Fragments no komiksa vāka attēla
 
Ar bērniem
06.10.2022

Par bērnību mūra ēnā

Komentē
0

Par Mavila komiksu "Kinderlande" (Mawil "Kinderland"2014: "Reprodukt"; izdevums latviešu valodā: 2022, "liels un mazs", no vācu valodas tulkojusi Ieva Lešinska)

Domājot, kā vispār rakstīt par Mavila "Kinderlandi", manā prātā vairāku nedēļu laikā (kopš grāmatas iegūšanas brīža līdz pat izlasīšanai un tad pārāk garajā laika posmā līdz šīs recenzijas tapšanai) paguvuši nostiprināties vairāki tēmu bloki, par kuriem liekas būtiski ieminēties. Pirmkārt, šķietami pašsaprotamais – darba galvenās tēmas un tapšanas fons. Otrkārt, būtu teju vai bezkaunīgi nepieminēt pūliņus, kas ieguldīti "Kinderlandes" latviešu valodas izdevuma tulkošanā un sagatavošanā (jo tas viss ir drusku vairāk par vienkārši runas burbulīšu pārcelšanu latviešu valodā). Un visbeidzot vēlos mazliet parunāt par komiksa žanru kā tādu un tā nozīmību bērnu un jauniešu literatūras kontekstā. Tad nu, sekojot šādam maršrutam, aicinu jūs pārgājienā cauri "Kinderlandei".

"Kinderlande" Vācijā klajā nāca 2014. gadā un diezgan aši izpelnījās lasītāju simpātijas un atzinību, un tajā pašā gadā Mavilam par "Kinderlandi" piešķīra Maksa un Morica balvu (Max-und-Moritz-Preis) kā gada labākajam komiksam vācu valodā. Nupat autors viesojies arī Rīgā. Mākslinieks pie komiksa strādājis septiņus gadus, un viņš neslēpj, ka darbā atainotā galvenā varoņa Mirko bērnība ir arī viņa bērnība un tajā piedzīvotais. Manuprāt, ļoti precīzs un kodolīgs "Kinderlandes" kopsavilkums ietverts vācu izdevuma kabatas formāta [1] grāmatiņas apakšvirsrakstā, ko aizņēmos arī šai publikācijai – bērnība mūra ēnā ("Eine Kindheit im Schatten der Mauer").

Ir 1989. gads Austrumberlīnē neilgi pirms mūra krišanas – Mirko ir 13 gadu, teicamas atzīmes, viņš ir pionieris, kopā ar ģimeni iet uz baznīcu (kas VDR nav nelikumīga, bet ir pakļauta represijām) un sapņo par galda tenisa turnīra organizēšanu skolā. Būtiska sižeta līnija ir negaidīti izveidojusies draudzība ar paralēlklases jaunpienācēju Torstenu, kurš lieliski kvalificējas tipiskajam sliktā puikas tēlam – ne tik spožas atzīmes, prasme iekulties nepatikšanās (šī prasme "pielīp" arī Mirko), visnotaļ nīgra sejas izteiksme un savilkta uzacs teju vai katrā zīmējumā. Bet aiz tā visa slēpjas lādzīgs džeks, kas spēlē galda tenisu un iestājas par saviem draugiem (jeb Mirko). Kaut arī stāsta priekšplānā ir galda teniss, draudzība un ar vieglu humoru izklāstīta skolas ikdiena un pusaudzības kreņķi (brīdis, kad tevi pēdējo izsauc tautasbumbā, vecāko klases puišu apcelšana, visam klāt vēl erekcijas neveiklos brīžos), nevis apceres vai gaudas par dzīvi sociālisma režīmā, "mūra ēna" ir skaidri (un dažubrīd skaudri) izjūtama. Kad mūris tika uzcelts, Mirko un viņa skolasbiedri nemaz nebija piedzimuši, un viņu izpratne par to, kas un kāda ir šī (Austrumu) pasaule, lielā mērā veidojusies no tā, ko stāstījuši un skaidrojuši pieaugušie, vai gluži vienkārši no pieaugušo paustās attieksmes. "Ja cilvēkus tik viegli apžilbina lētie Rietumu vilinājumi… tad viņi nav pelnījuši mūsu asaras," teic skolotāja Kranca, kamēr kāda no viņas audzēknēm turpat solā izplūdusi asarās, jo labākā draudzene nav atgriezusies no "brīvdienām pie jūras", jo, domājams, kopā ar vecākiem aizbēgusi uz Rietumiem. 

