Par labāko bērnu un jauniešu literatūrā aizvadītajā gadā
Nesen saņēmu draudzīgu un pelnītu skubinājumu, ka šī raksta pabeigšanu nevajadzētu vilkt garumā, jo "pagājušais gads sāk kļūt arvien neinteresantāks". Tāpēc ir laiks izcelt pērn Latvijā iznākušās grāmatas bērniem un jauniešiem, kuras paņemt līdzi arī šinī gadā. Raksta nosaukums atbalso saukli, ko manīju izdevniecības "liels un mazs" soctīklos: "Kad grāmata beidzas, stāsts turpinās!" Ja pēc grāmatas aizvēršanas lasītājs līdzi paņem kādu jautājumu, neizpratni, ko kliedēt, sajūsmu par ilustrācijām, kādu kalambūru, joku vai jautru rīmi, tas liecina, ka ar grāmatu pavadītais laiks nav bijis bezjēdzīgs. Apskatu sākšu, lieliem soļiem izcilpojot cauri vispārīgajai bērnu literatūras ainai un novērojumiem, savukārt raksta otrajā daļā izcelšu darbus, par kuriem runāts par maz (vai par kuriem nevajadzētu pārstāt runāt) un kuri snieguši lielāko līdzņemamo bagāžu.
Latvijas izdevējdarbības statistika LNB Digitālajā bibliotēkā par aizgājušo gadu parasti pieejama jaunā gada pavasarī, tādēļ šobrīd grūti pateikt precīzu pērn iznākušo grāmatu skaitu un to, cik liela daļa no tā ir literatūra bērniem un jauniešiem. Atskaites punktam vērsos pie LNB Bērnu literatūras centra, kas padalījās ar ekseli (tā nav oficiāla statistika), kurā apkopotas līdz decembra vidum Bērnu Literatūras centra fondā reģistrētās grāmatas – kopā 264 (tostarp oriģinālliteratūra, tulkojumi, uzziņu literatūra, grāmatas svešvalodās). Šoreiz koncentrējos tieši uz daiļliteratūru bērniem (gan latviešu oriģinālliteratūru, gan tulkojumiem). Salīdzinājumam: 2021. gadā Latvijā tika izdotas 217 daiļliteratūras grāmatas bērniem (10% no kopējā Latvijā izdoto grāmatu skaita, starp tām 108 latviešu autoru darbi bērniem un 109 tulkojumi). Statistika par 2022. gadu varētu būt līdzīga, bet to redzēsim pēc laiciņa.
Gan pētot ekseli, gan apdomājot pērn lasītās grāmatas, secinu, ka par vienveidību sūdzēties nevar, bet nevar arī viennozīmīgi nosaukt konkrētas tendences. 2022. gads globālā kontekstā bijis trauksmains un nežēlīgs, un pasaules notikumi diezgan aši kā atbilde vai reakcija mēdz atspoguļoties literatūrā. Tādēļ likumsakarīgi, ka Latvijā izdoto grāmatu pulkam pērn pievienojušies daudzi tulkojumi no ukraiņu valodas (par diviem no tiem izvērstāk pastāstīšu tālāk). Vienīgais, par ko man gribas mazdrusciņ gausties, ir latviešu oriģinālliteratūras robs pusaudžu un jauniešu auditorijai – tur 2022. gadā (un arī citos nesenākajos gados) neesmu piefiksējusi spilgtas parādības, izņemot dzejoļu krājumu "Netikumīgie" ("liels un mazs", 2021). Tādēļ labi, ka mums ir paveicies ar spožiem tulkotājiem, kas pie latviešu lasītājiem nogādā augstvērtīgu literatūru no citām zemēm. Tepat no Lietuvas ieradies Gendruša Morkūna romāns "No nomdirša dzīves" ("Zvaigzne ABC", tulkojusi Emija Grigorjeva) – stāsts par bērniem, kas tiek iznomāti dažādiem darbiem – pieļauju, ka jau grāmatas nosaukums vien raisa ziņkāri (vai pat neizpratni). Ja palūkojamies ziemeļu kaimiņu virzienā, Latvijas Rakstnieku savienība turpina publicēt Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbus un pērn klajā laidusi Lēlo Tungalas triloģijas "Biedrs bērns" otro un trešo daļu, ko no igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš (pirmo daļu 2018. gadā izdeva "liels un mazs"). Paceļojam mazliet tālāk, tur – Mavila komikss "Kinderlande" ("liels un mazs", no vācu valodas tulkojusi Ieva Lešinska) par trīspadsmitgadīgu zēnu un viņa ikdienu īsi pirms Berlīnes mūra krišanas. Kaut arī šajā atkāpē uzskaitītās grāmatas tiešā vai netiešā veidā nes līdzi sociāli vai vēsturiski smagu bagāžu, neuzskatu, ka sarežģītu tēmu cilāšana ir priekšnoteikums labai grāmatai pusaudžiem. Drīzāk pusaudzība ir tāds jocīgs un izaicinošs laiks, ir daudz neizpratnes, jautājumu un mulsuma, ir arī daudz patiesa prieka, kam pretī ir tumsa (gan neatšķaidīts tumsas koncentrāts, gan pārejoša nakts), un šķiet, ka līdzīgas sajūtas jāraisa arī pusaudžu literatūrai.
