Par "Re:Baltica" dokumentālo seriālu "Šķelšanās" (2024)
Aptuveni 15 gadu vecumā ar draugu devos pirmajā patstāvīgajā miniceļojumā no Līvāniem uz Daugavpili. Ceļojums izgāzās, jo pārsimt metru attālumā no dzelzceļa stacijas mūs aplaupīja sporta biksēs tērpts, īsmatains, krieviski runājošs jaunietis. Nē, nē, nesita, ar nazi nedraudēja, bet prata samērā daiļrunīgi aprakstīt mūsu bezcerīgo situāciju, lai mēs labprātīgi ar trīcošām rokām atdotu savus iekrājumus. Kopš tā notikuma ir pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi, bet daudzi līdzīgi mitoloģizējušies 90. gadu notikumi un arī faktos nebalstīti pieņēmumi Daugavpils tēlam joprojām piešķir emocionāli draudīgas nokrāsas. Nenoliedzami precīzais seriāla nosaukums "Šķelšanās" raksturo kolektīvu un neskaidru starpstāvokli procesos ap Latgali. Romantizēti vērojumi, sociālpolitiskas bažas, sazvērestību teorijas un mesiānisma pārpildīts aizbildnieciskums politiskajā komunikācijā jau 30 gadus uztur citādības auru ap šo reģionu, visu latgalisko un jo īpaši Daugavpili. Tomēr "Šķelšanās" nav tikai par Daugavpili, un Latgali ne tik.
Seriāla pirmās sērijas sākumā žurnālistes zīmīgi satiekas pie Rīgas dzelzceļa stacijas ieejas, pietuvinājumā tiek parādīta pabalojusi vieta, kur vēl nesen bija izvietots stacijas nosaukums krievu valodā, un ceļojums var sākties – joprojām vecā stila dīzeļvilciens, tikai mazliet kosmētiski uzfrišināts, ir palicis kā faktiski vienīgais ikdienā pieejamais sabiedriskais transports starp Rīgu un Daugavpili. Jā, divas reizes nedēļā ir vēl starppilsētu autobusu reisi, turpretī pārsteidzošā kārtā katru dienu ir iespējams mērot ceļu starp Daugavpili un Minsku vai Maskavu. Zināmā mērā seriāla pirmās trīs sērijas ir pārpildītas ar līdzīga rakstura pretrunīgām atklāsmēm, kas summējoties rada pietiekami eksotisku fonu Daugavpils laikmetīgo stāvokļu meklējumiem. Kaut arī žurnālistes par šķelšanos runā kā par pēdējo gadu notikumu, "svārstības" starp Daugavpili un Latviju ir bijušas vienmēr. Daži klusībā skumst par mazo Krieviju, citi skaļi vaino politiķus neizdarībā, tiek piesaukti draudi valsts drošībai, nicīgi aplikta "gejropa", kas pārdevusies amerikāņiem, un visu pretrunīgo sajūtu kopumu caurvij lokālpatriotisma piesātināts lepnums un kauns par atļaušanos būt citādam savās un citu acīs, jo esi taču no Daugavpils.
Seriāla naratīvs samērā viegli ļauj vienlaicīgi justies kā līdzdalīgam skatītājam atšķirīgu sabiedrības grupu pusē un izbaudīt emocionāli pretrunīgas sajūtas. Dramatiskie latviešu valodas apguves stāsti no pensionāriem, kuri nodzīvojuši Latvijā visu mūžu kā nepilsoņi un agrāka pensionēšanās vecuma dēļ pārtapuši par Krievijas pilsoņiem, ir caurvīti ar neizpratni un bailēm no iespējamās nākotnes. Skatītājā tas rada sajūtas, kur žēlums mijas ar skumju bezcerību. Lai pretrunīgās sajūtas darītu vairāk piesātinātas, paralēli pensionāru stāstiem var vērot arī Daugavpils krievvalodīgā medija "Chayka" žurnālistes – dāmas labākajos gados, kuras arī nespēj sarunāties latviešu valodā. Šādos mirkļos atliek vien pieņemt, ka nav īsti nekādu juridisku, represīvu vai vēlmju domāšanā balstītu paņēmienu, kas varētu izmainīt indivīdu, ja tas pats nevēlas mainīties. Vēl viens naratīva atzars seriālā ataino etniski orientēto partiju "veiksmes stāstus", jo gan tā saucamajām latviskajām, gan arī krieviskajām partijām ir radīts ilgtspējīgs politiskās komunikācijas priekšmets (latviešu valodas apguve), kura aktualitāte tuvāko desmit gadu laikā neizzudīs. Seriāls nesniedz programmatiskas atbildes un receptes, ko vajadzētu darīt vai domāt lēmējvarai, izpildvarai un Latvijas pilsoņiem latviešu valodas apguves un lojalitātes jautājumos, un tāds arī nav pētnieciskās žurnālistikas mērķis.