Tajā pašā laikā komiksā ir tādi pieaugušie kā Mirko vecāki un viņu draugi, kas vēlā vakara stundā pusbalsī sarunājas par iespējamu bēgšanu cauri Ungārijai (105. lpp.), protams, nenojaušot, ka kaut ko no tā noklausās trīspadsmitgadīgais dēls. Un es iztēlojos, ka tieši šī daļējā neizpratne vai mozaīkas gabaliņi, kas pagaidām galvā neveido vienotu attēlu, ir tas, kā tālaika režīmu un pēcāk Berlīnes mūra krišanu izjuta bērni. Tādēļ Mavila pieeja šo stāstu izstāstīt šādā veidā, pārspīlēti neskaidrojot un nemācot, šķiet sevišķi piemērota jaunajiem lasītājiem, kas sāk iepazīt pasaulē notikušos dažādos, atvainojiet, fakapus, neticamos režīmus un nežēlību, un tādi darbi kā "Kinderlande" ar salīdzinošu vieglumu un humoru rosina sākt sarunu, pētīt tālāk un rakt dziļāk. Smagākā (bet ne mazsvarīgākā) kontekstā vēlos pieminēt arī Jurgas Viles un Linas Itagaki komiksu "Sibīrijas haiku" (no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere), Ineses Zanderes stāstus burtnīcās "Puika ar suni", kā arī nupat pavasarī latviski klajā nākušo Romanas Romanišinas un Andrija Lesiva bilžu grāmatu "Karš, kurš pārvērta Rondo" (no ukraiņu valodas tulkojis Māris Salējs). Man tikai gaužām smagi domāt par to, ka ne jau visa pasaules neaptveramā nežēlība slēpjas pagātnē, uz kuru raudzīties ar distancētu skatu, lasot grāmatas un atviegloti uzelpojot par to, ka tagad nekā tāda nav. Jo ir. Tagad un tepat blakus pilnīgi bezjēdzīgi un nežēlīgi mirst cilvēki, un es nezinu, kā to izskaidrot – ne bērnam, ne pieaugušajam. Tādēļ paldies literatūrai, kas šajā jautājumā sniedz palīdzīgu roku.

Runājot par skaidrojumiem, brīnišķīgs "Kinderlandes" papildinājums ir Johena Šmita un Mavila asprātīgā, bet viscaur neuzbāzīgi informatīvā "Mazā VDR vārdnīca" grāmatas beigās (ar kuru varbūt arī var sākt lasīšanu). Tā ir ne tikai palīgs vēsturiskā konteksta izpratnei, bet arī lielisks fun facts avots par dzīvi un ikdienas reālijām VDR (personīgi man jaunums bija FKK (Freikörperkultur) jeb brīvā ķermeņa kultūra – "20. gadsimta 20. gados aizsāktā vācu nūdistu kustība, ko mūsdienās visbiežāk praktizē austrumvācu pensionāri Baltijas jūras piekrastē").

Un tagad nedaudz par tulkojumu. Tulkotāja darbs vienmēr ir piņķerīgs, bet tulkotāja, kas strādā ar komiksa tekstiem, darbs ir vēl par kādu līmeni piņķerīgāks. Piemēram, ar klasiska paskata prozas tekstiem vismaz vienā aspektā ir vienkāršāk – tu tikai tulko nost. Ja nekur nav ilustrāciju, vēl jo labāk, un neviens pa pirkstiem nesitīs, ja starp avottekstu un tulkojumu būs rakstzīmju atšķirība. Bet komiksa tulkotājs ir stipri ierobežots telpā (līdzīgi, kā tulkojot subtitrus) – tavs spēles laukums ir runas burbulīši, kuros ietilpst tik teksta, cik nu ietilpst, un tad nākas būt stipri radošam un kompromisus mīlošam, lai vismaz saturiski pateiktu to, kas tur bijis domāts sākotnēji. Vēlos arī pieminēt, ka komiksu tulkošanā nevarētu iztikt bez dizaina adaptācijas: jāiejaucas ne tikai tekstā, bet arī zīmējumos – tulkojamais materiāls ir uzrakstos uz sienām, žurnāliem, ēkām utt., tādēļ izsaku atzinību arī "Kinderlandes" dizaina adaptētājam Artim Briedim un rokraksta atveidotājam ilustrācijās Reinim Pētersonam, kuri apčubinājuši katru burbuli un zīmējuma stūrīti.