Īsi vēlos pieminēt arī grāmatu daļu, kurā iezīmējas populārās kultūras atbalsis. LNB sarakstā redzu veselu rindu "Egmont Latvija" izdevumu, kas šobrīd nav manā interešu lokā, bet bez šaubām būtu, ja man būtu nevis divdesmit pieci, bet pieci+ gadi un es lielu savas ikdienas daļu pavadītu, fanojot par "Frozen", "Ķepu patruļu" un Cūciņu Pepu. Izdevniecība ik gadu piedāvā plašu tematisko grāmatu klāstu ar pasaulē labi pazīstamiem tēliem (visbiežāk tie ir animācijas filmu varoņi, bet ir arī, piemēram, grāmatas par videospēli "Minecraft"). Es uzaugu un priecājos par "Egmont Latvija" izdotajiem Donalda Daka komiksiem, un nešaubos, ka arī šobrīd viņu izdevumus šķirsta daudzi jaunie lasītāji. Bet arī latviešu oriģinālliteratūrā nav tālu jāmeklē pēc grāmatu piemēriem, kuru tēli nāk no ekrāniem – pērn iznākusi Ievas Melgalves un Elizabetes Lukšo-Ražinskas grāmata "Emī un Rū. Draudzības kods" ("Ausma Media"), kas ir otrā grāmata par Čimpiņ-Rimpiņ aģentūras detektīviem un vēsta par seriāla "Emī un Rū" varoņiem.
Aizgājušais gads priecējis ar gaidītiem vairāku pašmāju autoru un mākslinieku jaunumiem, kuros manāma izteikta pievēršanās dabai, turklāt to attēlojot ar milzu precizitāti. Literatūrā atgriezies ornitologs Viesturs Ķerus ar garstāstu "Korras pasaules" ("liels un mazs"), ko ilustrējusi Vivianna Marija Stanislavska (pērn iznākusi vēl viena grāmata ar izteiksmīgām mākslinieces ilustrācijām – Ingunas Ulas Cepītes "Emma un ekrāni" ("Pētergailis"), kurai gaidāmi divi turpinājumi). "Korras pasaules" stāsta par zaļo vārnu puisi Korru no izšķilšanās līdz pat pieaugšanai un gājputna gaitām uz dienvidiem un atpakaļ. Ķerus un Stanislavskas kopdarbs lieliski parāda, ka daiļliteratūra bērniem neizslēdz enciklopēdisku detaļu precizitāti gan tekstā, gan ilustrācijās (pateicību sadaļā minēti zaļo vārnu speciālisti, entomologi, kā arī ornitologs un ekologs no Zambijas). To var teikt arī par grāmatu "Lasis Stasis un Atlasijas okeāns" ("liels un mazs", ilustrējusi Agate Lielpētere), kas ir Dainas Tabūnas debija bērnu literatūrā (un arī te grāmatas tapšanā talkā nākusi gan zooloģe, gan hidrobioloģe). Caur kalambūriskiem vārdu līkločiem, dažādiem pārbaudījumiem un pat nesaudzīgiem zaudējumiem Stasis no maza lasēna kļūst par pieaugušu lasi un dodas piedzīvojumā, meklējot tālo un noslēpumaino Atlasijas okeānu, lai beigās (tīri vai Sprīdīša garā) attaptos, ka visas upes tomēr ved turp, kur ir vislabāk – uz mājām. Plauktā blakus lieku Ineses Paklones dzejoļu krājumu "Zvēru barošana" ("Pētergailis"; grāmata iekļauta arī prestižajā bērnu un jaunatnes literatūras grāmatu katalogā The White Ravens). To ilustrējusi Gundega Muzikante, un grāmata (šoreiz gan no cilvēka skatpunkta) iepazīstina ar zoodārzā sastopamo dzīvnieku dažādību un ieradumiem. Savukārt daba kombinācijā ar medijpratību vērojama Vidzemes Augstskolas docentes un pētnieces Solvitas Denisas-Liepnieces grāmatā "SaZVĒRestības teorija" ("Latvijas Mediji", ilustrējusi Marina Heniņa), kur autore caur meža dzīvnieku pie- un pārdzīvojumiem runā par viltus ziņām un patiesības meklēšanu baumu brikšņos. Pēcvārdā pievienoti arī praktiski padomi, lai pasargātu sevi un apkārtējos no nepatiesas informācijas (nebūtu slikti to atgādināt arī dažam labam pieaugušajam).
