Par Laura Gundara grāmatu bērniem "Valis ir atpakaļ" ("Liels un mazs", 2020), māksliniece Anete Melece.
Lai pirmais met akmeni tas, kurš nav aizsēdējies pie datora vai telefona, stundām nemanāmi aiztraucoties nebūtībā. Internets ienāk visur, arī bērnu literatūrā – pērn šī tēma skarta vairākās pašmāju grāmatās: Līvas Vecvagares "Mārtiņš Datortārpiņš" ("Zvaigne ABC"), Rudītes Kalpiņas "Harijam augot" ("Pētergailis") un gada izskaņā arī Laura Gundara "Valis ir atpakaļ" ("Liels un mazs"), kas turpina grāmatu sēriju par Lotes (sauktas par Spindzeli) un viņas ūsainā vectētiņa Vaļa piedzīvojumiem. Ja Līvas Vecvagares un Rudītes Kalpiņas darbos centrā ir bērnu aizraušanās ar viedierīcēm, tad Lauris Gundars tam pieiet no citas puses.
"Vaļa" triloģijas (atļaušos to saukt šādi, kamēr nav izdotas citas daļas) jaunākā grāmata sākas ar teikumu "Vaļa vairs nebija" un ilustrāciju, kurā redzamo sirmgalvi var raksturot tikai un vienīgi kā nozombētu. Valis pēc vairākiem neauglīgiem un vilšanās pilniem interneta apgūšanas mēģinājumiem tomēr kļuvis par īstu tīmekļa speciālistu – viņš aizrāvies tiktāl, ka nespēj redzēt neko citu kā vien savu planšeti, kas kļuvusi par Vaļa pasaules centru. Atpakaļ realitātē viņu nespēj atgriezt nedz slāpes, nedz izsalkums, pat mīļotā Vizma un Spindzele ne. Un tieši viņa ir tā, kas tik kvēli bija vēlējusies, kaut Valis tehnoloģiju pasaulē nejustos lieks. Tagad Valis ir kļuvis par daļu no tās – tik ļoti, ka šaipus ekrānam viņu uzskatīja par mirušu un jau gaidīja ierodamies mediķus.
Vecākās paaudzes daļēja pielāgošanās digitalizētam dzīvesveidam ir neizbēgama, bet tas nenozīmē, ka visiem šī pāreja notiek viegli vai no brīva prāta. Mana vecmāmiņa telefonā skatās "Troņu spēles" un instagramā rāda savas puķes un adījumus, paralēli dokumentējot ikdienas norises ģimenes "WhatsApp" čatā. Savukārt manam vectētiņam gāja grūtāk – uz viņa laptopa klaviatūras bija vairākas košas uzlīmes ar skaidri salasāmiem uzrakstiem – "izdzēst" uz backspace pogas, "apstiprināt" uz enter un, protams, uzlīmīte ar uzrakstu "ieslēgt" blakus lielam, apaļam slēdzim. Grāmatā Valim ir planšete, nevis laptops, toties viņam ir tāds pats mulsums, pirmo reizi sastopoties ar interneta banku, un skumjas, netiekot galā ar maksājumu, īpaši tāpēc, ka viņš reiz strādājis par grāmatvedi. Šādos brīžos tādas frāzes kā "tas taču ir tik elementāri" (7. lpp.) un "tā nav nekāda kvantu fizika" (turpat) padara vilšanos vēl jo dziļāku, īpaši ja to saka paša atvase. Lauris Gundars teicami attēlo trīs paaudzes – Vali, kas skumst par savu neizdošanos, viņa meitu, kas tēvam sagādājusi planšeti un tagad ar skatienu, paceltu pret griestiem, sūkstās par viņa neattapību (paldies Anetes Meleces izteiksmīgajām ilustrācijām!), un tad vēl mazo Spindzeli, kurai viens pīpis par internetu, bet viņa Vaļa skumjas izjūt kā savējās. Tieši šīs empātijas mudināta, Spindzele nāk klajā ar plānu, kuru palīdz īstenot labākā draudzene – Signe izliekas par muļķīti un jautā Valim padomus datorlietās, lai viņš nejustos tik dumjš. Plāns īstenojas tik veiksmīgi, ka Signe un Valis abi ir pielipuši planšetei, bet Spindzele mirst no garlaicības, jo nejūtas piederīga šim izklaides veidam.
Spindzele nav interneta fane – laiku, kurā Valis pēta internetu ("dažas desmit minūtes" nemanāmi pārtop "dažās lielās stundās"), Spindzele izmanto sava rokraksta izkopšanai. "Šīs Vaļa aizraušanās dēļ Spindzele pēkšņi apjauta, ka vēl vairāk nekā iepriekš grib savu skaisto rokrakstu – internetā taču nekā tāda nav: vienādi garlaicīgi datorburti." (19. lpp.) Spindzeles dzelžainajā apņēmībā iemācīties skaisti rakstīt uz papīra es saredzu ko dumpīgu, sava veida pretošanos sistēmai, kura atņem viņai vistuvākos cilvēkus, un tādēļ viņa pati spītīgi no tās vairās. Tas nav vienkārši spīts, bet arī neziņa un patiesas bailes no interneta pasaules, jo "tur komandē planšete, bet mēs tikai kalpojam tās gribēšanai: glaudām un sekojam kā mazi dumiķīši jebkam, kas tur spīd" (22. lpp.), kā Spindzele noklausījusies radio.