Tāpat komiksu (un jo sevišķi "Kinderlandes") neatņemama sastāvdaļa ir skaņas. PŠSS, PLAKT un citi skaņvārdi (bez tā visa neiztika arī "Kinderlandes" lasījumos aktiera Jāņa Znotiņa vadībā šīgada 27. septembrī). Komiksā ir vairāki atvērumi, kuros nav neviena dialoga vai sarunas, toties ir papilnam skaņu (piemēram, 276.–277. lpp.). Te vācu Btong tapis par Blankš, bet Rüttel par Blurr un tā tālāk. Ticu, ka tieši par skaņu un visādu blīkšķu un būkšķu atveidi starp tulkotāju Ievu Lešinsku un redaktori Inesi Zanderi bijusi ne viena vien diskusija. Jāatzīst, ka nelasīju tulkojumu, paralēli aktīvi sekojot līdzi oriģinālam, bet nevienā brīdī neradās šaubas par ko aplamu vai neprecīzu, un, šur tur uzmetot aci un salīdzinot, varēju tikai secināt, ka atrastie risinājumi ir veiksmīgi un spoži.

Atsevišķa problemātika ir tēlu runas īpatnību atveide latviešu valodā – lai arī neesmu nekāda izlokšņu speciāliste, esmu novērojusi, ka vācu sarunvalodā (un sevišķi dažos apgabalos, tostarp Berlīnē) mēdz būt raksturīga dažādu vārdu sapludināšana (tā vietā, lai teiktu "haben sie", saka "hamse" (269. lpp.) u.tml.), un šādas nianses ne vienmēr iespējams autentiski pārcelt tulkojumā, lai tas neizklausītos jocīgi un samāksloti. Toties manīju (vismaz ceru, ka manīju pareizi), ka tas ticis kompensēts, pārceļot runas nianses uz citām komiksa ainām, piemēram, piešķirot sporta skolotājam Plagvica kungam interesantāku izteiksmes veidu: "Nav tak jābūt visos sportos pa pirmo! Bet es grib, lai jūs PIEDALĀS, skaidrs?" (33. lpp.) Tikmēr avottekstā šajā vietā Plagvica kungs runā vienkāršā, gramatiski pareizā vācu valodā, bet šī izvēle tulkojumā likt viņam izteikties mazliet jancīgāk, manuprāt, nav nepiedodama atkāpšanās no oriģināla, bet gan iederīgs papildinājums.

Ar "Kinderlandi" kopā pavadītais laiks mazliet atgādināja pieredzi, ko sniedz kino. Līdzīgi sarunā ar Mavilu sprieda Toms Treibergs, norādot, ka "Mavila komiksi ir kinematogrāfiskumi: tajos ar uzviju tiek izmantots gan kinoscenāriju, teātra dramaturģijas, literatūras un arī vizuālo stāstu konstruēšanā pazīstams paņēmiens, kuru dēvē par "cliffhanger"". Arī pats komiksa nobeigums ir negaidīts cliffhanger, kas manī izraisīja totālu sajūsmu, jo gaidīju, ka pašas pēdējās ainas būs tiešā veidā saistītas ar Mūra krišanu (bet Mūris krita jau aptuveni 40 lappuses iepriekš un pat nemaz tik dramatiski, kā varētu iztēloties, – nākamajā dienā cilvēki, ieskaitot Mirko ģimeni, brauca uz Rietumberlīni iepirkties un jau vakarā atgriezās Austrumos), un komiksa izskaņa atgādināja, ka tas viss pamatā jau nav stāsts par Mūri, bet gan par bērnību šī Mūra ēnā.

