Foto no personīgā arhīva.
BĒGLIS
Piespiedies kameras durvju restēm, viņš gaiteņa tumsā turpināja vērties vēl ilgi pēc tam, kad sargs bija pazudis skatienam, bet soļi – apmaldījušies garajā ceļā līdz klausītājam. Labu brīdi bija dzirdami tikai kaimiņa saraustītie sēcieni un viņa paša apvaldītā elpa. „Ja nu, ja nu...” tā čukstēja, te izlienot brīvībā, te atkal atgriežoties mājās. Nedrīkstēja riskēt. Par neveiksmīgu bēgšanas mēģinājumu šeit sodīja bargi. Un viņam bija bail – tik sasodīti, brutāli bail, ka rokas šķita vai piemetinātas restēm.
Viņš aizvēra acis. Domās pamazām iekrāsojās nelielais ābeļdārzs pie viņa bērnības mājām. Tur suloja pielijušie koki un zāle, gaišie ziedi tā vien sveica sauli, un gaiss... gaiss bija pilns svaiguma un dzīvības, un tas reibināja kā rīta snauda, kā sievietes smarža...
Viņš atvēra acis. Bija pēdējais laiks ķerties pie darba. Piegājis pie gultas, viņš nometās uz vēdera un ar roku sataustīja pagultē noslēptās papīra loksnes. Pirksti pārslīdēja sausajām lapām, un viņš nevilšus pasmaidīja. Šovakar viņš beidzot to pabeigs. Vēl dažas stundas uzcītīga darba un – aiziet debesīs!..
Vienu pēc otra viņš istabiņas vidū izvilka salīmēto lapu saišķus. Pie darba pieradušie pirksti ātri vien sataustīja vajadzīgos iespiedumus un izciļņus lapās un teju automātiski sāka tās liekt un locīt un atkal taisnot. Pēc brīža viņš jau sāka klusu dungot, bet vēl pēc brīža apklusa, pilnībā pazudis darbā.
Daudzus mēnešus viņš bibliotēkā bija pa vienai vien zadzis izraudzītās grāmatas lapas un atkal līmējis tās kopā, veidojot sen izsapņoto formu. Daudzreiz kārtība šķita neglābjami sajukusi, un daudzreiz viņš bija gribējis visam atmest ar roku. Bet tad ierunājās sirdsapziņa, un viņš atkal ķērās pie darba.
Beigas pienāca nemanot. Savienojis pēdējās lapas, viņš pacēla galvu, un acu priekšā jau stāvēja lēcienam gatava raķete. Pat burti uz papīra šķita piebrieduši lidojuma gaidās. Viss bija gatavs. Raķete gaidīja pilotu.
Šoreiz viņš nevilcinājās. Viņš bija cieties pārāk ilgi, tāpēc tagad kā kaisles nomocīts jaunietis ieleca raķetē un, iekārtojies sev paredzētajā vietā, nepacietīgi nospieda starta pogu.
Raķete iešņācās, iekrācās, un trīcēdama un drebēdama sāka celties gaisā. Kādu brīdi kameras sienas un griesti dejoja kopā ar to, bet drīz vien arī tie vairs nespēja izturēt drudžaino ritmu un sabruka, vairs tikai ar acīm pavadīdami raķeti, kas jau pazuda naksnīgo debesu brīvībā. Vien papīra čaukstoņas pavadīta tā traucās cauri visiem atmosfēras slāņiem, ar katru mirkli uzņemot arvien lielāku ātrumu, arvien vairāk attālinoties no zemes un cietuma – savām skumjajām mājām. Raķete slīdēja garām svešām zvaigznēm ar neparastām planētām un brīnumainiem kosmosa objektiem bez nosaukuma, bet viņš ar sasprindzinātu sejas izteiksmi turpināja to stūrēt aizvien tālāk un tālāk, un tālāk, un tālāk, aizmirsis par savu pagātni, nedomādams par nākotni un nedzirdēdams ne arvien skaļāko atslēgu žvadzoņu, ne to skrapstoņu slēdzenē, ne durvju čīkstoņu, ne sarga soļus sev aiz muguras...
LIZERGĪNBLŪZS
Te nu tā bija. Varavīksne. Tik tālu ceļu bijām gājuši, tik garus matus ataudzējuši, ka nespējām vairs noticēt paši savām acīm. Bet te nu tā bija. Milzīga, spoža un pavisam, pavisam īsta. Zem tās valdīja tumsa – paēnā varēja manīt klusu rosību un nepazīstamu acu zibšņus, bet tie mūs neuztrauca. Pārāk daudz bijām pārcietuši, pārāk daudz jau redzējuši, lai izšķērdētu uzmanību sīkumiem.
