Par Vērdiņu Kārļa / Vērnig Kōrli dzejas krājumu "Lībiešu balādes" / "Līvõd balādõd" (lībiski atdzejojis Valts Ernštreits, izdevniecība "Neputns", 2023)
Tikusi pie šīs grāmatas, vairākas nedēļas staigāju pa māju kā kaķene ar kaķēniem, vietu meklēdama, pa teikumam lasīdama. Tomēr ir grāmatas, ko nevajadzētu lasīt, cepot pankūkas vai skaidrojot saskaitāmo secību izteiksmēs ar iekavām.
Es esmu latgaliete un šoreiz – mazliet arī ārzemniece, jo manu senču saknes ir tur, aiz Poļu Inflantijas robežas, un man senčos nav neviena lībieša. Reiz bērnībā, kādā ciemošanās reizē Nagļos, vecvecāku paaudze sprieda, ka saprast jau to baltisko runu televizorā var, bet parunāt nu gan nevarētu.
Baltiešu–latviešu (latgaliešu) robežas reiz ir bijušas stingras, bet mūsdienās latgalieši arvien vairāk saredz kopīgo ar lībiešiem. Gan ironiski – re, no lībiešiem "viņi" vairs nebaidās, jo nav jau vairs to lībiešu. Gan saimnieciski – ko nu ar tiem miroņiem, bet ar lībiešiem gan kaut ko var sarunāt, latviski gan.
Zīmīgi, ka Kārļa Vērdiņa bilingvālais dzejoļu krājums "Lībiešu balādes" iznāca gandrīz vienlaikus ar VSIA "Latvijas Valsts ceļi" īstenoto akciju – es apzināti izvēlos vārdu "akcija" – izvietot ceļazīmes latgaliski un lībiski vēsturisko zemju teritorijās. Nezinu, kā lībieši, bet latgalieši ceļazīmju uzrakstus labo, jo vietējā izloksne ir vispareizākā un latgaliešu pareizrakstība skolā nav mācīta. Pieliek mīkstinājumus, aizkrāso burtus vai pat visu vārdu. Dzīvu valodu raksturo runātāju neapmierinātība ar normām vai viņu pēcteču neapmierinātība ar atgādinājumiem publiskajā telpā par iepriekš no kolektīvās atmiņas izmestu valodu – reizē kauns, reizē sāpīgi, bet joprojām aktuāli. Tikai par miroņiem labu vai neko.
Ceļazīmes latviski, latgaliski, lībiski ir svarīgas ne tikai tūrismam, parādot Latvijas kultūrtelpas raibumu un eksotisko daudzveidību. Tās vizuāli uztveramā veidā atklāj arī valodu kā nozīmīgu lokālās identitātes daļu. Tas ir svarīgi latviešu tautas pašapziņai un reģionālo valodu atgriešanos publiskajā telpā ļauj uzlūkot arī kā posttotalitāru procesu, vēsturisko traumu dziedināšanu, sevišķi Krievijas–Ukrainas kara kontekstā. Totalitārisms aizslaucīja latviešu valodas izloksnes, noplicināja valodu un lēni centās izspiest to no lietojuma.
Normalizēt lokālo nozīmē atbalstīt daudzveidīgo. No ekoloģijas zināms, ka visnoturīgākās ekosistēmas ir daudzveidīgas, savukārt monokultūras ļoti apdraud laikapstākļi, kaitēkļi un slimības. Lokālais ēdiens ir ne tikai svarīga tūrisma prece, bet arī ļauj ietaupīt resursus, gatavojot no reģionam raksturīgām un, visticamāk, viegli pieejamām izejvielām.
Latviešu valodas noplicināšana līdztekus mītam par bagāto krievu valodu un vērtīgāko krievu literatūru padomju okupācijas periodā bija viens no unificēšanas, rusificēšanas mehānismiem. Šī taktika ir izrādījusies liktenīga daudzu PSRS mazo tautu valodām un arī pašiem etnosiem. Iespējams, mūs paglāba latviešu literatūra, jo daudzās citās valodas lietojuma sfērās tās īpatsvars saruka, arī dokumentos abas valodas tika lietotas paralēli, latviešu valoda pamazām zaudēja nozīmi zinātnē, lietvedībā.