Seriālā savu neviennozīmīguma artavu Latvijas politiskajām aktualitātēm piešķir arī nu jau par hrestomātisku kļuvušais salīdzinājums ar Igaunijas un Lietuvas pieredzi, piemēram, vilcienu iepirkumi vai Krievijas pilsoņu uzturēšanās atļauju jautājumi, kas Igaunijā vairāk līdzinās veiksmes stāstiem. Proti, daudzos svarīgos ekonomiskos un pilsoniskās sabiedrības attīstības jautājumos esam palikuši iepakaļ saviem kaimiņiem. Vai mums ir skaidri atpalicības iemesli? Vai esam radījuši ilgtermiņa attīstības vizionāras stratēģijas? Vai Latvijas sabiedrība ir vērtējama kā saliedēta un dažādībai atvērta? Vai mums ir ilgtspējīga reģionālās attīstības politika, lai cīnītos ar atstumtības un depopulācijas riskiem reģionos? Vai tikai dzēšam ugunsgrēkus un mēģinām apkarot netīkamās attīstības tendences kultūrā ar birokrātiskiem un represīviem paņēmieniem? Kaut arī seriālā skaidras atbildes uz šiem jautājumiem neizskan, auditorija nevar izvairīties vismaz no iekšēja monologa par šīm un daudzām citām mūsu demokrātijas problēmām.
Pilnīgākai ainai tomēr jāpiemin, ka pētnieciskās žurnālistikas pieejas pirmajās trīs seriāla sērijās var uzskatīt drīzāk par deklaratīvām. Pētnieciskās žurnālistikas mērķis ir atklāt tādas īpatnības un faktus, ko "varas pozīcijās esošas personas apzināti slēpj vai kuras liela un haotiska datu apjoma dēļ nav izprotamas" [1]. Pētnieciskā žurnālistika pievēršas "sociālā taisnīguma, cilvēktiesību un demokrātijas stiprināšanai" [2; 3], balstoties publiski pieejamos datos un izmantojot dažādas slēptas un reizēm arī nelegālas datu ieguves metodes. Jā, seriālā ir vērojami mēģinājumi ielauzties dažādus viedokļus pārstāvošu cilvēku ikdienā un pārdomās, kā arī privāti emocionāli stāsti, tomēr tie vairāk atklāj jau zināmās patiesības. Ir arī ar slēpto kameru filmētie žurnālistes traģikomiskie leoparda raksta apakšveļas meklējumi Daugavpils "Ditton" tirdzniecības centrā. Diemžēl nespēja veikalā sazināties latviešu valodā neko vēl neliecina par kopējām tendencēm kultūrā un datos pamatotiem iemesliem. Arī krievvalodīgie pensionāri ar vājām vai neesošām latviešu valodas zināšanām ir pagātnes procesu sekas, kas neatklāj neko nezināmu un neļauj konstruēt iespējamos nākotnes scenārijus ārpus neskaidru lojalitātes draudu diskursa.
Pētnieciskā žurnālistika šajā gadījumā nav izmantojusi savu galveno ieroci – darbu ar publiski pieejamiem datiem un faktiem. Kaut vai, piemēram, izglītības jautājums, kas daļēji ir vietējās izpildvaras pakļautībā. Cik pieejama un pieprasīta pirmās klases skolēniem ir izglītība latviski? Kad pirms dažiem gadiem Covid-19 ietekmē atgriezos uz dzīvi Daugavpilī, manam pirmklasniekam bija nepieciešama izglītība. Diemžēl tikai lielas veiksmes un nejaušību rezultātā pirmklasnieks nonāca vienā no četrām latviešu skolām. Kāpēc gan pēc trīsdesmit gadiem "intensīva" izglītības plānošanas darba Latvijas otrajā lielākajā pilsētā pieprasījums pēc mācībām latviešu plūsmā veidojas kā rinda pēc jaunākā iPhone telefona modeļa? Divu stundu laikā visas vietas bija izķertas un 35 pieteikumi palika aiz strīpas. Atliek vien spekulēt – izpildvara ir vai nu mērķtiecīgi ignorējusi ikgadējo pieprasījumu pēc latviešu plūsmas, vai arī apzināti mēģina uzturēt padomju rusifikācijas programmu, nerēķinoties ar to, ka viņu elektorāts ir laikmetīgāks par pašiem politiķiem.