Nestāstīšu tagad par ceļu pāri trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām, cīņām ar trejgalvainiem pūķiem un bezgaltumšo nakti, kas tā vien mēģināja iegrauzties dvēselē un iekārtoties tur uz palikšanu. Tas viss bija, taču – pagātnē. Tātad nesvarīgs. Vismaz ne šobrīd, pāris soļus no mērķa.
Draugs pagriezās pret mani ar velnišķīgu smīnu bieziem rugājiem apaugušajā sejā. "Ko darām?" viņš noprasīja, berzēdams rokas pret nodilušajiem džinsiem. Viņš jau šķita apreibis no varavīksnes smaržas – tajā bija kaut kas no bērnības kukurūzas vālītēm piecstāvu mājas augstumā, reibinošās dzīvības aitu pavēderēs un bezgalīgas, bezgalīgas pēcnāves mīlestības.
„Nezinu,” atteicu. Pārlaidu skatienu apkārt lekni saaugušajai pļavai un biezajam mežam zem varavīksnes. Patiešām – ko nu? Tik drīz atvadīties negribējās. Varbūt uzsliet telti un apmesties uz dzīvi tepat, zem varavīksnes loka – baroties no atspīdošajiem Saules stariem, putnu dziesmām un garāmgājēju dvēselēm, biedējot ceļiniekus ar savām daudzkrāsainajām miesām? „Nezinu...” Nebijām par to runājuši, nebijām domājuši.
Nepievērsdams man uzmanību, draugs piegāja pie varavīksnes un bijīgi to noglāstīja. "Silta," viņš noteica. Tad pasmaidīja: „Man ir ideja. Pagaidi brītiņu,” un nocēla somu no pleciem. Parakņājies tajā, viņš izvilka mūsu veco, daudz pieredzējušo pīpi.
Sapratis mājienu, uzliku roku varavīksnes lokam. Tas patiešām bija silts. Un maigs – pietika ar vieglu kniebienu, lai plaukstā ieripotu dārgakmens gabaliņš. Pacēlu to tuvāk acīm. Krāsas kā rotaļādamās mainījās vietām, pārlija viena otrā un saulē zaigoja kaleidoskopiskā burvībā. Sīkajā varavīksnes druskā rotājās sen zuduši sapņi un okeānā nogrimušas valstības. Grozīju to pirkstos, aizmirsis par ārpasauli, aizvien katrā šķautnē atrazdams ko jaunu un brīnumainu.
„Ko tu tur kavējies?” nepacietīgi nosauca draugs, pamanījis nodevīgo spīdumu manās acīs. Satrūkos un, vainīgi pasmaidījis, pametu viņam savu guvumu.
Draugs rīkojās veikli. Pāris ierastas pirkstu kustības un pīpes galviņu jau pildīja vilinoši aromātiski varavīksnes putekļi. Ne mirkli nevilcinoties, atbrīvotā roka tika ieslidināta kabatā un iznira ar šķiltavām.
„Nu tad – par mums!” draugs noteica un pacēla pīpi pie mutes. Tā nolaidās lēnām un tikai pēc laba brīža. Drauga acis bija plati ieplestas un seju rotāja lipīgs smaids. „Ņem,” viņš novilka apbrīnas pilnā balsī un pasniedza man pīpi ar šķiltavām.
Nekavējos pievienoties. Dabiskais process: aizšķīliens, elpas ievilciens, izelpa, smaids. Tad skaļi, bērnišķīgi jūsmīgi smiekli, pamanot, ka ne jau tikai šo varavīksni vien bijām atraduši. Apkārt debesīs skrienošajam kūkumam laidelējās paradīzes putni un brīnumaini balti debesmannas mākoņi, no kuriem augšup šāvās aizvien jaunas un jaunas varavīksnes, veidojot pasakainu tiltu pretī bezgalībai.
Arī lejā rosība bija pastiprinājusies. Tumsa tur bija kļuvusi vēl tumšāka – bet kuru tā gan vairs interesēja. Acis bija pilnas asarām, un sirds sažņaugusies priekā par debešķīgo skaistumu.
