Ar šo publikāciju uzsākam rakstu sēriju, kurā "Satori" uzrunātie autori anonīmi stāsta par sastapšanos ar psihoaktīvajām vielām un to sniegtās pieredzes gaišākajām un tumšākajām pusēm. Šādi ceram rosināt psihoaktīvo vielu tēmas detabuizāciju publiskajā diskursā un bagātināt jau notiekošo diskusiju par šādu vielu atbildīgu un kontrolētu lietojumu ar pirmās personas pieredzes perspektīvu.
Redakcija
Cik vien atceros, vienmēr esmu bijis cilvēks, kuram intuitīvs un mistisks dzīves tvērums ir saistošāks par racionālu analīzi. Tāpēc pirmā sastapšanās ar informāciju par apziņas stāvokli mainošām praksēm manī raisīja stipru interesi, vilinot ar iespēju no jauna iepazīt gan pasauli, gan sevi. Tikpat spēcīgas bija arī bailes, jo, uzzinot vairāk, sapratu, ka arvien dziļāk lienu teritorijā, kura atrodas ārpus vispārpieņemtajiem "korektās" sabiedrības uzstādījumiem par to, kā pareizi vai nepareizi dzīvot. Turklāt dzirdēti daudzi stāsti par to, kā cilvēki, aizraujoties ar šādām praksēm, kļūst noslēgti, zaudē spēju funkcionēt līdzās citiem un teju izkrīt no realitātes. Iespējams, man paveicās, ka pirmo reizi par halucinogēnajām sēnēm padzirdēju no tuva drauga, kurš bija veltījis laiku, lai izpētītu zinātnisko literatūru. Viņš sēnes aprakstīja ar vislielāko cieņu un bijību, kas manī radīja pārliecību, ka tur noteikti kaut kas slēpjas. Vienlaikus sapratu – pirms atveru sevi šādai pieredzei, man noteikti jāvelta vairāk laika to iepazīšanai.
Internetā uzgāju cilvēkus, kas labu daļu dzīves veltījuši psihedēlisko sēņu izpētei un popularizēšanai, vienlaikus uzsverot arī to ēnas puses. Mani pamatīgi aizrāva etnobotāniķis un mistiķis Terenss Makena, kurš pagājušā gadsimta beigās savās lekcijās cilāja dažādas tēmas, sākot no tehnoloģijām, kultūras un valodas līdz pat cilvēka apziņas izcelsmei, šamanismam senajās sabiedrībās un etnomikoloģijai, proti, etnobioloģijas apakšnozarei, kas pēta vēsturiskos sēņu pielietojuma veidus un nozīmi dažādās kultūrās. Es attapos informācijas burbulī, kura iemītnieki atplestām rokām sagaidīja jebkuru modernās sabiedrības noliegumu, kas balstīts psihedēliskā pieredzē, jo tā spējot atvienot sociālus aizspriedumus un ļaut uz sevi paskatīties caur lēcu, kuru daudzus gadsimtus pirms mums sabiedrības labā izmantojuši šamaņi. Masveidā uzņemot šādu informāciju, es arvien vairāk apzinājos psihedēliskās pieredzes duālo iedabu. Makena savos darbos runā par šādas pieredzes potenciāla izniekošanu, kas rodas, ja psihedēlijā tiek meklēta viegla izklaide vai pretēji – tās sniegtā pieredze tiek absolutizēta: "Narkotikas notrulina uztveri, rada atkarību un veido uzvedības šablonus. Savukārt psihedēliskās vielas sakāpina vai maina apziņu un tādējādi noārda šos šablonus. Tās darbojas pilnīgi pretēji narkotikām. Psihedēliskās vielas mudina iztaujāt sevi un pārvērtēt vērtības, tās veicina apzinātību un ieradumu maiņu." [1]
