Spēlīte ar apokalipsi. Scenārijs Nr. 1

Varbūt vispār skolas reformēsies pamatos un jēdziens iet uz skolu mainīs savu jēgu.

Varbūt vispār skolas reformēsies pamatos un jēdziens iet uz skolu mainīs savu jēgu.

Varbūt vispār skolas reformēsies pamatos un jēdziens iet uz skolu mainīs savu jēgu.

Varbūt vispār skolas reformēsies pamatos un jēdziens iet uz skolu mainīs savu jēgu.

Varbūt vispār skolas reformēsies pamatos un jēdziens iet uz skolu mainīs savu jēgu.

Mums kā sabiedrībai ir jāparedz, pat jāieplāno, ko darīt ar "balto apkaklīšu" cilvēkiem, kuru darbs vairs nebūs nepieciešams. Principā, ja scenārijs #1 ir tas, kā viss attīstīsies, mēs stāvam jaunas "industriālās revolūcijas" priekšā, un mums ir ļoti liela iespēja vēlreiz iet cauri "fabriku dedzināšanai" un mehānismu laušanai. Es nedomāju, ka MI aizstās visus. Tomēr visnotaļ reāla ir iespēja, ka tiks aizstāts ievērojams daudzums es-pirmdienā-jau-gaidu-piektdienu "ofisa planktona." Viņi ar kaut ko būs jānodarbina, ja negribēsim ordas ar izsalkušiem cilvēkiem biznesa kostīmiņos.
Jāatceras gan, ka vienreiz jau ar šo problēmu cilvēce tika galā, cerams, ka būs kaut ko mācījusies, un tiks galā arī šoreiz.

Savukārt, ja izpildīsies scenārijs #2, kur, es pieņemu, tiks apskatīta "singularitāte", tad, eh, tad var būt visādi.
Iedomājieties, ka jūs stāvat mežmalā pēc jaukas pastaigas, gremdējoties apcerē par laika, iespējams, diskrēto dabu, vai arī par tendencēm mūsdienu literatūrā, ja salīdzinām to ar 17.gs. autoriem un viņu sociālajām reālijām, un blakām ir skudru pūznis, skudras tur rosās, nes skujas un zariņus, šiverējas, vienvārdsakot. Lūk, tad scenārijā #2, kurā mākslīgais intelekts būs spējīgs uzlabot pats sevi, pie kam teorētiski tas notiks eksponenciālā ātrumā, mēs savā intelektuālajā kapacitātē labākajā gadījumā būsim pielīdzināmi skudrām, un atliks vien cerēt, ka MI patiks kukainīši. Protams, tur ir ierobežojumi, un es pārspīlēju, bet hiperbola reizumis ir labs izteiksmes veids, lai parādītu situācijas nopietnību.