Ukrainas sabiedrība, no ārpuses raugoties, var šķist homogēna, jo to apvienojis Krievijas uzsāktais asiņainais karš. Vienotība, protams, pastāv un ir Ukrainas noturības un panākumu atslēga, taču identitātes nianses vai, precīzāk, daudzskaitlī – dažādo ukraiņu identitāšu nianses – nekur nav pazudušas. Ukraiņu žurnālists un publicists Vitālijs Portņikovs brīdina, ka tā sabiedrības daļa, kurai karš atvēris acis uz to, kas patiesībā ir Krievija, var sākt tās atkal aizvērt, ja laikus nesaņems alternatīvu piederības piedāvājumu. Projektā "Jaunā pasaule" Rita Ruduša sarunājas ar Vitāliju Portņikovu par ukraiņu politiskās nācijas transformāciju pirms kara un pēc tā.
Vai karš Ukrainā ir otrā un pēdējā PSRS nāve? Impērijai būs beidzot pielikts punkts?
Es piekrītu, ka Krievijas Federācija šobrīd veic pēdējo izmisīgo mēģinājumu restaurēt zaudēto impēriju. Mēs bieži sakām, ka Krievijas Federācija ir impērija, bet patiesībā tā nav impērija, tā ir klasiska nacionālā valsts, jo etniskie krievi veido lielāko daļu Krievijas Federācijas iedzīvotāju. Taču, ja Krievijas Federācija īstenos savus plānus un atgriezīsies pie 1991. gada Padomju Savienības robežām, izņemot, iespējams, Latviju, Lietuvu un Igauniju, tad tā jau būs impērija. Jautājums ir vienīgi par to, vai Krievijas Federācija spēs īstenot šos plānus vai arī salūzīs zem ambīciju sloga. Krievija aizgāja pa vieglāko ceļu, sāka nevis ar "svešzemniekiem", bet ar baltkrieviem un ukraiņiem, kurus uzskata vienkārši par apmulsušiem krieviem. Pēc 2020. gada Baltkrievija ir jau pilnībā ievilkta Krievijas ietekmes sfērā. Bet ar Ukrainu ir daudz grūtāk. Pirmkārt, krievi nenovērtēja ukraiņu identitātes spēku. Otrkārt, nenovērtēja bruņoto spēku potenciālu. Treškārt, nesaprata ne tikai sabiedrības, bet arī varas noskaņojumu. Tā nu tas ir izvērties par impērijas projekta neveiksmju virkni. Tomēr stāsts vēl nav beidzies, izredzes atgūt zaudētās pozīcijas Krievijai vēl ir.
Kādi ir iespējamie scenāriji?
Ir divas iespējas. Viena iespēja ir pilnībā iznīcināt ukraiņu valsti vai nogriezt no tās nozīmīgu gabalu, ja tas būs ilgstošs karš līdz spēku izsīkumam. Tāda iespēja paliek. Otra iespēja ir neiekarot Ukrainu, bet pārvērst to par kraha teritoriju, pastāvīgu konfrontācijas lauku. Tas, vai Krievijai tam pietiks spēka, ir galvenokārt atkarīgs no naudas, raķetēm, cilvēkresursiem. Otrajā variantā Ukraina kļūs par negatīvu piemēru visām pārējām bijušajām padomju republikām. Jo izvēle tām būs šāda – vai nu jūs pakļaujaties Krievijai, vai arī dzīvojat "mūžīgā Libānā". Tu dzīvo zem pastāvīgām raķešu apšaudēm, drupās, esi nosacīti brīvs, bet nabadzīgs un, visticamāk, ne savā valstī, bet gan ārpus tās. Proti, Ukraina kļūst par soda poligonu.
Pieņemsim, ka Krievijai vēl kādam laikam pietiks resursu un lielgabalu gaļas, bet kam būtu jānotiek Ukrainā, lai nepieļautu soda poligona scenāriju?
Ukrainai nav īpašas izvēles. Ukraina var vai nu pretoties, vai pazust no pasaules politiskās kartes. Turklāt šajā situācijā tā nav vienkārši pazušana no politiskās kartes, tā ir ukraiņu tautas pazušana, jo Krievija vairs nepieļaus padomju laika eksperimentu. Boļševiki centās izveidot tādu kā dekoratīvo ukraiņu tautu Ukrainas PSR robežās. Es domāju, ka nav nepieciešams Latvijā to skaidrot, jo apmēram tādu pašu dekoratīvo latviešu tautu centās izveidot arī pie jums. Skaidrs, ka no latviešiem ir grūti izveidot krievus, tāpēc impērija uz to arī īpaši netiecās. Bet tā vairākkārt bija centusies padarīt ukraiņus par krieviem. Tāpēc ukraiņiem tas nav valstiskuma jautājums, tas ir jautājums par nācijas izdzīvošanu ar visiem to veidojošajiem elementiem. Mums nav izvēles. Karš turpināsies, līdz Krievija izsmels savus resursus vai līdz Ukraina pazudīs. Tas arī viss. Tā ir objektīva realitāte. Nav nekādas citas realitātes. Viss pārējais ir mitoloģija.