Pagriezos, lai parādītu draugam jaunatklāto pasauli, bet viņš jau bija abām rokām apskāvis varavīksnes kaklu un smiedamies rāpās augšup. Nebija jēgas kavēties, tāpēc steidzos vien pakaļ. Ceļš zem kājām klājās viegli, un drīz vien jau biju par tālu, lai redzētu paradīzes patiltes troļļu izdegušās acis un dzirdētu viņu jūsmīgos hiēnsmieklus.
STIKLI (klausīties audio)
Viņam sareiba galva, un viņš krita. Gaisma pārvērtās tumsā, siltums – kodīgā salā, un viņš krita. Atguvās tikai pēc laba brīža.
Sākumā bija tikai gaisma. Tā aizšķīla ugunsgrēkus viņa zīlītēs, likdama izbīlī aizspiest acis. Tomēr liesmas turpināja dejot arī aiz plakstiem, un pēc brīža viņš tos atkal pacēla, nobijies no uguns uzmācīgā spožuma.
Tagad gaisma jau bija mazliet pieklususi, taču ieraudzītais vienalga nedeva nekādu skaidrību par atrašanās vietu. Līdz metāliskam spīdumam nopulēta grīda, nesalasāmu hieroglifu noklāti griesti un sienas... spoguļi, kas stiepās līdz pat bezgalībai un vēl tālāk, atkal un atkal, un atkal, un atkal rādīdami viens otram savas greizās sejas un sajūsmināti vērdamies paši savā tukšumā.
Nespēdams izturēt to pašapmierinātās sejas, viņš otrreiz aizvēra acis, klusībā cerot, ka ar trešo reizi viss nostāsies savās vietās, un viņš uzmodīsies savā vecpuiša dzīvoklītī ar izbalējušo Merilinas plakātu virs gultas un ūdenspīpi zem tās. Neizdevās. Tas pats gaitenis, tie paši spoguļi. Un viņš joprojām nezināja, kā un kāpēc šeit nokļuvis, un ko tagad darīt.
Viņš uzrausās kājās. Galva sūrstēja kā Jaungada rītā, un viņam bija jāatspiežas pret spoguli, lai noturētos kājās. Neizdevās arī tas – stikls bija pārāk auksts, un viņš atkal noslīga uz grīdas. Nu jau arī tā bija kļuvusi ledusauksta un neviesmīlīga, un pēc īsa cīniņa sals izspiedās cauri drēbēm, liekot celties vien kājās un mēģināt vēlreiz.
Šoreiz veicās mazliet labāk. Nedaudz grīļodamies, tomēr pagaidām vēl turēdamies kājās, viņš pagriezās apkārt. Aiz muguras nebija nekā. Tikai necaurejama, necaurskatāma tumsa. Nevilšus noskurinājies, viņš pagriezās atpakaļ. Tur, tālumā, kaut kas blāvi spīdēja un vilināja pie sevis. Viņš piemiedza acis, bet neko konkrētu saskatīt nespēja.
"Paiešos mazliet," viņš pusčukstus noteica, kā baidīdamies pamodināt gaiteņa saimnieku. "Nekas ļaunāks taču nenotiks..." Smiekli neatskanēja, un viņš lēnām devās uz priekšu, cenzdamies ignorēt spoguļu uzmācīgos skatienus. Tomēr tie sekoja, saldēdami mugurkaulu saviem ledainajiem pieskārieniem.
Drīz vien kļuva skaidrs, ka spīdošais priekšmets patiesībā ir neliels televizors. Vēl pēc pāris soļiem viņš tajā saskatīja virpuļojošu sievieti. Viņa griezās uz riņķi, uz riņķi vien, un arī viņas kleita griezās līdzi, pārvērzdama dejotāju izplūdušā plankumā un paslēpdama viņas seju nebeidzamā, ugunssarkanā virpulī. Uz brīdi viņam šķita, ka atpazīst sievieti, taču sajūta tūlīt pat pārgāja. Neko viņš šeit nepazina, neko nesaprata. Tā bija kā biedējoši visaptveroša sazvērestība.
Un tajā bija iesaistījies arī televizors. Tikko viņš bija nonācis pāris soļu attālumā, tas notrīcēja, sazvārojās – un sāka slīdēt projām. Grīda sāpēs iečīkstējās, un pēc pirmā pārbīļa sastinguma viņš metās tai palīgā. Taču arī televizors tūlīt pat palielināja ātrumu. Tas bēga, drebēdams un dārdēdams, tomēr ne uz brīdi nepārtraukdams pārraidi, kā baidīdamies zaudēt ķērēja uzmanību.