Grāmatas nosaukums "Valis ir atpakaļ" ļauj nojaust, ka lasītāju gaida laimīgas beigas un Valis nav nolemts mūžīgai aizmirstībai. Izrādās, Valis visu šo laiku pavadījis, planšetē pētot Visumu [1] – planētas un zvaigznes –, un Spindzele var viņu sasniegt, tikai pati kļūstot par daļu no otras realitātes un izkliedzot šajā svešajā kosmosā atgādinājumu par sevi, pati līdz galam neticot, ka ziņa sasniegs adresātu. Tomēr tas izdodas un stāsta izskaņā Valis neguļ vis slimnīcas palātā kopā ar citiem "zombijiem", bet ar Spindzeli, Signi un Vizmu sēž pie galda, ēdot savu mīļāko desertu.
Šajā darbā iepazīstam divas galējības – kādu, kas noliedz internetu un negrib par to ne dzirdēt, un kādu, kas ar abām rokām grābj interneta sniegtās iespējas un negrib neko palaist garām. Bērnu literatūrā izvairīties no moralizēšanas un didaktikas nav vienkāršs uzdevums [2], īpaši ja galveno interneta upuri attēlo kā zombijam līdzīgu būtni. Neiedzīvoties klišejās palīdz tas, ka autors par "atkarīgā" tēlu izraudzījies tieši cilvēku gados, nevis viņa mazmeitu [3]. Daudzi uzsver to, cik kaitīgs bērniem un jauniešiem ir pie ekrāniem pavadītais laiks, bet vienlīdz liels risks iemaldīties pārāk dziļi interneta kosmosā ir arī vecākiem cilvēkiem. Vairāk nekā 50 gadus esi bijis vienā gabalā, bet te pēkšņi izrādās, ka vari eksistēt arī citur – sācis pētīt un meklēt visu iespējamo, arī Valis ir apdullis no pēkšņās informācijas pārbagātības: "Nemaz nezinu, ko cilvēki zina. Uz kuriem jautājumiem atbildējuši, un kas vēl ir liels noslēpums! Tas ir tik aizraujoši!" (60. lpp.) Viņam ir atvērušās durvis uz jaunu Visumu, bet Valis saprot, ka nevar tajā uzturēties visu laiku. Tāpat arī Spindzele atzīst, ka internets nav nemaz tik briesmīgs, kā iepriekš šķitis, jo tieši tas palīdzējis viņai atgriezt atpakaļ Vali [4].
Šī ir lieliska lasāmgrāmata skolas vecuma bērniem (un arī tiem, kas tādi vairs nav), un to var lasīt arī tad, ja nav bijis iespējas iepazīties ar iepriekš iznākušajiem darbiem par Vaļa un Spindzeles piedzīvojumiem. Manuprāt, šī grāmata ir trešais un sirsnīgākais "Valis", uz kura balstās Laura Gundara radītā pasaule. "Valis ir atpakaļ" nav stāsts par to, ka internets ir labs vai slikts, bet gan par to, ka internets var būt gan viens, gan otrs. Šis ir stāsts par pieņemšanu un piekāpšanos, par toleranci un atteikšanos no pārlieku principiālas nostājas. Bet vispār jau galvenie neredzamie viļņi, par kuriem runā šajā grāmatā, ir tie, kas vieno cilvēkus, kuri viens otram ir dārgi – kamēr pratīsim uztvert otra bēdas un priekus un par to visu sarunāties, ar mums viss būs kārtībā.
[1] Es vienīgā nezināju, ka internetā tiešām ir pieejamas tiešraides no kosmosa? Lūk, te, piemēram, var skatīties uz to, kā griežas Zeme.
[2] Iztēlojos, ka Imanta Ziedoņa "Krāsainu pasaku" mūsdienu versijā varētu parādīties, piemēram, "Kaitīgā zilā starojuma pasaka", kuras galvenais varonis pamazām kļūtu akls un sāktu apjaust ekrānu postošo ietekmi, bet pasakas izskaņā lasītājs saņemtu draudzīgu padomu neaizrauties ar internetu un datorspēlēm, bet biežāk izskraidīties pa mežu vai ko tamlīdzīgu.
[3] Ko līdzīgu var novērot arī vācu autora Marka-Ūves Klinga (Marc-Uwe Kling) darbā "Diena, kurā ome salauza internetu" ("Der Tag, an dem Oma das Internet kaputt gemacht hat"; Carlsen, 2018). Tur omīte ir salasījusies gudrības par C++ programmēšanu un netīšām atslēgusi internetu visai pasaulei. Starp citu, arī Klinga grāmatā tieši visjaunākā mazmeita ir tā, kurai nepatīk internets un kura grib pavadīt laiku ar ģimeni "reālajā pasaulē".
[4] Tas atgādina amerikāņu rakstnieka Bārnija Zalcberga (Barney Saltzberg) nelielo, bet sirsnīgo bilžu un rīmju stāstu "Tea with Grandpa" (Macmillan Publishers, 2014), kurā kāda maza meitene kopā ar vectēvu katru dienu tieši pusčetros dzer tēju un saskandina tasītes caur datoru vebkamerām. Nav grūti iztēloties, ka tieši tā darītu arī Spindzele un Valis, ja viņiem pēkšņi nāktos dzīvot atsevišķi.
0