Par grāmatu "Mans latviskākais vārds" (izdevusi Latviešu valodas aģentūra, 2021)
Šī grāmata ir tīra latviskuma koncentrāts tā vissiltākajā un mīlīgākajā veidolā. Aizmirstiet zviedru galdu – pēc iepazīšanās ar "Manu latviskāko vārdu" mēs visi sēdēsim pie latviešu galda, uz tā māla bļodiņās dusēs krizdoles, kāds apkārt pados paplāti ar sklandraušiem, pie galda sēdēs vismaz viens Jānis, mēs būsim dzirkstoši jestrā omā, bet fonā kā tikko jaušama minorīga nots ieskanēsies smeldze par to, ka šai pasēdēšanai reiz pienāks gals. Bet, pats svarīgākais, pie šī galda diskusijas noritēs mierīgi, neviens nelauzīs šķēpus – tikai siltu rupjmaizi.
Latviešu valodas aģentūra paveikusi varenu darbu, akcijā "Mans latviskākais vārds" apkopojot 1360 latviskākos vārdus, ko iesnieguši latviešu valodas pārzinātāji no dažādām pasaules valstīm. Uzreiz jāpiebilst, ka grāmatiņa fiziskā formātā, par kuru pašlaik top šīs rindas, nav projekta "Mans latviskākais vārds" galvenais uzsvars – to nekur nevar iegādāties, bet daži tās eksemplāri pieejami Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un citās nozaru bibliotēkās. Projekta galvenā mājvieta ir vietne "vards.valoda.lv", kur iespējams atrast visus 1360 iesniegtos vārdus ar komentāriem un skaidrojumiem, ja vārda pieteicējs tos pievienojis. Bet šeit pieejama grāmatas interaktīvā versija – tas nav parasts izdevuma PDF, tajā iekļauti arī akcijas laikā uzņemtie video rullīši, kuros vairākas sabiedrībā pazīstamas personas stāsta par savu latviskāko vārdu. Savukārt plašāk izvērstās pārdomās par akcijai pieteiktajiem vārdiem dalās valodniece Sanda Rapa, filozofs Māris Kūlis un dzejnieks Kārlis Vērdiņš – viņu raksti pilnā apjomā pieejami tiešsaistē, bet to fragmenti iekļauti jau pieminētajā dzeltenajā grāmatiņā, kuru ilustrējusi māksliniece Lote Vilma Vītiņa. Viss iepriekš uzskaitītais tikai liecina par to, ka Latviešu valodas aģentūra šī projekta īstenošanai piegājusi pārdomāti un daudzpusīgi, un ļoti priecē fakts, ka rezultāts ir brīvi pieejams jebkuram interesentam – tas nekas, ja ne taustāmā veidolā.
Par grāmatas struktūru – tajā apkopoti aptuveni 565 no 1360 akcijai iesniegtajiem vārdiem (nācās skaitīt pašai, par precīzu skaitu varu kļūdīties). Nav norādes par to, kādi bijuši atlases nosacījumi, bet pieļauju, ka izdevumā apkopoti kolorītākie, jancīgākie, mīlīgākie vārdi un to skaidrojumi alfabētiskā secībā. Lielākajai daļai grāmatā iekļauto vārdu nav pievienots komentārs, bet to ērti var sameklēt akcijas interneta vietnē, izmantojot funkciju CRTL + F (tieši tā rīkojos pie vārdiem kuražīgs, ķedlaks un vārava). Katru atvērumu papildina vismaz viena Lotes Vilmas Vītiņas ilustrācija, kas veltīta kādam konkrētam vārdam, un dažreiz šīs ilustrācijas ir labākas par jebkuru iespējamo vārda skaidrojumu (sevišķi jūsmoju par kancīti, desot, krizdolēm). Šķiet, ikviens projekts, kam pieskaras Lotes Vilmas Vītiņas tuša, ap sevi uzaudzē mīļuma aizsargkupolu – pat ja darbam ir kādas nepilnības, to veikli nomaskē cilvēciņš, kas skrien, padusē pasitis desiņu, vai smaidīgs maizes kancītis. Es no sirds priecātos, ja šis projekts rastu turpinājumu Lotes radītās pastkartēs, t-kreklos, nozīmītēs un citos jaukos dizaina priekšmetos. Es uzreiz desotu tiem pakaļ.
Desmit populārākos akcijai pieteiktos vārdus izvirzīja publiskajam balsojumam, un tajā latviskākā vārda titulu ieguva rupjmaize, kam sekoja brīvība, līgo, tēvzeme, Latvija, Jānis, saule, ozols, latvietis, latviete un dzimtene. Rupjmaizes triumfs mani nepārsteidz, jo latviskums arī man saistās ar mājām, savukārt mājas – ar svaigi ceptas maizes smaržu. Un ļoti bieži mēs maizi (tāpat kā naudu) saucam pamazināmajā vārdā – par maizīti – kā ko mīļu, lolojamu un sargājamu. Sena gudrība vēsta: ja maizes gabals nokrīt zemē, tas steigšus jāpaceļ un jānobučo (tā es arī esmu darījusi).