Manuprāt, komiksu žanra šarms meklējams apstāklī, ka tu esi ne tikai lasītājs, bet arī rūpīgs vērotājs un pētnieks. Zīmējumi ir niansēti un pārpildīti detaļām, un pie viena lodziņa var nodirnēt krietnu laiku, pētot žurnālu nosaukumus uz skolotājas galda vai visas aizraujošās, krāsainās un spilgtās lietiņas, kas atrodamas Rietumberlīnes veikala plauktos. Tāda aktīva grāmatas izdzīvošana (lasīšana pat vairs nešķiet atbilstošākais apzīmējums) ir uzmanības treniņš – arī man kā pieaugušam cilvēkam katrs komikss ir interesanta pieredze: komiksi mazliet piebremzē, pieradina nesteigties, mudina pētīt, analizēt un iedziļināties niansēs, prātojot, ko tās atklāj par stāstu kopumā. Domāju, ka tas jauniem lasītājiem ir tikai ieguvums un lielisks pamats turpmākajai lasīšanas un informācijas patērēšanas pieredzei. Tas man atsauc atmiņā interviju ar apgāda "liels un mazs" direktori Alīsi Nīgali, kura uzsvēra, ka "jāpanāk, lai bērns sāk lasīt. Ja viņš sāk ar purkšķu dakteri vai Donalda Daka komiksiem, tas ir pirmais solis. Celiņš, lai kāptu augstāk".

Tieši "liels un mazs" ir vieni no tiem, kas aktīvi strādā pie tā, lai lasītājus radinātu pie augstvērtīgiem komiksiem latviešu valodā – pēdējos gados izdevniecības paspārnē iznākuši tādi komiksi kā Elīnas Brasliņas "Runājošie suņi", Anukas Rikāras "Anna un Froga" (no franču valodas tulkojusi Elīna Brasliņa), jau pieminētais komikss "Sibīrijas haiku", un tagad šim klāstam pievienojusies arī Mavila "Kinderlande". Būtiski, ka "Sibīrijas haiku" ir pirmais komikss (un vispār bērnu un jauniešu literatūras darbs), kas nominēts Latvijas Literatūras gada balvai (2021) tulkojumu kategorijā. Latvijas komiksu scēnas kontekstā obligāti jāmin arī pašmāju komiksu izdevniecība "kuš!", kas par antoloģiju "š! #42 Scientific Facts" nominēta "Ignatz" komiksu balvai, savukārt nupat septembrī "kuš!" viesojās komiksu festivālā "SPX" ASV. Līdz ar to var secināt, ka komiksi Latvijā nav nekāds pilnīgi aizmirsts un neuzarts literatūras lauciņš, un es ticu, ka ar laiku klajā tiks laisti arvien jauni komiksi, kas papildinās ne tikai tulkojumu, bet arī oriģinālliteratūras plauktus.

P. S. Kaut arī nevarētu apgalvot, ka komiksi Latvijā uzņemti ar lielām ovācijām, šķiet, ka šis žanrs (vismaz pēc manas informācijas) nav gājis cauri tik radikāliem piedzīvojumiem kā Vācijā. Pagājušā gadsimta 50. gados daudzviet norisinājās labi domātas komiksu dedzināšanas akcijas. Lasītāji tika aicināti nest uz savu skolu vai bibliotēku komiksus, lai tos iemainītu pret "labu un noderīgu lasāmvielu”. Piemēram, maiņas kurss Iceho pilsētas akcijā bija 15 komiksi pret 1 grāmatu. Rekordiste esot bijusi meitene, kas atnesusi veselus 120 "mēslu žurnālus". Pēcāk atnestos komiksus publiski sadedzināja (man droši vien nevajag minēt, kādu dedzināšanas pasākumu aptuveni 20 gadus agrāk man tas atgādina).


[1] Pēc "Kinderlandes" lielajiem panākumiem izdevniecība "Reprodukt" klajā laida arī komiksa mazāka formāta izdevumu, kas cenas dēļ ir pieejamāks daudziem lasītājiem (lielais formāts maksā 29,90 eiro, bet mazais – nepilnus desmit eiro), un tā vāks vizuāli nedaudz atšķiras no pirmā izdevuma.

Signe Viška

Lasa, raksta, tulko un joko. Sapņo par savu stāstu krājumu un kalambūru burtnīcām violetos vākos.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!