Cilvēkiem ir raksturīgi pieķerties lietām, kas piedāvā vieglu izklaidi. Īpaši jauniešiem un īpaši mūsdienās, kad nemitīgā tehnoloģiju klātbūtne un milzīgais informācijas apjoms, kuru smadzenes spiestas apstrādāt ik dienu, traucē rast atelpu no visdažādāko stimulu pārsātinājuma. Maģisko sēņu efekts šajā ziņā ir divējāds: lai gan sākotnēji tās sagādā atelpu, tālākā pieredze rada prātam jaunu, līdz tam neapjaustu slogu. Sēnes spēj atklāt tādus zemapziņas nostūrus, kuru pieredzēšanai nav iespējams sagatavoties. Varbūt tāpēc ir svarīgi pirms tripa parūpēties par to, lai prāts būtu atvērtā un drošā stāvoklī. Ja pieredzi rosinājis pareizais nodoms, tā var kalpot kā gaišs pašizziņas līdzeklis, kurā sēne ir tāda kā enerģiska dunka turpmākas sevis un pasaules izzināšanas virzienā. Arī ikdienā, vēl vairākus mēnešus pēc tripa, regulāri atceros sēņu izraisītās pārdomas un pieredzu tādas kā atmiņu ainas, mirkļus, kuros uz brīdi it kā saslēdzos ar apkārtesošo micēlija tīklu. Pieredze, kuru virza vēlme pēc īslaicīgas atelpas vai izklaides, mani nesaista. Protams, līdzīgi apzinātajām pieredzēm tā var sniegt neikdienišķu prieka un eiforijas devu, vizuālas abstrakcijas un mīlestības sajūtu, bet vienlaikus tā man liek zaudēt saikni ar sevi pašu. Tāpēc, manuprāt, šādai pieredzei zūd jebkāda jēga.
Pirmo reizi maģiskās sēnes manās rokās nonāca pirms trim gadiem. Šķiet, vairums cilvēku šo pandēmijas laiku atceras kā drūmu periodu, kurā tikām nošķirti viens no otra un mūsu sociālajā iekārtā atklājās neskaitāmi robi. Taču mana pieredze bija pavisam citāda. 2020. gada sākumā biju spiests uz laiku pārtraukt klātienes mācības un pārcelties ārpus Rīgas, tāpēc pirmo reizi dzīvē ieraudzīju pavasari visā tā krāšņumā. Vismaz apzināti, jo līdz tam neatminos ievērojis, kā ikkatrs koks lēnām augšāmceļas no šķietami bezgalīga sasaluma, kā mani no visām pusēm pamazām ieskauj atjaunota dzīvība. Iespaidus, ko guvu, vērojot dabas atdzimšanu, spēcināja pārdomas pēc Hermaņa Heses romāna "Sidharta" izlasīšanas. Tā centrā ir indiešu filosofijā balstītas atziņas par personas individuālo ceļu, meklējot pašam savus patiesības, gudrības un vērtību avotus. Romāns man lika citādi paskatīties uz dzīvi – cikliskuma pārvaldīts haoss, nepārtraukta pārdzimšana, dzīvība visapkārt un manī pašā, visa dzīvā simbioze nokļuva manas vērtību skalas augšgalā. Šai atklāsmei sekoja daudzas citas, kas turpināja stiprināt manu apbrīnu par dabu.
Vasaras nobeigumā nobriedu iepazīties ar to, ko jau vairāk nekā pusgadu, baiļu un apbrīna vadīts, biju pētījis. Pēc nostāstiem zināju, cik neprognozējama mēdz būt sēņu pieredze, tāpēc biju visai satraukts un, lai sagatavotos gaidāmajam, sazemējos jeb novedu sevi meditatīvā stāvoklī, atskaņoju mīļāko spirituālā džeza saksofonista Faro Sandersa albumu, kvēpināju palo santo, pierakstīju pāris domas – kāpēc es tur dodos? Kāds ir mans nolūks? Tad uzvārīju sēņu tēju, izdzēru to un kopā ar uzticamu draudzeni devos ārā no mājām.