Kaut arī latviskāko vārdu TOP 10 iekļuvis tikai viens ar pārtiku saistīts vārds, tādu netrūkst atlikušajā sarakstā, piemēram, mīklas izstrādājumi – sklandrausis, rausis, bulciņa, ābolmaize, biezpienmaize. Vēl ir cukurgailītis, pumpermiķelis (es līdz šim biju pārliecināta, ka šo saldo bulciņu sauc par pumperNiķeli) un citi vārdi, kas saistīti ar ēdienu vai ēst gatavošanu (abra, abrkasis, bukstiņputra, biezpiens), un, protams, arī ēdiens pats. Varētu teikt, ka latviešiem latviskums iet caur vēderu, bet par to vairāk spēs pastāstīt gastropoētikas pētnieki – starp citu, novembrī LU Humanitāro zinātņu fakultātē norisināsies vesela starptautiska zinātniska konference "Ēdiena reprezentācija literatūrā un kultūrā" (savu dalību iespējams pieteikt vēl līdz 2. augustam).
Šķiet, man visvairāk par latviskuma jēdzienu sanāk domāt tad, kad esmu fiziski šķirta no Latvijas. 2018. gada vasarā sēdēju "Erasmus" kopmītnēs Freiburgā un centos paskaidrot draugiem – vāciešiem, kāpēc pilnā kaklā pinkšķu, klausoties, kā kopkoris Dziesmu un deju svētku nobeiguma koncertā dzied par mūžīgo Piena Ceļu, kas ved uz zemi laimīgo. Kontaktā ar citām kultūrām agrāk vai vēlāk jāsastopas ar jautājumiem par latviešu paražām, īpatnībām un, jā, arī par valodu. No šāda skatpunkta raugoties, ar vācu valodu ir gana vienkārši – gādīgais "Facebook" algoritms parūpējies par to, lai manā laika joslā uzpeldētu gan vāciski, gan filoloģiski ietonēts saturs, tādēļ nākas sastapties ar dažādiem ierakstiem, kur draudzīgi tiek pavilkta uz zoba vācu valoda. Tiek minēti gan skaisti, gan mazliet jancīgi vārdi, kas varētu sagādāt galvassāpes tulkotājiem (Fernweh – pretstats ilgām pēc mājām, Fremdschämen – kad ir kauns otra vietā, Kummerspeck – liekais svars, ko aiz lielām bēdām esi uzēdis pēc šķiršanās no mīļotā cilvēka), gan it kā ikdienišķi vārdi, kas izceļas ar "agresīvu" izrunu. Banāli piemēri no klasikas zelta fonda – Krankenwagen, Flugzeug un visvarenais Schmetterling. Protams, arī starp latviskākajiem vārdiem ir tādi, kas tur iekļuvuši sava jancīgā skanējuma pēc – pulksteņrādītājvirzienā un šaursliežu dzelzceļš, ko savā rakstā piemin arī Kārlis Vērdiņš. Akcijas dalībnieki uzsvēruši arī tādus vārdus kā žļurkstēt ("burtkopa žļ man saistās ar Latviju rudenī" (62. lpp.)) un īkšķis, jo "š, ķ un to apvienojums burtkopā var sagādāt problēmas daudziem cittautiešiem. Tas varbūt liecina par vārda unikalitāti" (36. lpp.). Tomēr man šķiet, ka latviskākie vārdi ir tieši tie, kuru paskaidrošanai nepieciešams vismaz viens teikums. Vai kurus paskaidrot īsti nevar. Un tie visbiežāk ir ne tikai latviskākie vārdi, bet arī latviskākās sajūtas.
Galu galā vēlos pievērsties šī izdevuma praktiskajam pielietojumam, jo tādu te noteikti saskatu. Pirmkārt, šī grāmatiņa ir labs veids, kā paplašināt savu vārdu krājumu, jo sevišķi skolas vecuma bērniem (ticu, ka ilustrācijas pratīs novērtēt ne tikai lielie, bet arī mazākie lasītāji). Otrkārt, te jūs atradīsiet arī skanīgus, latviskus vārdus saviem jaundzimušajiem (ne tikai Jāni un Līgu, bet arī Laimu, Austru, Ādamu, Baibu un citus). Treškārt, redzu daudzsološu potenciālu pārtraukt neveiklus klusuma brīžus (es ceru, ka neesmu vienīgā, kurai sociālās prasmes pandēmijas laikā atrofējušās) ar tādiem jautājumiem kā: "Bet vai tu zināji, ka Limbažos kartupeļu biezputru sauc par ķinku?!"
Šajā rakstā nepieminētie, bet pieminēšanas vērtie vārdi: ukce, jel, pipirkšķis, Kaspars Gaitiņš un Liena Oļiņa, empātija, ‘Dzidrā’ (kā ābolu šķirne) un, protams, violets.
0