Atsevišķu atkāpi ir pelnījusi seriāla ceturtā sērija, kas zināmā mērā vērtējama kā atsevišķs naratīva atzars. Tā īpaši pievēršas politiskajai komunikācijai un populistiskām tendencēm. Neuzticēšanās medijiem un dažādām varas struktūrām valstī iet roku rokā ar sabiedrības sašķeltību un populisma veiksmes stāstu – politiķu emocionālie un sensacionālie vēstījumi par ikdienišķām lietām sasniedz dzirdīgas ausis un stiprina saiknes ar tradicionālajos medijos un varas partijās vīlušos elektorātu. Ļoti uzskatāmi atklāta partijas "Latvija pirmajā vietā" politiskās komunikācijas veiksme, kas daļēji balstās influenceru piesaistē. Tas nodrošina jaunu auditoriju un stiprina saikni ar elektorātu, kurš praktiski vairs neskatās tradicionālo ziņu žurnālistiku, bet pārtiek no sociālo mediju satura. Te gan jāņem vērā, ka tā nav tikai Latvijas tendence, bet globālas pārmaiņas mediju satura patēriņā. Cilvēki norobežojas arvien mazākos un privātākos sociālo mediju burbuļos, kuros apmainās ar informāciju. Varam vērot, kā populisms pārtiek no nesaskaņotiem un sasteigtiem varas partiju lēmumiem, kas reti tiek kvalitatīvi apspriesti un komunicēti. Tēmas par dzimti, latviešu valodas apguvi un pilsonību Latvijā tiek uztvertas ļoti sensitīvi un polarizēti, kas politiskajā komunikācijā paver milzīgas elektorāta piesaistes iespējas ar manipulatīvu un emocionālu saturu.
Ceturtajai sērijai tiešām ir zināms didaktisks potenciāls zinošam skatītājam atklāt un arī ļaut saprast politiskās komunikācijas aizkulises. Ieraudzīt, kā influenceru komunikācijas algoritmi var "pārdot" jebkuru saturu. Galvenais, lai vēstījums izskatās autentisks, emocionāls un estētiski baudāms. Te arī vērts atzīmēt komunikācijas īpatnības, kas nu jau raksturīgas bezmaz vai visām Latvijas partijām, radot audiovizuālo saturu sociālajiem medijiem. Pirmkārt, varam novērot mājas TV studiju tapšanu, kas burtiski atdarina lielos žurnālistikas medijus. Otrkārt, ir saskatāma pilnīgi pretēja tendence – radīt mediju saturu amatierestētikā, piemēram, sēžot auto, pārvietojoties vidē, kur trīcoša kamera, neuzstādītas gaismas un nerediģētas krāsu scenogrāfijas rada ikdienišķuma un ticamības auru. Abas estētiskās pieejas veiksmīgi konkurē ar tradicionālajiem masu medijiem, kuriem ir saistoša žurnālistikas ētika un medijus regulējošie likumi. Influenceru mārketinga algoritmu iedzīvināšana politiskajā komunikācijā noteikti paplašina politiskās reklāmas robežas un nojauc barjeras starp reklāmu un ziņu žurnālistiku. Agrāk vai vēlāk būs nepieciešama diskusija par precīzāku juridisku regulējumu politiskajai komunikācijai, kas ierobežotu žurnālistikas pieeju pārņemšanu, neinformējot auditoriju par satura saikni ar politisko reklāmu.
Seriāls ir veiksmīgi uzfilmēts un samontēts un notur auditorijas uzmanību ne tikai ar stāstījumu, bet arī ar estētiskiem risinājumiem. Diemžēl skartās tēmas ir politiski neērtas gan pie varas esošajām, gan mazākuma partijām, kas seriāla producentēm nepārprotami nodrošina daudz naidpilnu komentāru sociālajos medijos.
[1] Hunter, M. L. (2011). Story-based inquiry: a manual for investigative journalists. UNESCO. Pieejams: https://unesdoc.unesco.org/ark:/48223/pf0000193078.nameddest=193103
[2] International Consortium of Investigative Journalists. Pieejams: https://www.icij.org/
[3] Global Investigative Journalism Network. Pieejams: https://gijn.org/
0