Labu brīdi abi spēkojās līdzvērtīgi. Taču drīz vien viņa pirmais spēku uzplūds bija garām, un elpa sāka kļūt aizvien straujāka un seklāka. Vēl pēc brīža tā bija zudusi pavisam. Paspēris vēl dažus grīļīgus soļus, viņš nokrita uz grīdas un nogurumā aizvēra acis.
Pēc mirkļa gaitenī ieskanējās smiekli. Sākumā klusi un kautri, tie pamazām pieauga spēkā, simtkārtīgi atbalsodamies un spiezdami pēdējās prāta paliekas no pagurušā skrējēja galvas. Juzdams, ka ausis pamazām piepilda silts, nedaudz lipīgs šķidrums, viņš sakoda zobus, gatavs turēties pretī līdz pēdējam.
Smiekli apklusa pēkšņi – ar daudzbalsīgu sprādzienu un stiklu krusu pāri gaiteņa vidū sakņupušajam cilvēkam.
Acis atvērt un apkārt apskatīties viņš uzdrošinājās tikai pēc vairākām minūtēm, kad aukstums jau bija kļuvis neizturams. Pārsteigumā no redzētā acumirklī piemirsās visas līdz šim pārciestās mokas. Spoguļi visi kā viens bija zaudējuši mugurkaulu un pārvērtušies pavisam vienkāršās stikla sienās, atsegdami simtiem nelielu istabiņu ar tādiem pašiem televizoriem un tādiem pašiem cilvēkiem, kuri izdegušām acīm akli skatījās blāvajā ekrāna mirdzumā.
Nespēdams atraut skatienu, viņš atkal piecēlās kājās un atsāka gājienu. Pat neskatoties viņš juta, ka arī televizors dara to pašu.
Pamazām viņš sāka pamanīt atšķirības istabiņās redzamajās ainās. Dažās no tām sienas bija aizstājušas baznīcu vitrāžas, citās – alus pudeļu lauskas. Tajās saimnieki sēdēja asiņainām pēdām un stiklainām acīm skatījās sienās, kaut televizori arī viņu istabās rādīja to pašu bezgalīgo deju. Viņš redzēja cilvēkus ar izdzisušiem mašīnu lukturiem uz pleciem un apreibušus mēģeņu dresētājus, un jukušus stikla pūtējus, kuri istabas stūrī veidoja trauslas pasaku pilis. Pazuduši savā pasaulē, viņi garāmgājējam nepievērsa ne mazāko uzmanību.
Viņi visi šķita kaut redzēti. Varbūt piepilsētas māju logos, varbūt sapņos un murgos, varbūt Mēness atspīdumā vai kur citur. Kaut kur...
Aizrāvies ar prātošanu un likteņu vērošanu, viņš apstājās, tikai atdūries pret savu televizoru. Savā istabā.
Aiz muguras aizcirtās durvis.
Alberts pavērās apkārt. Vienīgā mēbelē šeit bija apbružāts, pēc sasvīdušām zeķēm smirdošs dīvāns. Sienas – spoguļi. Pie griestiem dega blāva, vadā pakārta spuldzīte. Un televizors istabas vidū. Un sieviete dejoja, un kleita plīvoja.
Apmulsumā viņš pat nemanīja, ka ir sācis riņķot pa istabu. Ilgu laiku viņš nemanīja neko. Apkārtne redzeslokā iepeldēja tikai trešajā apriņķošanas reizē. Apbružātais dīvāns. Blāvā spuldzīte. Televizors istabas vidū. Spoguļi. Viens no tiem – aizsvīdis. Viņš piegāja pie tā un mehāniski, ne uz ko necerēdams, paberzēja stiklu ar džempera piedurkni.
Sākumā bija tikai gaisma. Viņš turpināja berzēt, un drīz vien parādījās asfalts ar sablietētiem akmentiņiem un mirdzošām stikla drupačām. Pēc brīža bija saskatāmas arī ielu malās nomestie laboratorijas maisiņi un apsēklotās salvetes. Tālumā rēgojās trakomāja – ja piemiedza acis, tās logos varēja saskatīt rietošo sauli. Pazīstamas ainas.
Alberts iedomājās par televizoru. Ar to viegli varētu izsist stiklu un atgriezties brīvībā, atgriezties mājās. Paņemt un mest. Nekas grūts. Tikai paņemt un mest. Alberts vēlreiz nopētīja pilsētu – ilgi, ilgi viņa skatiens peldēja no vienas malas uz otru.