Profesionāla specifika un apskaužamas detaļas novērojamas arī bilžu grāmatā "Ineses māja" ("liels un mazs"), kurā satiekas dzejniece un arhitekte Gunta Šnipke un arhitekte un ilustratore Anna Vaivare (šīgada Boloņas grāmatu tirgus ilustratoru izstādes fināliste). Man savulaik bija milzīga aizraušanās ar māju iekārtošanu datorspēlē SIMS, tādēļ šis darbs acumirklī izraisīja sajūsmu par sīki izstrādātajiem zīmējumiem, jo sevišķi atvērums grāmatas vidū, ko var atlocīt vaļā lielu jo lielu un pētīt sapņu mājas daudzās istabas un mazmazītiņos cilvēkus tajās. "Ineses māja" liek aizdomāties par vajadzībām un vēlmēm, sapņojot par savu dzīvesvietu (izmērs, veids, materiāls, cik cilvēkiem tā paredzēta; vai turēs arī kazas, un vai radi mazgāsies katrs savā vannā vai pietiks ar vienu vannu uz visiem?). Guntas Šnipkes rakstītais dzejolis it kā rotaļīgi, tomēr nepārprotami atspoguļo arī arhitekta profesijas nopietnību un to, ka nav gluži tā, ka "mājas no gaisa taisni uz papīra krīt".
Mūsdienīgu un multimediālu pieeju piedāvā "Kurbads. Latvju varoņstāsts" ("Zvaigzne ABC"), kas nāk komplektā ar lietotni "KurbadsLV". Latviešu tautas pasaku par Kurbadu koncentrētā veidā pārstāstījis Guntars Godiņš, savukārt ilustrācijas ir divu mākslinieču – Sindijas Alčas un Marikas Eglītes – kopdarbs. Šī ir vizuāli ļoti krāšņa grāmata, kas atgādina, ka latviešu tautas pasakas nav varavīkšņu un vienradžu salidojums – ir daudz skarbu ainu, kuras lasot jānoskurinās (nu, piemēram: Kurbads dienām ilgi lido uz putna muguras un, beidzoties gaļai, ar kuru barot putnu, ar zobenu nogriež savu kāju ikrus un izmanto tos kā barību). Noskenējot īpaši atzīmētās lapas, sāk skanēt attiecīgā grupas "Skyforger" dziesma no metāloperas "Kurbads. Ķēves dēls". Dziesmu vārdi lasāmi arī grāmatā, un izvēlētais burtveidols mazliet atgādina rūnas. Tikmēr viedierīce apkārt redzamo realitāti pārvērš grāmatai pietuvinātā ainavā ar kalniem, kokiem, mītiska paskata mežiem un tamlīdzīgi. Izdevuma pievienotā vērtība ir divi izsmeļoši pēcvārdi (Janīna Kursīte un Guntis Pakalns), kas sniedz kultūrvēsturisku ieskatu teiksmā par Kurbadu.
