sadzīvot ar cenzūru un apiet aizliegumus. Vai pirms Padomju Savienības sabrukuma nebijām redzējuši pārfotografētus porno žurnālus, neskatījāmies Holivudas filmas, neklausījāmies Rietumu radio un mūziku? Jā, bija noteikti sarežģījumi, bet pat tad – pirmsinterneta laikmetā – visu kāroto varēja nopirkt un izbaudīt. Mediju satura aizliegumi ir mierinājums politiskajai sirdsapziņai un rada īstermiņa viltus drošības sajūtu politiskās komunikācijas līmenī, bet nerisina kritiskās domāšanas, informācijpratības vai medijpratības kompetenču iztrūkumu sabiedrībā. Iespējams, tie uz mirkli attālina kādas sabiedrības daļas saskarsmi ar aizliegto saturu, bet izvairīšanos no "nevēlamā" mediju satura aizliegumi nenodrošinās.
Raksta nobeigumā kā vienu no piemēriem minēšu šobrīd aktuālo Putina vājuma un nespēka naratīvu. Dažādu nozaru speciālisti regulāri izvērtē gan Putina trīcošās rokas, gan apspriež iespējamo ilgdzīvi un varbūtējās diagnozes. Tas viss tiek vizuāli krāšņi ilustrēts, argumentus pastiprinot ar it kā Kremlim pietuvinātu informācijas avotu esamību. Ko auditorija var gūt no šiem Putina vājuma demonstrējumiem? Kāds varētu būt efekts šai komunikācijai? Īsā atbilde – dažāds. Rietumu vērtību piekritējs tur, iespējams, saskatīs cerību – tūlīt, tūlīt viss potenciāli beigsies ar vadoņa nāvi un īsti nav nepieciešamības kaut kā īpaši rīkoties. Arī Krievijas politiskās pozīcijas atbalstītājs tur, iespējams, saskatīs prezidenta vājumu, bet tas nebūt nenozīmē, ka tam sekos ticības zudums impēriskām idejām, un pastāv varbūtība, ka redzētais tikai stiprinās patriotisko pārliecību – ir jāupurējas, lai glābtu valsti. Jebkura mediju vēstījuma pretrunīgo uztveri dažādās auditorijās var precīzi ilustrēt ar nesen Dagestānā uzfilmēto virālo video, kurā redzams aitu bars ar katrai uzkrāsotu "Z" uz sāna. Video uz dienu pat bija pārpublicēts un vēlāk izdzēsts no Dagestānas Lauksaimniecības ministrijas "Telegram" kanāla. Divas vienkāršas zīmes – aita un Z, bet tik atšķirīgas interpretācijas un atziņas šķietami vienā un tajā pašā auditorijā.
Sausais atlikums – zīmju, mediju, kanālu un viedokļu aizliegumi nemaina auditoriju. Ar dziļu nepatiku rakstu beigšu moralizējoši, pieminot pārlieku politizēto nepieciešamību pēc medijpratības, ko var atšifrēt arī kā akūtu vajadzību papildināt Latvijas pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības saturu ar laikmetīgām un dziļām humanitāro, sociālo un komunikācijas zinātņu atziņām, kas stiprinātu auditorijas izpratni par mediju vēstījumu tapšanas iemesliem, tehniskajiem kodiem, aprites kanāliem, žurnālistikas ētiku, simboliskā un materiālā kapitāla saikni ar komunikācijas saturu. Diemžēl novēloti izpildītais mājasdarbs, reformējot izglītības saturu, neglābjami spiež aizliegt medijus, kanālus, zīmes un viedokļus.
[1] Semjonovs, S., Straustiņš, Ģ. & Olte, L. (2007). Kapelānu dienests. Vides filmu studija. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=b5sOjS82DNU
[2] Wikileaks, (2010). Collateral Murder. Pieejams: https://collateralmurder.wikileaks.org/en/index.html
[3] Mediasanctuary (2010). WikiLeaks' Collateral Murder: U.S. Soldier Ethan McCord. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=kelmEZe8whI
[4] Washingtonpost (2006). Chronology of Abu Ghraib. Pieejams: https://www.washingtonpost.com/wp-srv/world/iraq/abughraib/timeline.html
[4] CNN (2021). This Syrian man was tortured and murdered. His brother wants justice. Pieejams: https://edition.cnn.com/videos/world/2021/07/20/wagner-russian-mercenaries-alleged-human-rights-abuses-syria-karadsheh-pkg-intl-ldn-vpx.cnn
[5] Sontag, S. (2003). Regarding the Pain of Others. New York: Picador/Farrar, Straus and Giroux
[6] UN. War Crimes. Pieejams: https://www.un.org/en/genocideprevention/war-crimes.shtml#:~:text=War%20crimes%20are%20those%20violations,criminal%20responsibility%20under%20international%20law.
[7] Gardner, A. (1866). Gardner's Photographic Sketchbook of the War, Volume 1. Washington : Philp & Solomons. Pieejams: shttps://www.loc.gov/item/01021785/
[8] Library of Congress. The Case of the Moved Body. Pieejams: https://www.loc.gov/collections/civil-war-glass-negatives/articles-and-essays/does-the-camera-ever-lie/the-case-of-the-moved-body/
[9] McCormick, P. (2021). The Girl in the Kent State Photo. The Washington Post Magazine. Pieejams: https://www.washingtonpost.com/magazine/2021/04/19/girl-kent-state-photo-lifelong-burden-being-national-symbol/
[10] Arestovivych, A. Pieejams: https://www.youtube.com/c/arestovych/videos
[11] В гостях у Гордона, Pieejams: https://www.youtube.com/c/Gordonua
[12] waw_war_against_war. Pieejams: https://www.instagram.com/waw_war_against_war/?hl=en
[13] Bellingcat. Pieejams: https://www.bellingcat.com/
[14] Doyle, L. (1992) Muslims 'slaughter their own people': Bosnia bread queue massacre was propaganda ploy, UN told. Independent. Pieejams: https://www.independent.co.uk/news/muslims-slaughter-their-own-people-bosnia-bread-queue-massacre-was-propaganda-ploy-un-told-1541801.html
[15] Library of Congress. Four Minute Men. Pieejams: https://www.loc.gov/exhibitions/world-war-i-american-experiences/about-this-exhibition/over-here/surveillance-and-censorship/four-minute-men/
[16] Ministru kabinets. (2018). Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/303768-noteikumi-par-valsts-pamatizglitibas-standartu-un-pamatizglitibas-programmu-paraugiem
4