Kāda ir Ukrainas politiskās nācijas evolūcija? Ko šis jēdziens nozīmēja pirms kara un ko – tagad?
Es domāju, ka Ukrainas politiskā nācija nav izveidojusies šī kara laikā, process reāli iesākās 2013. gadā, Maidana periodā. Taču ir skaidri jāsaprot, ka otrā Maidana laikā ukraiņu politiskā nācija lielā mērā aprobežojās ar valsts rietumu un centrālajiem reģioniem. Tad 2014. gadā notika Krimas aneksija un karš Donbasā. Pēc šīm agresīvajām Krievijas darbībām politiskajai nācijai pievienojās arī citu reģionu iedzīvotāji – austrumi, dienvidi. Bet šajā politiskajā nācijā ir trīs dažādas identitātes, par kurām nevar aizmirst. Ir klasiskā ukraiņu identitāte, nacionālā un politiskā, kas ne ar ko neatšķiras no, teiksim, poļu vai latviešu. Un šī identitāte ir veidojusi aptuveni 20–30 procentus no iedzīvotāju skaita. Tad ir tāda kā Ukrainas PSR identitāte, kura grib neatkarīgu Ukrainu, taču tādu, kurai ir saikne ar Krieviju. Šī identitāte kļuva vājāka, bet tā nepazuda pat pēc 2014. gada. To varēja redzēt balsojumos par prokrieviskajiem politiskajiem spēkiem. Un visbeidzot ir tāda ukraiņu identitāte, kuri būtībā īsti nezina, kur viņi dzīvo. Tieši šie nezinātāji veidoja prezidenta Volodimira Zelenska elektorāta kodolu. Tā bija gandrīz puse iedzīvotāju, ja ne lielākā daļa. Un šī iedzīvotāju daļa vienmēr ir pievienojusies vai nu proukrainiskajai vai prokrieviskajai identitātei. Bet 2019. gada fenomens ir tas, ka šī identitāte ieguva varu. Viņi nāca pie varas pilnīgā pārliecībā, ka visas valsts problēmas var viegli atrisināt, visu var sarunāt, miers ir labāks par karu, un neviens šīs vidējās statistiskās domāšanas pārstāvis nesaprata iemeslus, kāpēc Vladimirs Putins uzsāka karu pret Ukrainu. Un tad viņi saskārās ar briesmīgo realitāti. Tagad, pēc 2022. gada, sākās milzu transformācija, kad lielākā daļa cilvēku "pa vidu" sāka pievienoties proukrainiskajai identitātei. Šis ir svarīgs brīdis politiskās nācijas attīstībā. To, tieši cik nopietns, sapratīsim tikai pēc kara.
Bet kas notiek ar otro identitāti – prokremliski noskaņotajiem?
Viņi nekur nav pazuduši, viņi vienkārši ir apstulbuši, gaida. Taču viņu klusēšana nenozīmē viņu prombūtni. Ir dažas ļoti simptomātiskas norises, piemēram, mēs šobrīd redzam, kā Ukrainas rietumu un centrālajos rajonos aptur Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgās baznīcas aktivitātes. Bet austrumos un dienvidos nekas tamlīdzīgs nenotiek. Es domāju, ka daudziem cilvēkiem, protams, ir atvērušās acis viņu uzskatos par Krieviju. Bet vai viņi tās atkal neaizvērs pēc kara? Karš ir narkotiskais stāvoklis bez narkozes. Pēc kara sāksies "lomkas", bet tās būs pavisam citas sajūtas.
Kā novērst acu aizvēršanu? Par to vajadzētu domāt jau kara laikā, vai ne?
Ja mums visā valstī būs izglītība ukraiņu valodā; ja veicināsim līdzekļu piešķiršanu Ukrainas kultūrai, kinematogrāfam, mūziķiem; ja domāsim par savu produktu internetā, jo jaunie cilvēki joprojām patērē krievu saturu jūtubā un tiktokā, ja varēsim konkurēt; ja blakus ukraiņu valodai noliksim angļu valodu; ja varēsim kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti un iekļūt šajā kopīgajā kultūras telpā: tad acu aizvēršanu varēs vismaz daļēji novērst. Un par to jādomā jau šobrīd. Citādi būs kā nesenajā BBC reportāžā – sieviete no okupētas ukraiņu pilsētas Harkivas apgabalā nosūtīja bērnu uz Krasnodaras apgabalu. Okupācijas vara bija izlikusi sludinājumus, aicinot sūtīt bērnus uz nometni, un sieviete nolēma – lai bērns aizbrauc uz jūru, tā sacīt, atpūsties. Bet pēc divām dienām pilsētu atbrīvoja Ukrainas Bruņotie spēki, un tad sākās odiseja, lai panāktu bērna atgriešanos. Bērnu izdevās dabūt atpakaļ, bet viņš īsti pat nebija sapratis, kur pabijis, proti, viņam nebija sajūtas, ka viņš bija nokļuvis kādā citā vidē, viņam tā vienkārši bija pārcelšanās uz citu reģionu. Un tie ir cilvēki, kas dzimuši neatkarīgā Ukrainā. Tieši uz šādiem cilvēkiem paļāvās Vladimirs Putins.
