Ar šo publikāciju turpinām rakstu sēriju, kurā "Satori" uzrunātie autori anonīmi stāsta par sastapšanos ar psihoaktīvajām vielām un to sniegtās pieredzes gaišākajām un tumšākajām pusēm. Šādi ceram rosināt psihoaktīvo vielu tēmas detabuizāciju publiskajā diskursā un bagātināt jau notiekošo diskusiju par šādu vielu atbildīgu un kontrolētu lietojumu ar pirmās personas pieredzes perspektīvu.
Redakcija
Kamēr Kukainis aizvērtām acīm bija atlaidies uz kušetes un klausījās "Spiritualized", bet Osis taustījās pa paklāju, kurš auga, auga, auga – kā zāle, kā visa dzīvība, kā mēs paši –, tikmēr es turpat istabā biju pārliecies pār klaviatūru, lai čatā mēģinātu paskaidrot pārējiem, kā tad mums iet. Neviens to nebija prasījis, man vienkārši likās, ka neizstāstīta pieredze ir tikpat kā nepiedzīvota.
Centos neskatīties uz monitoru, kas draudēja mani ieslodzīt no burtiem veidotā labirintā, centos koncentrēties tikai uz vārdiem. Dažu teikumu uzrakstīšana aizņēma neparasti daudz laika – ik sekundi nāca vairākas jaunas atklāsmes, kuras vajadzēja pievienot visām iepriekšējām –, tomēr beigās, kad pie durvīm atskanēja zvans, no ekrāna aizgriezos, apmierināts ar paveikto.
Protams, nekāda zvana nebija, vismaz tā apgalvoja abi kolēģi, atvilkuši mani atpakaļ uz istabu. Tas viss bija tikai manā galvā. Un arī uzrakstīt neko nebija izdevies. Kad nākamajā dienā apskatīju čata vēsturi, tur bija vienvienīgs burtu juceklis, kas tikai brīžiem pārvērtās kādā man zināmā vārdā. Tam sekoja virtuāla zobošanās, bet lai – man bija svarīgākas lietas pārdomājamas.
Tas izklausās pēc anekdotes, bet tāds nu reiz bija mans pirmais mēģinājums izstāstīt kādam psihedēlisku pieredzi. Tam sekoja daudzi citi dažādos apziņas stāvokļos rakstīti teksti, vairākus gadus aktīvi mēģinot tiem kaut kā tomēr atrast vārdus [1]. Un beigu beigās krājumā "Lizergīnblūzs" par spīti nosaukumam ir tikai četrarpus miniatūras, kuras puslīdz tiešā veidā iespaidojusi psihedēliskā pieredze. Vairākas citas atspoguļo līdzīgu skatījumu uz pasauli, bet tas jau ir jautājums par vistu un olu.
Daļēji šī atkāpšanās no iepriekšējiem centieniem ir vienkārši laika nopelns. Pamazām nāca jauna pieredze, atklājās vēl daudz kas cits, ko vajadzēja aprakstīt. Un pat bērnības atmiņas ar gadiem atkal kļuva svaigas, gandrīz svešas, pieprasīdamas jaunus stāstus. Smilšu graudiņā vai paklāja pavedienā ieraudzītais visums izrādījās tikai viena no bezgaldaudzajām pasaulēm.
Bet tas bija vēlāk. Divdesmit gados es gribēju straujas atklāsmes, kulminācijas brīžus, kas acumirklī izmaina visu. Protams, vecāki cilvēki un grāmatas teica, ka tas nav iespējams, bet vai tad es gribēju būt kā viņi, sekot iemītām takām, lai beigās nonāktu tai pašā visiem labi zināmajā galapunktā – pat ja pa ceļam varēja patrāpīties kāds interesants skats? Nē taču, es gribēju noķert zibeni un iemest ar to citiem, apžilbināt viņus tāpat, kā biju apžilbis pats. "Norauj dzelkšņus prāta dzīlēm," reiz uzskrīpāju uz dzeloņstieplēm apvītas sienas savā Sarkandaugavas kaktā; tieši tāds man tolaik likās literatūras – un vielu – uzdevums.
Tagad, pārlasot šajā laikā rakstītos tekstus, tie šķiet tikpat drudžaini un nemierīgi, kāds tajos gados biju es pats. Stāsti traucas pretī atklāsmes mirkļiem, kuriem vajadzētu izgaismot patiesību vai vismaz kādu tās versiju, bet tiem trūkst pamata. Tā vietā, lai iedzīvinātu pasauli, es vienkārši paņēmu tēlus un teicu viņiem: "Tā, jums viss besī, te būs zāle un skābe, sāciet darboties, es pierakstīšu." Rezultāts ir daži labi teikumi, pāris foršas ainas un daudz neveiklas mīņāšanās uz ātrumā uzslietu butaforiju fona, mēģinot izperēt nākamo atklāsmi.
