Lielā jucekļa burtnīca

Par Laura Gundara un Mariannas Lapiņas darbu "Dzimtas asinis" (izdevniecība "Aminori", 2023)

Ņemot vērā, ka lielāko daļu jauniešu literatūras latviešu valodā sastāda tulkojumi, nevis oriģinālliteratūra, katrs pašmāju darbs, kurš izdots tieši šai vecuma grupai, ir apskates un vērtējuma cienīgs. Pirms mēneša savu atvēršanu piedzīvojis Laura Gundara un Mariannas Lapiņas kopdarbs – kinoscenārija veidolā izklāstīts stāsts "Dzimtas asinis". Izvēlētais formāts ir intriģējošs, tomēr vienlaikus jārēķinās, ka tik maz pārstāvētas kategorijas jaunpienācējam nāksies sastapties ar kritiskākiem lasītājiem, sevišķi, ja grāmatas pieteikums mums sola, ka šis ir stāsts "par pašu, pašu, pašu galveno – kā tikt galā ar pasauli".

Darba protagonists ir 15 gadīgais Si – ar muzikālu talantu apveltīts jaunietis. Scenārijā aprakstītie notikumi risinās vienas dienas ietvaros, kuras izskaņā Si vajadzētu kāpt uz piepildītas koncertzāles skatuves, lai dziedātu Frančesko Kavalli darbus. Šie plāni gan nepārklājas ar puiša paša vēlmēm, un lasītājs seko līdzi tam, kā Si brīvprātīgi ļaujas iekaustīšanai un klaiņo apkārt. Tam vajadzētu kalpot par kārtējo protesta signālu mātei Jolantai par to, ka operdziedoņa karjera varbūt nav īsti tas, uz ko Si tiecas. Vienlaikus Si rīcībā nojaušams mēģinājums piesaistīt tēva uzmanību, kurš nedz scenārijā (nedz bērnu dzīvē) nav klātesošs un aktīvs, bet Si satraucas par "tēva brīnumu rūpnīcas sabrukumu", gadījumā ja viņš nolems izgāzt gaidāmo uzstāšanos. Arī divus gadus vecākā māsa Monta izjūt mātes spiedienu, bet vairāk attiecībā uz personiskām (partneru izvēle, lemšana par aborta veikšanu), nevis profesionālām izvēlēm.

Vērojot ģimenes dinamiku, jau pašā sākumā top skaidrs, kādēļ darbam izraudzīts nosaukums "Dzimtas asinis", jo gan Si, gan Monta ir savā ziņā savažoti un seko uzspiestām ambīcijām un vērtībām. Jolantas kontrole ir visaptveroša – viņas telefonā pat instalēta izsekošanas aplikācija (pamatojot to ar argumentu, ka Si joprojām apmaldās trijās priedēs). Man pat grūti izskaidrot, cik daudzos līmeņos Jolanta pārkāpusi savu bērnu privātumu un robežas, un nav ļoti jāpiepūlas, lai apjaustu, ka tas atstāj sekas. Lai arī brīžiem Jolantas tēls var šķist pārspīlēts, pat absurds, arī ārpus kinoscenārijiem eksistē šādi un līdzīgi vecāki, tādēļ to atspoguļojums tekstos šķiet būtisks. Tomēr šajā darbā ir daudz momentu, kas lasot liek novirzīties no kursa un veltīt uzmanību citām, varbūt ne tik izšķirošām detaļām.

Katras ainas nosaukums izraudzīts, turpinot saspēli ar asinīm – "Asinsbrāļi", "Mazasinība", "Asinsdesa" un tā tālāk (man gan jāatzīst, ka ne visur spēju ieraudzīt saturisku pamatojumu nosaukuma izvēlei). Viens no galvenajiem scenāriju (tāpat kā lugu) virzītājspēkiem ir dialogi, bet "Dzimtas asinīs" šur tur bija jāapstājas, lai pajautātu, vai kāds tiešām tā saka (piemēram, frāzes "izpistais jaunības maksimālisms" (13. lpp) vietā es gribētu teikt "sapistais" vai "jobanais" jaunības maksimālisms, jo tas vairāk piedienētu Jolantas tēlam). Mulsinošs man šķiet arī darba apakšvirsraksts – "Ļoti pareiza puiša murgainais sapnis, gaidot rītu". Nojaušu, ka Si naktī neredz ziedošas pļavas un varavīksnes, jo to, kas ikdienā tiek apspiests, zemapziņa naktī mēdz spļaut ārā ar uzviju un visabsurdākajos veidos un šādos sapņos loģikas likumi nudien nepastāv. Tomēr es šī kinoscenārija ainās neredzu līdz absurdam sakāpinātu murgainību, lai sliektos domāt, ka viss uzrakstītais bijis Si iztēles auglis.