Vērojot sociālo tīklu burbuļošanu par ceļa zīmēm gada nogalē, man acīs iekrita priestera Jēkaba Rodiona Doļas komentārs – šai tautai visai ir vajadzīga psihoterapija. Pašnoliegšanās un tīšs paškaitējums, faktiski suicidāls stāvoklis ir bīstami ne tikai indivīdam, bet arī etnosam. Es uzskatu, ka grāmata, kas iznāk citādā latviešu valodā, ar latviešiem šoreiz domājot arī lībiešus kā asimilēto etnosa daļu, ir svarīga tautas dziedināšanai. Tas ir ceļš uz priekšu, uz veselāku latviešu tautas pašapziņu, savas patības, sakņu sajūtas atgūšanu.
Aizgāju lasīt un rakstīt uz bibliotēku – bez pankūkām, bez bērniem, bez rotaļlietām uz grīdas un rakstāmgalda. Bez gaudojošās dēla policijas mašīnas, kas ieskanas, šķiet, ik reizes, kad kāds uz to paskatās. Atvēru grāmatu un nobijos – saburzījusies, izbalējusi. Nokaunējos – ko es tik ilgi lasījusi, pankūku un tauku traipu vien tik trūkst. Grāmatas vāki pelēki zaļgani zili kā Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcas mīkstajiem sējumiņiem, tikai papīrs stūros vēl nav apdilis un sabirzis plēksnēm. Ieskatījos – tā ir tikai druka, vāku pleķi un locījumi ir nodrukāti. Papīrs balts un stingrs, burti iespiesti kārtīgi. Tas ir 21. gadsimts, tā nav lībiski rakstīta dzeja.
Sāku rakstīt, bet no galda apakšas izlīda bērns. Sveša meitene pajautāja, ko es te daru. Satrūkos, jo, lasot par lībiešiem, savas piezīmes automātiski biju rakstījusi latgaliski. Vyss jau nazkod ir bejs. Es pa druskai asu Mērija Popinsa, pa druskai Mīlenbahs, kas boltvuocu volūdā rauga paskaidruot latvīšu vuordus.
Mīlenbahs vārdnīcas šķirkļus raksta valodā, ko pēc simt gadiem šeit nezinās vairs neviens – viņa vācu valodas vārdu nebūs mūsdienu vācu valodas vārdnīcās, jo tā ir Baltijas vācu valoda, tā vairs nevienam nebūs dzimtā valoda, jo šeit vairs nebūs vāciešu, kas valodu pārmantojuši no paaudzes paaudzē un veidojuši to paralēli Vācijas vācu valodai. Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcā ir vācu vārdi, ko var atrast tikai šajā vai 19. gadsimta baltvācu vārdnīcās [1]. Reizēm saprast latviešu apvidvārdus ir vienkāršāk nekā iztulkot to skaidrojumu vāciski.
Man pretī ir divas burtnīcas – zaļganāka un zilganāka, es nezinu, kura ir īstā. Vai tā, kuru es varu izlasīt un ko sarakstījis Vērdiņu Kārlis, vai tā, kur Vernig Kōrli teksts dzīvo Valta Ernštreita tulkojumā.
Kārlis Vērdiņš jeb Vernig Kōrli – es līdz šim laikam nesaprotu, cik brīvi var šurpu turpu tulkot / atveidot baltiešu personvārdus latgaliski un otrādi. Lībiski laikam drīkst. Vai arī tā ir spēle un robežu pārkāpšana? Dzīvas valodas mēdz pārkāpt noteikumus, tikai mirušās viss ir skaidrs.