"Varbūt vēlāk," viņš beidzot noteica, atlaizdamies uz dīvāna. Kas to būtu domājis – ērts. Un meitene dejoja, un kleita plīvoja.
BEIGAS (klausīties audio)
Laiks ir beidzies.
Neesmu vainīgs. Stāvēju mežmalā, vēroju starp koku vainagiem klīstošos saulstarus, un pasaule vienkārši apstājās. Tā gadās. Bet es paliku viens ar bezgalīgo Tukšumu sevī.
"Labdien, Tukšuma kungs," es teicu, pārvarējis sākotnējo apmulsumu.
"Labrīt," tas atbildēja. „Esi gatavs?”
„Jā,” atbildēju. Tad aizvēru acis un pazudu sevī.
Laiks ir beidzies.
Klīstu pa tumšo bezgalības lielceļu; sekoju austrumu zvaigznei. Tās blāvajā gaismā redzamas tikai smiltis, izkaltuši akmeņi un izbalējuši priekšteču kauli. Nomaldīties nav iespējams. Visi ceļi ved uz galu.
Gaiss smaržo pēc naftas un zuduša siltuma. Soļu sacelti saldenu putekļu mākonīši lidinās apkārt, kairinādami degunu un brīdi pa brīdim likdami noklepoties, lai iztīrītu rīkli. Kājas stieg smiltīs, soļi pamazām kļūst smagāki, bet vēl turpinu iet.
Pamazām pie apvāršņa parādās oranži sarkana saule. Pirmajā brīdī šķiet, ka redzu tālumā klejojošus cilvēkus, taču tā ir tikai ilūzija. Esmu šeit pavisam viens. Un tuksnesis ir bezgalīgs. Un apkārt – tikai smiltis un izbalējuši akmeņi, un izkaltuši priekšteču kauli.
Saule aizvien pieņemas spēkā. Novelku džemperi, novelku kreklu, apsienu ap vidukli un turpinu iet. Sargājot acis, noliecu galvu un skatos caur pieri, meklējot iespējamo mērķi. Nekā. Tikai smiltis un akmeņi, un priekšteču kauli.
Kur palikušas visas manas patiesības, visas manas mīlestības, visi prieki un bēdas, kuras tik bieži mani pārņēma līdz pat matu galiem? Kur šajā tuksnesī paslēpušies smiekli un sapņi, un domas, un vārdi?
Kājas smagi brien pa tūkstošgažu smiltīm. Apvārsnis karstumā viļņojas, rādīdams pasaku ainas pāris rokas stiepienu attālumā.
Kur pazūd tas viss?
Laiks ir beidzies
Neredzu vairs neko, viss. Saule ir izdedzinājusi manas acis. Eju grīļodamies un taustīdamies. Rokas peld pa tveicīgo gaisu un, neko neatradušas, atkal noslīd gar sāniem. Trūkst elpas.
Apstājos pie kaut kā cieta. Garām netieku. Aptaustu. Kupols. Gluds, patīkami vēss. Paejos pa labi, paejos pa kreisi, mēģinu tikt pāri, mēģinu palīst apakšā. Nekā. Garām netieku. Saņemu pēdējos spēkus, situ pa to ar elkoni. Blīkšķis. Spēcīga vēja plūsma paceļ mani izplatījumā.
Laiks ir beidzies.
Es redzu mistiskas vīzijas & kosmiskas vibrācijas.
Man apkārt izdēdējušas sievas, sifilisa izkropļoti vīri, dzīvnieku bars ar šaudīgām, tramīgām acīm skatās, mērī manu dvēseli. Aizklāju rokām acis. Ka neizrauj.
Melns krauklis rij manas aknas.
Bēgu tumsā, skrienu uz riņķi, ķeru savu asti. Viņš uz mani skatās, Viņš smej ļaunu smieklu, jupis Viņu rāvis! Manas asinis eļļo Viņa zobratus. Berž kaulus pulverī, izmij sapņus ikdienā, jāj jaguārā, bēg tuksnesī.
Pilnmēness Nerīgā pie tumšas upes runā ar Dievu. Par maniem grēkiem, par klupieniem, par ļauno un labo domu kalniem. Dvēseli sver.
Jēzus ir augšāmcēlies. Vai nav par vēlu?
Laiks ir beidzies
Atveru acis. Zeme stāv kā stāvējusi – uz vaļiem, bruņurupučiem un ziloņiem. Atkal esmu viens pats nekurienē.
"Saprati?" jautā Tukšums.
Pamāju.
"Labi. Tagad ej."
0