Līdz ar pirmo tējas malku manī iesējās nemiers, kurā bailes un vilšanās sajūtu pārtvēra enerģiskas vibrācijas un pateicība. Ceļā no Iļģuciema dzīvokļa līdz Dzegužkalna virsotnei savā ķermenī un prātā sāku just pārmaiņas, kas pamazām aizgaiņāja jebkādu nedrošību. Pamanīju, ka visos augos parādījies man vēl nezināms spēks. Jauniesētā zālāja stiebros redzēju bērnišķu naivumu, kas atsauca vairākas atmiņas, ko līdz tam tiku slēpis no sevis. Kokos pamodās visas pagātnē piedzīvotās sēras, tie izstaroja majestātisku mieru un pieņemošu sapratni. Es jutu, kā pamazām izšķīst robežas starp mani un apkārtni, starp manu apziņu un fizisko pieredzi, bet tā nebija lēna krišana nezināmajā. Visās maņās ievēroju spēcīgu uzbudinājumu un ciešu sinestēziju jeb mijiedarbību, kas radīja sajūtu, ka pirmo reizi tā patiesi piedzīvoju savu ķermeni. Mani virzīja pārliecība, ka tas, ko jūtu, nav nekas nepareizs vai pārdabisks. Gluži pretēji – es zināju, ka šī ir man pazīstama pieredze izmainītā stāvoklī. Tajā priekšroka dota pieņemšanai un radikālai pazemībai, tā mudina atdoties vissīkākajam impulsam šajā trauslajā zirnekļu tīklā, ko saucam par dzīvi. Es atbrīvojos no jebkādām gaidām un laika spiediena un ļāvos it visam, ko spēju un nespēju iedomāties un saprast.
Šī psihedēliskā ceļojuma virsotnē mani pārņēma spēcīga nostalģija un sajūta, ka vienlaikus piedzīvoju visas gaišās bērnības atmiņas. To papildināja jauna izpratne par savas dzīves virzību un nepārtrauktību, savu vietu pasaulē, neizsīkstoša mīlestība pret dabu un pateicība tai, ikvienam cilvēkam un esamībai, atdošanās mirklim un virzībai, bet vissvarīgāk – atdošanās sev. Sajutu, ka dažādas manas pagātnes versijas beidzot ir mierā viena ar otru un rāda jaunu ceļu, kurā fokusējos uz radikālu sevis pieņemšanu.
Būtu negodīgi šeit iekļaut tikai pozitīvos iespaidus. Laika gaitā esmu pārliecinājies, ka tikai šķietami nepatīkama psihedēliskā pieredze ir tā, no kuras patiesi mācāmies un, protams, arī baidāmies, jo nav viegli piedzīvot saslāņojušos personisko ilūziju sabrukumu. Mana pirmā pieredze bija skaista un atvēra acis daudzos līdz tam slēgtos virzienos, bet tā bija tikai iepazīšanās. Interesanti – katra nākamā pieredze šķiet kā loģisks turpinājums tam, ko tiku paveicis iepriekšējā. Tomēr, ja laika posmā no vienas sēņu pieredzes līdz otrai esmu iekritis atpakaļ iepriekšējā domu virknē un aizmirsis pieredzēto, seko arī atbilstoša reakcija no sēnēm. Līdz šim aptuveni reizi gadalaikā esmu ļāvies maģisko sēņu spēkam, taču vairākkārt attapies pavisam necilā stāvoklī – guļu kails un sarāvies embrija pozā, jūtos pievīlis pats sevi un novedis sevi tik vārgā baiļu stadijā, ka iztaujāju savu vērtību nozīmīgumu, pats sev atklāju savus patiesos nodomus, kurus ikdienā nereti sanāk aizmirst vai aizstāt ar ko citu, un vissāpīgāk – apšaubu savas eksistences jēgu. Iespējams, tas ir kā sods par to, ka neesmu ļāvies šim transformācijas procesam, nevēlējies vai nevarējis pieņemt šīs zināšanas.
To visu papildina spēcīgas, abstraktas halucinācijas, kas šķietami simbiotiski ar visām maņām un apziņu nesaudzīgi norāda uz tām manas personības daļām un ieradumiem, kas "acīmredzami" nedzīvo saskaņā ar manu kodolu. To varētu salīdzināt ar pilnībā apzinātu ieskatīšanos spogulī. Bez šaubām, nepatīkami un traumējoši, bet to visu uztveru kā mudinājumu izšķīst tagadnē un vērsties atpakaļ pie sevis, pie savām saknēm. Biju attālinājies no tā, ko daudzus gadsimtus esam uzskatījuši par vissvarīgāko spēka avotu – dabu un viens otru tajā. Visa apkārtējā pasaule, šis nemitīgais haoss savienojās manī, lai atgādinātu, ka šis nav galapunkts.
[1] McKenna, T. (1993) Food of the Gods: A Radical History of Plants, Drugs and Human Evolution. Bantam Books.
2