Pievēršoties (man personīgi) emocionālākai gultnei, vēlos minēt Žebera "(Dz)ejas un (p)asakas" ("liels un mazs"), ko ilustrējis pats autors. Ievadā lasāmas "īsas ziņas par grāmatu", kur minēts, ka tā paredzēta "bērniem, kuri vēl neprot lasīt, kā arī vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri lasītprasmi jau aizmirsuši". Man gan gribētos to pārfrāzēt un teikt – šī ir grāmata, kas domāta tiem, kas ir bērni vai jebkad tādi bijuši. Citējot Žeberu: "Bērns cilvēkā vienmēr ir klātesošs." Tādēļ šī ir grāmata mums visiem. Ir teksti, kurus lasot mans iekšējais bērns sapriecājas (dzejolis "bērnībā" – atmiņai par siekalu burbuļu pūšanu nebiju piekļuvusi vismaz gadus desmit), bet pieaugušais sabēdājas, jo saprot, ka ir pieaudzis. Un tā paiet visa grāmata – iesmejies par kādu lielu asprātību (bija reiz meitenīte, kura spiedza tā, ka "policija atbrauca un aizturēja meitenīti kā ļoti bīstamu spiedzi"), bet te pēkšņi jāķer pie sirsniņas, jo tik skumji (dzejolis "tv", kurā "reiz dzīvoja puika, kurš no rīta līdz vakaram sēdēja pie televizora", bet turpinājumu lasiet paši).
Luīzes Pastores "Raiņa ielas cirks" ("Neputns") ar Ievas Jurjānes ilustrācijām un Alekseja Muraško dizainu ierindojams starp visdaiļākajām pērn iznākušajām grāmatām, un mani izbrīna, ka portālā "Goodreads" par to publicētas tikai astoņas atsauksmes. Šeit ir viss, ko es sagaidu no labas bērnu grāmatas, – krāšņas ilustrācijas, pārsteigumi (stāstā ilustrēts un iekļauts arī pats lasītājs!), silta draudzība, visādi pigori (es negribu sabojāt prieku tiem, kas grāmatu vēl nav lasījuši, bet nodaļa "Raiņa ielas podi" ir viena no jancīgākajām un jaukākajām lietām, kas lasīta 2022. gadā). Šeit, līdzīgi kā "Ineses mājā", ir iekļauta liela, atlokāma ilustrācija, kurā var izpētīt Raiņa ielu visā tās garumā – iesaku pēc katras nodaļas atgriezties sākumā un skatīties, vai kaut kas no aprakstītā manāms arī kartē (es biju dikti priecīga par dibenskulptūrām Raiņa ielas 2. numurā). "Raiņa ielas cirks" ir bērnība krokšos, kaimiņu pagalmos un paštaisītos svētkos. Bet te runā arī par nāvi un sērām, un tas darīts tik neuzbāzīgā un normālā veidā, ka gribas to īpaši izcelt. Te nav tukšu vai neizteiksmīgu tēlu (kolektīvais tēls "Kapijtantes" man ir sevišķi mīļš), Raiņa ielā katram ir sava vieta, un katrs ir īpašs savā jancīgumā.
Viena no apjomā īsākajām, tomēr saturiski vērtīgākajām grāmatām ir Lēnes Askas stāsts "Tīģera burts ir D" ("liels un mazs"), ko ilustrējusi Māri Kansta Junsena, bet no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone. Labi atceros bērnību, kad tupēju uz rakstainā paklāja dzīvojamajā istabā, bakstīju savu ābeci, burti lāgā nedevās rokā, bet likās dikti smieklīgi, ka, ačgārni lasot, sula ir alus. Mammai tā gan nelikās, ābece aizcirtās, un es tiku pie pikta: "Es vairs nevaru, mācies pati!" Tobrīd īsti nesapratu, ka burti un to lēkāšana var uzdzīt kreņķus ne tikai tiem, kas mācās, bet arī tiem, kas māca lasīt. "Tīģera burts ir D" normalizē grūtības, ar ko saskaras bērni, mācoties lasīt, un tā ir lieliska pirmā grāmata, ko lasīt kopā ar bērnu, sākot apgūt lasītprasmi, sevišķi, ja tas nesokas tik gludi, kā cerēts. Un varbūt šis stāsts ienesīs iejūtību arī citās sadzīves situācijās, kurās dusmas un neiecietība grib ņemt virsroku.
Es ļoti vēlētos, kaut šī grāmata zaudētu aktualitāti un, krājot putekļus, gulētu plauktā, bet Romanas Romanišinas un Andrija Lesiva "Karš, kurš pārvērta Rondo" ("liels un mazs"), ko no ukraiņu valodas tulkojis Māris Salējs, ir šobrīd ļoti nepieciešama literatūra un palīgrīks, ar bērniem sarunājoties par karu. Izdevniecība "liels un mazs" turpina visus par grāmatu saņemtos ienākumus ziedot Ukrainas atbalstam. Gan ilustrācijās, gan tekstā manāms skarbs tiešums: "Danko nodomāja, ka, lai uzvarētu, vajag Karam trāpīt tieši sirdī, taču tas bija velti, jo Karam nebija sirds." Ir skaidrs, ka gaisma vienmēr uzvar tumsu, bet tumsas klātbūtne var ieilgt un postījumi var būt arī neatgriezeniski. Karš pameta Rondo, un ļoti gribas ticēt, ka karš drīz beigsies arī reālajā pasaulē.