Parunāsim par Putinu un Krieviju. Tas, kas, no demokrātiskas valsts pilsoņa skatpunkta raugoties, nebeidz pārsteigt, ir Krievijas pilsoņu šķietami absolūtais verdziskums, lemtspējas trūkums. Ja kāds arī protestē, tad pret to, ka frontei iedotas nepareiza izmēra zeķes, nevis pret to, ka viņus sūta uz fronti. Vai ir cerības atjaunot Krievijas pilsoņu lemtspēju?
Es nedomāju, ka Krievijas pilsonim nav lemtspējas. Manuprāt, Krievijas valdības pašreizējā rīcība pilnībā atbilst pilsoņa priekšstatam par to, kas būtu jādara. Nedomāju, ka šie cilvēki ir propagandas nozombēti un nesaprot, kas notiek. Viņi visi saprot, zina, ka Krievija iekaro Ukrainu, nogalina ukraiņus. Viņiem tas vienkārši patīk, jo viņi iekaro "savas teritorijas", visa politiskā kultūra ir balstīta iznīcināšanas kultā. Iekarot tos, kas pretojas. Ivans Bargais iznīcināja Novgorodu – lieliski! Livonijas karš – lieliski! Kaukāza karš – uz tā taču balstās krievu literatūra, Ļermontovs, Tolstojs. Krievijā tas darbojas kā narkotika. Tāpēc Krievijā 1991. gads tiek uztverts kā katastrofa atšķirībā no Latvijas, kur tie bija svētki. Arī Ukrainā mēs nekad neesam redzējuši Padomju Savienības sabrukumu kā katastrofu, mēs uzskatījām, ka neatkarīgas Ukrainas parādīšanās – tas ir normāli. Bet Krievijas Federācijai tas bija lielvalsts statusa zaudējums. Tāpēc arī protestē pret sliktu ekipējumu, jo ir vajadzīgas labas zeķes, lai paplašinātu valsts teritoriju – viņi nevēlas ne sliktas zeķes, ne mazāku valsti. Viss ir loģiski.
Krievijas propaganda aktīvi liek lietā nāves kultu, lai stiprinātu atbalstu karam. Vai tas tiešām ir iedarbīgs?
Tas nav nekas jauns. Krievu tautas pasakās, lai kaut ko panāktu, vispirms jāaplej ar mirušo ūdeni un tikai pēc tam ar dzīvo. Proti, vispirms jānogalina. Un arī ārpus pasakām – kas ir kanonizētie varoņi? Aleksandrs Matrosovs, kurš ar savu ķermeni aizsedza ienaidnieka ambrazūru. Tu kļūsti par varoni tieši tad, kad nomirsti. Malacis! Labākais, ko tu vari savā dzīvē izdarīt, ir nomirt dzimtenes vārdā. Kamēr Ukrainas, Eiropas tradīcijā katra karavīra bojāeja ir traģēdija.
Kara laikā izveidojusies tāda kā "dūre" Eiropas centrālajā un ziemeļu daļā, proti, Ukraina un tās lielākie atbalstītāji – Polija un Baltijas valstis. Vai tā varētu saglabāties arī pēc kara?
Ar Poliju un Lietuvu mūs vieno kopīgs civilizācijas kods, bet ar Latviju un Igauniju mūs vieno izpratne par kopīgo draudu. Es domāju, ka šī vienotība paliks arī pēc kara. Bet, pirmkārt, ja Ukraina paliks aiz Eiropas vārtiem, tā nesaglabāsies, Ukraina vienmēr paliks nabaga radiniece. Visi palīdz, bet nevēlas būt pie galda, lai labāk pasēž mājās. Mums ir iespēja veidot kopēju tirgu, kopēju kultūras telpu, iespēja izveidot jaunus uzņēmumus. Taču vispirms ir jāuzvar. Otrkārt, Ukrainai jāsaņem drošības garantijas. Treškārt, Ukrainai veiksmīgi jāīsteno ekonomiskās reformas un jākļūst par Eiropas Savienības locekli. Un tad Eiropas Savienībā būs liels un spēcīgs Centrāleiropas un Ziemeļeiropas reģions.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
2