"Dzimtas asinīm" izraudzītais formāts viennozīmīgi ir jaunums oriģinālliteratūrā, un ne tikai tāpēc, ka grāmata iesieta spirālītē. Angļu valodā šādam formātam (kinoscenārijam, kura galvenais mērķis nav radīt filmu) piemeklēts termins Closet Screenplay. Es kā kino nozarei nepiederīgs cilvēks droši vien nespēju uztvert visas nianses, ko sevī slēpj izdevuma noformējums, bet, veicot dažus meklēšanas manevrus internetos, secinu, ka sagūglētais atbilst tam, ko redzu "Dzimtas asinīs" – izmantots scenārijiem raksturīgais Courier burtveidols; lapu numerācija ir augšējā labajā stūrī; ja kāds runā, viņa vārds centrēts lapas vidū un rakstīts viss LIELIEM BURTIEM un tamlīdzīgi. Ja šo lasa kāds kinošņiks, tad droši vien domā, ka uzskaitu pilnīgi pašsaprotamas lietas (varbūt tā ik gadu jūtas pasniedzēji, skaidrojot nobeiguma darbu noformēšanas nosacījumus). Vai mans vērtējums par šo darbu būtu tāds pats, arī neesot pārliecinātai, ka tas seko vispārpieņemtajām scenāriju vadlīnijām? Droši vien. Bet vai es jūtos kaut par kripatu labāk, nojaušot, ka te viss tiešām radīts kā īstā scenārijā (pat ja tapšanā izmantota scenāriju rakstīšanas programma, kas daudz ko automatizē)? Viennozīmīgi. Šī detaļu precizitāte ir iepriecinoša, bet ne pārsteidzoša, ņemot vērā Laura Gundara radošo CV, kur minēti arī 14 pilnmetrāžas kino scenāriji. Ja viens no autora mērķiem bijis iepazīstināt lasītāju ar kinoscenāriju formu un specifiku, tad tas noteikti ir izdevies.

Marianna Lapiņa scenārija tekstu papildinājusi ar roku rakstītiem komentāriem, ainu un kadru vizualizācijām un skicēm, kas palīdz iztēloties, kā tas viss varētu izskatīties uz ekrāna. Pievienoti arī kino efektu termini ("POV no Montas fish eye", "point of view no dakšas", "zoom out" u. tml.). Kaut arī saprotu autora nodomu pietuvināt darbu formātam, ko visvairāk patērē jaunieši, uz tā izpildījumu raugos skeptiski. "Dzimtas asinis" drīzāk pilda informatīvo funkciju par kinoscenārija žanra īpatnībām, bet pats stāsts (ko lasām dialogos un kā detaļas vai skices aplūkojam ilustrācijās) paliek otrajā plānā un ir grūti sevī rast līdzpārdzīvojumu, jo vispirms jāpieņem šis formāts un jāizlaužas cauri komentāru un skiču jūrai (kas nereti uzpeld virsū tekstam, un tas gluži praktiski apgrūtina salasāmību). Darba anotācijā minēts, ka šis ir "scenārijs, kuru papildināt, mainīt var ikviens", tomēr lappušu saturs jau tā ir gana piesātināts un pašā scenārijā jau veikti režisora/scenārista labojumi, atzīmēti komentāri, kas pieder pie mākslinieciskā noformējuma. Tādēļ šķiet, ka tas uztverams vairāk kā pieklājīgs uzaicinājums, nevis aktīvs pamudinājums darbā reāli iejaukties.