Turpinot ar mūsdienu ukraiņu literatūru, vēlos minēt Taņas Postavnas "Kad es biju lapsa" ("Jāņa Rozes apgāds"), ko tulkojusi Māra Poļakova. Marijas Fojas ilustrācijas gribas ierāmēt un sildīties pie tām kā pie vecvecāku pavarda. Arī stāsts ir par mazmeitu un vecvecākiem, un tas nekas, ka viņus nesaista asinsradniecība. Grāmata aktualizē jautājumu par ģimenes jēdziena paplašināšanu (ģimene nav tikai bioloģiski saistīts cilvēku pulciņš), kā arī atspoguļo novecošanas grūtības (neatgriezeniskas un smagas slimības, nāve) no bērna skatpunkta. Bet tas netiek pausts ar nomācošu nopietnību, tekstam piemīt pasakains vieglums, un kaut ko no tā ļoti gribētos aizņemties ikdienā. Kā teic pati autore: "Tieši tāpēc es uzrakstīju "Kad es biju lapsa", lai izskaidrotu un parādītu, ka nav nozīmes, vai ģimenē ir tikai tētis vai mamma, vai varbūt tikai vecvecāki. Ikviens ģimenes modelis ir labs, un es domāju, ka tā ir viena lieta, par kuru mums vajadzētu runāt vairāk." [1] Maigi atgādinu, ka joprojām var (un vajag) parakstīties par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību.
Un visbeidzot aizraujošs gulētiešanas un detektīvstāsts vienos vākos – Anetes Meleces "Pazudušais miedziņš" ("liels un mazs"). Ar šo grāmatu Anete kļuvusi par vienu no šīgada Boloņas grāmatu tirgus ilustratoru izstādes uzvarētājām. Ir vakars, bērnam jādodas čučēt, priekšā tiek lasīts viens stāsts pēc otra, vēl viens un tad vēl viens, bet bērnam miedziņa nav ne acī. Bet Anete šai problēmai piedāvā pilnīgi loģisku izskaidrojumu – ja miedziņš nenāk, ir miega piegādes traucējumi, par ko informē miega centrāle. Pasūtījumu pieņēmis (nozadzis!) kāds cits, un tad jāaicina talkā ĻOTI nopietni izmeklētāji. Biju mazliet pārsteigta, ka šī grāmata man tā gāja pie sirds, jo bērnu iemidzināšana man pagaidām nav aktuāls dienaskārtības punkts. Toties labi varu iztēloties mājas, kurās ikdienas valodā pēc Anetes grāmatas ieviesušies tādi vārdu savienojumi kā "miega centrāle", "nozagts miedziņš", "miega pasūtījumu pieņēmis kāds cits". Un pie reizes (jo nezinu, kad man vēl būs tāda izdevība) padalīšos ar tēlu, ar kuru identificējos visvairāk un ko nodēvēju par Eksistenciālo Putekļsūcēju:
Arī šo rakstu zināmā veidā izjūtu kā nebeidzamu stāstu, jo ir vēl tik daudz grāmatu, par kurām būtu interesanti ieminēties, vēl taču bija Pujāta "Zenīts" un Zanderes "Kamoliņš un kastīte", un Samauskas "Soliņš un miskaste", Maimas Grīnbergas tulkotās "Skeleta Juhana gaitas", un vēl Daces Meieres tulkojumi un, un, un… Nepacietīgi gaidu tos stāstus, kurus gribēsim paņemt līdzi no 2023. gada. Bet, kamēr tie vēl top vai sēž izdevniecībās un tipogrāfijās, steidzam lasīt labāko no pagājušajiem gadiem un, atpūšoties no lasīšanas, ejam pastaigā pa Pārdaugavu (kurā iespējams sastapt vairākas no šeit minētajām grāmatām).
[1] Tatjana Postavna nesen viesojās Latvijā, un te lasāma Aijas Bremšmites saruna ar viņu https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/labs-stasts-berniem-ir-labs-ari-pieaugusajiem-saruna-ar-ukrainu-rakstnieci-tanu-postavnu.a466910/
0