Par Arņa Balčus izstādi "Scēna" ISSP Galerijā
Līdz 16. novembrim "Berga bazārā" ISSP Galerijā var aplūkot vai noiet garām fotogrāfa Arņa Balčus izstādei "Scēna", kurā iemūžināti Latvijas panku subkultūras jaunieši. Pierasts, ka panku koncerti parasti notiek pagrabos, šaurās telpās, kurās ir maz gaisa un gaismas, bet šoreiz scēna ir iznesta no nulltā stāva un novietota smalkā kultūrvēsturiskā labirintā – starp arhitektoniskām arkām, glauniem restorāniem un veikalu skatlogiem. "Berga bazāra" estētiskais veidols jeb "pielaizītība" un "pareizība" īpaši kontrastē ar izstādi un panku scēnu, kuras būtība ir bardaks un anarhija. Tā šķiet kā izgriezts un ielīmēts gabaliņš no kāda pagraba, kurā ir apzīmētas sienas un kāds skaļi kliedz.
ISSP "Scēnā" norisinās arī dažādi pasākumi, piemēram, "Panku bazāra" tirdziņš, dzejas lasījumi, notika arī pompoza izstādes atklāšana, kurā uzstājās alternatīvās mūzikas grupas "Depustūtes", "Defekts" un "ŠŅK", kas, starp citu, ir brīnišķīga gandrīz tikai sieviešu panku grupa. Mūzika ir pamats šai subkultūrai, un izstādē notiekošie koncerti padara to par kaut ko vairāk nekā tikai ekspozīciju. Telpa izstādes norises laikā savā ziņā ir kļuvusi par kaut ko vairāk nekā tikai izstādi. Tā ir notikumu vieta, scēnas mikromodelis, kurā izpausties un būt redzamiem ne tikai pankiem, bet arī citu subkultūru pārstāvjiem.
"Panku bazārā" bija tāda kā Ziemassvētku vai Brīvdabas muzeja tirdziņa noskaņa, tajā iesaistījās rokgrupas "Inokentijs Mārpls" dibinātājs Dambis jeb Raimonds Lagimovs, Dāvis Sargūns, "Lonexone" un citi alternatīvi atvērti prāti, kuri pārdeva piespraudes, uzlīmes, drēbes un uzšuves. Man liels pārsteigums bija arī dueta "Vāvis+Dents" muzikālā uzstāšanās, kas pamatā ir noise žanra screamo mūzika. Redzēt, kā jaunieši trako un ārdās, bija tik sirreāli, it kā viņi būtu izkāpuši no fotogrāfijām. Tas padara izstādi arī par performanci; es nespēju saprast, kur tā sākas un kur beidzas. Vai es varu pievienoties un trakot līdzi? Vai man skatīties uz šo haosu no malas? Kādā brīdī "Panku bazārā" pie manis un pāris draugiem pienāca ļoti pareizs pāris – sieviete augstpapēžu kurpēs, ar krāsotām lūpām un vīrietis uzvalkā – un ar interesi prasīja, vai šeit notiek koncerts. Man likās, ka tas, ko stāstām, viņiem šķitīs atbaidošs vai nepieņemams, bet, man par izbrīnu, nekādas pretreakcijas nebija: viņi bija ļoti pieņemoši, uzmanīgi klausījās, pēc sarunas nogāja gar "Scēnas" logiem un ieskatījās iekšā. Mans pieņēmums par vidējo cilvēku, kurš netīšām kļuvis par Balčus izstādes skatītāju, izrādījās nepatiess un aizspriedumains.
Izstāde iekārtota taisnstūra formas telpā, divas no sienām noklātas ar attēliem un flakoniņu zīmējumiem, kurus veidojuši fotogrāfijās redzamie jaunieši. Otra siena ir stikla logs, kas padara telpu viegli pamanāmu arī no ārpuses un atvērtu ikvienam, arī tādam, kurš nekad apzināti neapmeklētu šādu izstādi. (Šī paša iemesla dēļ man ļoti patīk arī galerija "Alma", kas pārsteidz ikdienas steigā, liek apstāties un pavērot.) Izstāde uz laiku kļūst par daļu no pilsētas telpas – to var apmeklēt un piedzīvot jebkurš garāmgājējs. Turklāt tā ir bez maksas, kas, manuprāt, ir nozīmīgs pieejamības aspekts.