Cik pasaulē ir cilvēku, kas spēs pārskaitīt, bāc, es atkal domāju latgaliski, izlasīt abas burtnīcas? Atrast tulkojumā neprecizitātes un kļūdas? Jo tak varēja pateikt labāk, tā neviens nesaka, ko viņi tur muld. Pie mums mājās saka citādi. Kas tie vispār par vārdiem? Vai būs kāds, kas varēs iedvesmoties un radīt jaunus tekstus lībiski? Atskārtu, ka neko nezinu par lībiešu literatūru. Vai tāda mūsdienās maz eksistē? Vai ir tikai lībiešu dzeja? Atmiņā palikuši atsevišķu dzejnieku vārdi un antoloģija "Es viltīgāks par tevi, menca!" ("Ma akūb sīnda vizzõ, tūrska!") (1998). Vai ir bijusi un ir arī proza?
Miķeļa Bukša grāmatā "Skices un dokumenti nu Latvijas tapšonas laikim" (1954) ir iekļauta interesanta epizode, kurā lūkots arī Satversmē nostiprināt latgaliešu valodas kā valsts valodas statusu, atsaucoties uz Tautas padomes savulaik lemto un valodas situāciju Latgalē. Viens no argumentiem – pretstatā lībiešiem un citu izlokšņu runātājiem latgaliešiem ir rakstu tradīcija un literatūra.
Francis Kemps uzrunā Satversmes sapulcei: "Ni dundadznīki, ni kaidi cyti malenīši napretendej uz tū, ka jim byutu tīseibas drukōt, raksteit un sasarunōt sovā izlūksnē. (Buševics: Dundadznīki pretendej gon!) Es naasmu dzērdējis, ka dundadznīki uz tū pretendātu. Es zynu, ka līvi, tī vacī līvi, kas senā vēsturiskā procesā nav vēļ galeigi asimilāti, tī ni uz kaidu literaturu napretendej, tūs ir palicis pōrōk moz, un Buševica kungs mani napōrlīcynōs. Un jo līvi patīsi pretendātu uz sovu literatūru, tod Buševica kungs, kas sēž šymā augstajā nomā, sovā lauzeitā latvyskā runā varbyut kaidu reizi pi gadejuma byutu īsaminējis par Dundagas līvu pretenzijom." [2]
Simts gadus vēlāk viņi pretendē gan. Lai arī tas ir tulkojums, lībiskā telpa atdzīvojas, viss atkal ir te un tagad. Tā ir lībiešu literatūra.
Rakstot dzeju par mirušām, mirstošām, asimilētām tautām un valodām, ir liels risks iebuksēt valodas miršanas poētikā. Mūsdienu latgaliešu literatūra no šīm tēmām izvairās – Atmodas spilgtie teksti iezīmēja latgaliešu rakstu tradīcijas pārrāvuma beigas un savā ziņā definēja kritisko situāciju, iezīmēja literatūras teritoriju. Dzeju par valodas nāvi šobrīd raksta un par mirdināšanos tīksminās pamatā tikai epigoņi.
Kārlis Vērdiņš tiek tālāk un par etnosa nāvi uzraksta tik vitāli, ka tā vienkārši nav iespējama. Gluži kā iniciācijas mītā Didriķis nomirst, zaudējot savu veco lībisko un lauciniecisko identitāti, savu lībiešu sievu, līksmojas pazemē un atgriežas, apprec mūsdienu sievieti, kas Tērbatā raksta disertāciju par lībiešiem un dzemdē astoņus bērnus. Viņš jau ir bijis miris, galu beigās – nāve pie lībiešu tautas jau ir bijusi. Kas tur vairs ko bīties?
Lai arī viņi lien no pagaldes pat bibliotēkā, kliedz, lec un pēkšņi apskauj, izgāž jogurtu un apgāž puķes uz palodzes, bērni būs tie, kas mūs turpinās. Kad mans divgadnieks pasaka "Paļdis!", es esmu sapinusies tālākdzīvošanas tīklā, jo viņš māk būt pieklājīgs, viņš māk socializēties, bet dara to manu vecvecāku valodā. Mēs esam rūpju vecumā, mēs esam atbildīgi par valodu. Mums jāapkopj kapi un jāspēlējas ar bērniem.