Patiesībā jau to nav grūti saprast. Es gribēju rakstīt par kaut ko lielu un būtisku, bet savā ikdienā neko tādu neredzēju. Putras vārīšana cūkām un dirnēšana universitātē nelikās aprakstīšanas vērta. Un citus cilvēkus nepazinu tik labi, lai viņos saskatītu ko vairāk par to pašu ikdienu, ja nu vienīgi citās drēbēs ietērptu. Tikmēr manā galvā zibeņoja tā, ka likās – ja notveršu kaut tikai vienu uzplaiksnījumu, tas būs vairāk nekā grāmatas vērts. Man vajadzēja tam ticēt: patiešām nezinu, vai citādi man būtu bijusi motivācija katru dienu rakstīt un rakstīt, un rakstīt, un rediģēt – no rītiem pirms lekcijām, vakaros pēc darba.
Neizbēgami vienā brīdī (un varbūt pat ne vienā brīdī vien) šī vēlme, vajadzība rakstīt pietuvojās apsēstības robežai. Lai turpinātu strādāt, man vajadzēja pārliecināt sevi, ka tuvojos kaut kam vērtīgam. Tomēr stāstiem visu laiku kaut kā pietrūka. Es nezināju, vai problēma ir literatūrā vai psihedēlijā, tāpēc mēģināju iet abus ceļus.
Šis posms beidzās visnotaļ pēkšņi, jo nācās pilnā mērā pievērsties dzīvei (darba zaudēšana, jaunas attiecības, pārcelšanās uz Angliju, darba meklējumi). Šaubos arī, vai tos apgriezienus būtu izturējis vēl daudz ilgāk. Bija pienācis laiks pakāpties malā no pasaules, kuru man joprojām nebija izdevies pārvērst literatūrā, kā biju cerējis un sapņojis. Nebija gan laika to nožēlot, jo visu uzmanību prasīja šī pati jaunā dzīve. Psihedēlijas gadus tā pamazām pārvērta par atmiņām, ne vairs visaptverošu realitāti.
Kaut kur šajos pārejas gados arī radās iecere stāstam, kas ar laiku pārauga grāmatā "Lielā pasaule". Tā ir satīra, kur smiekli skan kā aizsarglīdzeklis. Es smējos par sevi (lai gan daži draugi to uztvēra citādi), jo uztvert sevi nopietni nozīmētu atgriezties laikā, kad viss bija neizturami svarīgs. Tomēr no psihedēlijas nekur tālu neaizgāju – abiem galvenajiem romāna tēliem sēņu trips ir lūzuma punkts, kas izmaina viņu attieksmi pret jaunās pasaules cēlājiem un pašiem sevi. Viņi abi ir un paliek jefiņi, taču šī jaunā gaisma atklāj, ka tāpat ir ar visiem pārējiem. Tikai viņiem netiek dāvāta pat iespēja to apzināties kaut kad nākotnē.
Taču, iespējams, lielākā pārmaiņa manā pieejā bija lēmums nemēģināt aprakstīt pašu tripu, tā vietā izvēloties skatpunktu no malas, lai pie varoņu iekšējās pasaules atgrieztos tikai pēc šīs pieredzes. Galu galā portāla "Erowid" pieredzes stāsti nav literatūra, lai cik spilgti un interesanti tie būtu. Iepriekš nebiju to noformulējis vārdos, taču pārmaiņu izejas pozīcija, šķiet, bija apjausma, ka psihedēliskā rakstība nav un nevar būt tikai par psihedēliju. Tai jāietver arī šīs pieredzes konteksts un turpinājums; ne tikai atziņas, bet to pieņemšana un pārstrādāšana. Un tad jau tas bieži vien ir stāsts par apmātību un paštaisnumu, kam patiesībā ir daudz vairāk cēloņu un izpausmes veidu. Mīlestība. Māksla. Politika. Naids. Un tā tālāk.
Tāpēc arī savu jauno grāmatu "Atvaros" uztveru kā psihedēlisku stāstu, lai gan vienīgās apziņu ietekmējošās vielas tur ir kafija un alus. Tomēr abiem grāmatas tēliem pasaule izslīd zem kājām līdzīgā veidā kā savulaik man pašam, un tas atbalsojas arī rakstības stilā. Jā, šīs grāmatas varoņiem tas notiek ikdienišķākā, pat banālā ceļā – caur bērnības atmiņām, mīlestības pieredzi, naivām ilūzijām par kādu citādu pasauli –, taču šī ietekme var būt ne mazāk spēcīga un potenciāli pazudinoša.
Galu galā jebkura pietiekami satricinoša atklāsme nāk ar iespējamo ēnas pusi – vilinājumu tai nodoties visā pilnībā, jo kāda gan citādi tai ir bijusi jēga? Vēl jo vairāk tad, ja pārējā, parastā dzīve nespēj sniegt neko apmierinošu un mēs neesam emocionāli gatavi meklēt tajā dziļumu. Iespējams, tieši par to es mēģināju rakstīt arī tolaik, kad man bija divdesmit. Jo stāsts jau nekad nav tikai par psihedēliju. Stāsts vienmēr ir par mums.
[1] Laikam vistiešākais mēģinājums izteikt to prozā bija šī publikācija: Satori | Brīvībā
0