Izstādes iekārtojumā fotogrāfijas saplūst ar sienas zīmējumiem, liekot apmeklētājam skatīties un mijiedarboties ar mākslu citādi nekā izstādēs, kur attēli izlikti pie klasiski baltas galerijas sienas. Skatoties no ārpuses, fotogrāfijas kopā ar zīmējumiem padara izstādes telpu par vienu no Rīgas raibākajām sienām – uzreiz prātā nāk kāda no Avotu ielas ēkām, kura noklāta ar attēliem un grafiti zīmējumiem. "Scēna" ir ielu māksla, kas ienesta telpā, un šo laikmetīgo pašizpausmi man patīk saukt par nesterilu mākslu. Ilgi centos atrast precīzāku definīciju – netīrs, netradicionāls –, taču neviens cits vārds nepaskaidro ielu mākslas fenomenu tikpat kodolīgi. Mani uzrunā šis neformālais formāts, jo esmu nogurusi no "korektas" mākslas. Tieši šis aspekts man ļauj justies brīvi arī Balčus izstādē. Šķiet, ka vismaz šeit vairs nav jāizliekas vai kādam visu laiku kaut kas jāpierāda. Nav domīgi jākrata galva un jāpieņem, kad man cenšas iegalvot, kas ir īsta māksla. Šajā izstādē pietiek ar to, ka esi vienkārši klātesošs.
Balčus, manuprāt, ir ļoti mūsdienīgs un daudzpusīgs latviešu mākslinieks, viens no retajiem, kurš izrāda interesi gan par Latvijas, gan citu valstu subkultūrām. Arņa fotogrāmata "Es, draugi, mīļākie un citi" tika izdota 20 gadus pēc attēlu uzņemšanas, tajā redzami tobrīd vēl ļoti jaunā fotogrāfa pirmie soļi foto pasaulē. Balčus šo grāmatu sauc par personīgo dienasgrāmatu, kas, apkopojot dažādus ikdienišķus brīžus un laikabiedrus, ir kļuvusi par paaudzes portretu. Lai arī šie attēli ir vecāki par mani, man tie šķiet nostalģiski – varbūt tāpēc, ka latviešu sejas ir pazīstamas, vai nenoliedzamās postpadomju laika gaisotnes dēļ, kas asociējas ar manu bērnību. Man liekas, ka arī šodien mākslinieks fotografē jauniešus ar līdzīgu attieksmi – viņš portretē jaunos dzinumus, saglabājot provokatīvo un tiešo dabu. Arnis savu aizraušanos ar pankiem esot atklājis pirms diviem gadiem, kad uzaicināts uz kādas studentes koncertu. Kā mākslinieks teica intervijā "Kultūras rondo" – scēna esot bijusi ārkārtīgi krāšņa un ievelkoša. Pati esmu apmeklējusi pāris "ŠŅK" un "Ivars bez f" koncertus, un gandrīz vai katru reizi Arnis ir tur bijis ar kameru rokās, taču nevis kā svešinieks vai krīps, bet kā draugs, kurš sarunājās un interesējās par jauniešiem, un jau kļuvis par daļu no kopienas. To var just arī fotogrāfijās – tās nav kāda garāmgājēja uzņemtas, bet šķiet ļoti intīmas un personīgas, kas padara izstādes pieredzi nedaudz mulsinošu, taču īstu. "Scēnas" noslēgumā taps grāmata ar fotogrāfijām un jauno panku, kuri ir arī ļoti radoši un talantīgi, zīmējumu kolekciju.