"Lībiešu balādēs" nav aizgājušo labo laiku žēlabu, jo viss notiek vienlaicīgi un vienuviet. Zemais satiekas ar augsto, lokālais ar svešo, ironiskais ar romantisko, avīžu sludinājumi, buramvārdi, dažādu laiku personālijas nāk un iet, kaut ko meklē un mēģina ietekmēt. Visi mīti un stereotipi ir dzīvi, salejas kopā. Visi laiki ir tagad. Varbūt žēl, varbūt par daudz to kapu ir bijis. Ja runā par lībiešiem, visi gaida stāstus par nāvi. Bet ir jāspēlējas ar bērniem, autoram ir jābūt kā bērnam un radītājam.
Ir vairākas grāmatas, kas ir svarīgas latviešu tautas pašapziņai. Šī ir viena no tām. Kārļa Vērdiņa "Lībiešu balādes", manuprāt, ir liekamas vienā plauktā ar Jura Alunāna "Dziesmiņām" (1856) un Oskara Seiksta "Pagraudu" (1999). Vēl tur blakus varētu nolikt Dzintara Soduma tulkoto "Ulisu", Marijas Andžānes dzejoļu krājumu "Reits" (1933), kas savulaik latgaliešu literatūras ceļu pavērsa jau modernās literatūras virzienā. Šīs grāmatas apliecināja – dzeju var rakstīt latviski, latviski var rakstīt citādi, var domāt tekstā par literatūru, rakstīt par savām sajūtām un vietu pasaules ainā, sacerēt sarežģītus tekstus var latgaliski un var arī lībiski. Valoda var būt ne tikai faktors, kas ierobežo identitāti un atklāj rakstītāja pāķiskumu, bet tā var būt arī autora spēks, kas ļauj par būtisko vēstīt dzimtajā valodā, atklājot sajūtu līmeņus, kas nolasāmi tikai tās zinātājiem, un reizē padziļinot vārda ietekmi uz cilvēku.
Jā, es zinu – tulkojums. Jā, es nezinu, cik dzīvs ir teksts lībiski. Man ir bail, ka ir maz cilvēku, kas to spēs izlasīt, un liela daļa no tiem būs Eiropas mazo valodu pētnieki. Bet man patīk, kā šis latviski rakstītais teksts manā apziņā piepilda caurumu, kur būtu jābūt lībiešiem un lībiešu literatūrai. Tas pārbīda robežas, ko par lībisko drīkst runāt un kā. Lībiski var atdzejot un par lībisko telpu var rakstīt sakarīgi, bez grafomāniskas grabēšanas vai mirušas valodas apdziedāšanas. Tā ir normāla valoda, kurā var runāt par būtisko un arī par niekiem.
Mēs, latvieši, esam ļoti aizņemti ar miršanu, mēs kā dzeguze skaitām gadus un desmitus, uz demogrāfijas līknēm skatāmies kā uz sirds ritma līnijām monitorā. Izrādās, izmirt nav nemaz tik grūti. Paskatoties Google Maps uz Kēnigsbergas apgabala pamestajiem tiltiem un bruģi, kam vairs nav saimnieka, mēs sajūtam nāves elpu. Bet paskaties uz lībiešiem un latgaliešiem. Palasi lībiešus un latgaliešus! Tā ir kolosāla latviešu valodas dzīvotgriba. Aizbrauc un nofotografējies pie ceļazīmes latgaliski un lībiski, tās nav tikai zīmes un burti, tas ir tautas vitalitātes pierādījums. Un kas tur vairs ko bīties.
[1] Skatīt, piemēram, Rīgā 2 daļās vairākkārt izdoto vārdnīcu "Wörterschatz der Deutchen Sprache Livlands" (Woldemar von Gutzeit, N. Kymmel, 1859., 1874.).
[2] Bukšs, M. Skices un dokumenti nu Latvijas tapšonas laikim. Minhene: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1954, 182. lpp.
0