Lai pilnvērtīgi uztvertu šo scenāriju, jāiegulda krietni lielāka piepūle, nekā nospiežot atskaņošanas taustiņu jūtūbā (kur vienīgais traucēklis varētu būt negaidītas reklāmas) – klik, un viss pārējais notiek pats no sevis. "Nedomāju, ka vīzdegunīgi jāizrāda savs pārākums, zinot, ka šobrīd zināmā vecuma grupā manai paaudzei tradicionālo lasīšanu gandrīz pilnībā sāk aizstāt video patēriņš tīmeklī. Tieši pretēji: kādēļ gan nesarunāties valodā, ko vēlamies saprast visi?" kādā no preses relīzēm par grāmatas iznākšanu stāsta Gundars. Es vēlos viņam oponēt un teikt, ka "Dzimtas asinis" nerunā vis šajā valodā, bet drīzāk izskaidro šīs valodas rašanās noslēpumu un daudzos slāņus. Tas nebūt nav trūkums, bet jāuzsver, ka šī darba lasīšana nav pielīdzināma video satura patērēšanai. Literatūrā iespējams būvēt dažādus tiltus starp tekstu un citiem medijiem, veiksmīgs piemērs ir "Zvaigznes ABC" izdotais "Kurbads. Latvju varoņstāsts", kurā ieaustas grupas "Skyforger" dziesmas un digitālas vizualizācijas (sīkāk par to rakstu apskatā par pērnā gada bērnu literatūru). Varbūt šāda veida risinājumi (ne obligāti radot atsevišķu lietotni) būtu iederīgi arī "Dzimtas asinīs" – stilizēts asins lāses simboliņš, kuru noskenējot ar viedtālruni nonāc pie Kavalli skaņdarba vai pie balss ieraksta, kurā scenārija autors un māksliniece sniedz komentārus par darbu, un tamlīdzīgi. Vai QR kods, kas aizved uz dāņu mākslinieka Jensa Honinga konceptuālo darbu "Take the money and run", kura nosaukums uzkricelēts pie kādas ainas skices 16. lappusē.

Būtiska vieta kino ir arī skaņu celiņam, un "Dzimtas asinīs" mūzika (vai gluži pretēji – bēgšana no tās) taču ir viens no pīlāriem, uz kura balstās stāsts un kuru galvenais varonis vēlas gāzt. Darbā šur tur "ar roku" pierakstīti dziesmu nosaukumi vai izpildītāji (piemēram, 11. lappusē: "Skan – Jakub Josef Orlinski"). Ja "Dzimtas asinīm" būtu tituldziesma, tā bez šaubām būtu jau minētā baroka komponista Frančesko Kavalli "Dammi morte o liberta" jeb "Ļauj nomirt vai atbrīvo" no operas "Artemisia". Konkrētais skaņdarbs "ieskanas" vairākkārt – to spēlē uz klavierēm tukšā zālē, tas atskan kā telefona zvana signāls, to dungo kāds no varoņiem, bet stāsta kulminācijā uz skatuves kāpj pats Si ar rētām un zilumiem klātu seju, lai to izpildītu. Šī uzstāšanās sākotnēji varētu šķist kā piekāpšanās un sakāve, jo, re – Si taču padevās un tagad dzied skatītāju pilnai zālei. Bet šajā žestā ir kas tāds, kas liek domāt – šis nav izmisumā pacelts baltais karogs, šis ir paziņojums, kura vēstījums gan nav tik fatāls kā Kavalli dziesmā, tomēr tas ir nojaušams: "Ļaujiet dzīvot [kā es to gribu]."

"Dzimtas asinis" ir juceklis, kas sastāv gan no emocionālas, gan fiziskas vardarbības, vēlmes izrauties no ģimenes uzspiestajām ambīcijām, kontrolējošas mātes, upuriem, ko jau no paša karjeras sākuma cilvēks nes mākslas vārdā. Un tā visa vidū ir apjucis pusaudzis, kuram tas viss ir apnicis un kurš meklē kādu risinājumu, ceļu, ko saukt par savu, pat ja tas ir pašdestruktīvs. Konceptuāli tas izklausās daudzsološi, un pusaudzības posms nudien mēdz atgādināt sasodītu mudžekli (tādēļ darba salīdzinājums ar jucekli nav obligāti lasāms ar negatīvu konotāciju), savukārt cīņa starp talantīgu bērnu un pārlieku gādīgo un kontrolējošo māti, kas domā, ka visu zina labāk, var būt pazīstama un aktuāla arī citām paaudzēm, ne tikai tiem, kas šobrīd ir pusaudži. Šajā izdevumā mudžēt mudž būtisku tēmu aizmetņi, atsauces uz mūzikas un mākslas darbiem, un tomēr liekas, ka visas šīs sastāvdaļas drīzāk palikušas ņirbam kaleidoskopiskā virpulī, nevis izvietojušās kā puzles gabaliņi, veidojot vienotu mākslas darbu.