Arnis Balčus ir dokumentālists, un viņa fotogrāfijas neveido kādu hronoloģisku stāstu, bet drīzāk liek sajust bērnībā noberzto celi vai sagaršot mutē nākamā rīta paģiru sausumu. Tas ir stāsts par bezrūpību, bet vienlaikus arī par pieaugšanu un grūtībām iederēties jau sen iedibinātos uzskatos un pieņēmumos par to, kā pareizi dzīvot. Es šajā izstādē saskatu līdzību ar Jura Podnieka sensacionālo dokumentālo filmu "Vai viegli būt jaunam?" un Elmāra Seņkova izrādi "Mii Mii paaudze". Tie ir darbi, kas radīti atšķirīgos laikos, taču pauž vienu un to pašu – neizpratni par to, kas ir šī pasaule un kā ir censties atrast tajā savu stūrīti. Ir tik nogurdinoši būt jaunam "pieaugušo" sabiedrības loceklim.
Kurš gan negrib justies ieraudzīts, parādīts un saprasts? Ko darīt, kad tevī neviens neklausās, jo esi vēl bērns un neko nesaproti? Bet reizē tu esi pieaugušais un no tevis sagaida pārāk daudz. Ko darīt, kad tev nav nekādu rīku, ar kuriem protestēt pret visu slikto, kas notiek apkārt? Tu vienkārši jūties bezspēcīgs. Kas man vispār pieder? Sanāk, ka vienīgais, ko neviens nevar atņemt, ir ķermenis. Manuprāt, tieši tāpēc Arnis to liek priekšplānā – attēli ar ķermeņiem vienmēr ir lielākā formātā nekā tie, kuros jaunieši stāv grupās. Savdabīgais grims, apģērbs un sarētotās rokas, noberztie ceļi un aptetovētā miesa – tā ir ķermeniska pašizpausme, veids, kādā protestēt un parādīt savu individualitāti, vienlaikus arī iepazīt sevi, savu seksualitāti, dzimumu un ķermeņa saskarsmi ar laikmetu, kurā dzīvo. Sarunās ar scēnas tīņiem atklājas, ka šīs izpausmes dod viņiem drosmi un brīvības sajūtu, ceļ pašpārliecību, ļauj iet uz priekšu, neuztraucoties, ko domā citi, pat ja ikdienā tiek saņemti nepatīkami skatieni vai dzeloši vārdi. Scēnas tīņi tic cilvēku pamata tiesībām uz savu ķermeni, uzskatu un vārda brīvībai, vienlīdzībai. Jauniešu stāstos skaidri nolasāms, ka viņos vispār nav nepamatota naida, tomēr ar šādu attieksmi nākas palaikam saskarties no apkārtējiem "normālajiem" cilvēkiem.
Mēdz teikt, ka mājoklis ir cilvēka dvēseles spogulis, bet man liekas, ka arī cilvēka vizuālais tēls apkārtējai pasaulei kļūst par indivīda iekšējo izjūtu paudēju. Balčus fotogrāfijas ietver milzīgas sāpes un pārdzīvojumu, kas liecina par mūsdienu jauniešu psihisko veselības stāvokli un destruktīvo attieksmi. Un nav jau tā, ka to piedzīvo tikai tīņu scēna, kurā kāds pamostas novēmies pie poda, cīnoties ar to, kas notiek viņa prātā, kamēr cits klusībā raud. Tas ir stāsts arī par plašāku scēnu – par mums visiem šajā valstī, kur sarunas par psihiskajām problēmām vai cilvēku ievainojamību joprojām ir pilnas ar aizspriedumiem.
Man palaimējies apmeklēt izstādi brīžos, kad tā bijusi pilna ar cilvēkiem, līdzīgi kā alternatīvajos pasākumos klubos "Depo" un "Republika", kur vietu nav daudz un tavs plecs gribot negribot pieskarsies kādam citam. Arņa darbos izteikti klātesoša ir jauniešu kopības un savstarpējās piederības sajūta. Scēnas jaunieši saka – šī vieta ir kā ģimene, kura izglābj viņus no vientulības un bezcerības. Tas ir svarīgi visiem, un it īpaši jaunā vecumā negribas būt autsaideram, bet gan tapt pieņemtam un kļūt daļai no kaut kā lielāka par sevi. Arī tad, ja esi autsaiders.
P.S. Arnis izveidojis arī izstādes pleilisti, kuru iesaku paklausīties, lai dzirdētu, kas ir Latvijas scēna.
0