Sagaidījām

Par grupas "Kautkaili" albumu "Personas kods" (2023).

Latvijas popmūzikas jaunajiem māksliniekiem piemīt tendence sevi pieteikt ar debijas dziesmu un tad uz nenoteiktu laiku pazust šķietamā nebūtībā. Reizēm tie mēdz atgriezties ar jaunu pseidonīmu vai pievienojas kādai muzikālai apvienībai, bet bieži vien jaunie censoņi tā arī paliek klusēdami un klausītājiem nepiedāvā apjomīgāku darbu. Labu laiku tāds šķita arī "Kautkaili" liktenis. Galu galā, grupas debijas singls tika laists klajā tālajā 2018. gadā – laikā, kad doma par pasauli paralizējošu pandēmiju likās kā fantāzija, kas piestāvētu kāda trillera sižetam, nevis reālajai dzīvei, #MeToo kustība bija tikko kā sākusi kļūt par globālu fenomenu un bija gandrīz vai neiespējami publiskā vietā nedzirdēt Edu Šīranu dziedam "Baby, I’m dancing in the dark / With you between my arms".

Iespaids, ka "Kautkaili" bijis tikai nenoteikts uzplaiksnījums vietējās mūzikas ainavā, pastiprinājās, turpmākos gadus periodiski redzot grupas (vai projekta?) līderes Kristīnes Pāžes vārdu galvenokārt dažādu muzikālu sadarbību kontekstā, tostarp apvienojoties ar Aiju Andrejevu un Agnesi Rakovsku samērā banālajā, bet tomēr hitā "Laime šī", kas, līdzīgi kā tolaik Šīrana "Perfect", bija apsēdis Latvijas radiostacijas visu 2020. gada vasaru vai pat vēl ilgāk. Šo pieprasījumu pēc Pāžes līdzdalības atpazīstamāku mūziķu jaunradē var viegli saprast, jo tieši viņas tandēms ar ansi dziesmā "Zemes stunda" palīdzēja katapultēt reperi no andergraunda līdz meinstrīmam – iespējams, Latvijā vēl nepieredzētā mērogā un ātrumā.

Rakstot šo apskatu, instinktīvi gribas izvairīties no termina "debijas albums", jo ar "Kautkaili" kā aptuvenu, bet tomēr klātesošu figūru Latvijas popmūzikā ir nācies sadzīvot gana ilgi, bet tam pat īsti nav nozīmes, jo albums tomēr ir klāt un, pats galvenais, mūzika tajā ir patiešām lieliska.

Pirmais, kas uzskatāmi, tā teikt, iekrīt ausīs, klausoties "Personas kodu", bez šaubām ir Pāžes balss. Tās neparastais, glāstoši dūmakainais tembrs pats par sevi mūzikai piešķir vērā ņemamu svaigumu, bet tā ir tikai daļa no ierakstā dzirdamā vokālā snieguma. Vismaz tikpat liela nozīme ir gan tam, cik meistarīgi, gaumīgi un pārliecinoši Pāže frāzē savas partijas, gan arī viņas vokālajai tehnikai un melodiskajai prasmei. Neviena slīdošā pāreja no vienas nots uz citu, neviena pārsteidzošā melodiskā atkāpe, neviens mazais vibrato nešķiet pašmērķīgs vai demonstratīvs, bet gluži organiski papildina katrā gabalā ietvertās emocijas, kā tas, piemēram, dzirdams rindās "Ilgas mazliet žņaudz / Un atzīties man kauns" – rindu pēdējie vārdi tiek strupi aprauti, kas palīdz izcelt vēstītājas iekšējo neērtību, nevēlēšanos ļauties šai sajūtai, piekāpties cita priekšā un atklāt savu vājumu. Kā citu piemēru var minēt dziesmu "Kurš pirmais?", kuras pantā Pāže nedaudz smeldzīgi ironizē par to, ka "Nevar tik par saulainiem rītiem / Kādam taču jādzied par dienām, kad mums neiet", taču piedziedājumā kontrastē ar tiešo un maigi lūdzošo "Kurš pirmais / spēs pārkāpt pāri pats sev".

Par spīti tam, ka vokālās partijas un to izpildījums albumā neapšaubāmi ir pārdomāts un tehniski izkopts, jāatzīst, ka emocionālajā reģistrā tās tomēr pieturas pie vienas, ne īpaši plašas amplitūdas. Atskaitot, iespējams, dziesmas "Kāda jēga" kulmināciju, Pāže klausītājam nepiedāvā atkailināt nervus, un šis nav ieraksts, kurā varētu saklausīt kādu ekstrēmu emocionālu lūzuma punktu. Pāže vienmēr saglabā zināmu distanci no klausītāja, un viņas sniegumu ierakstā nevarētu raksturot kā ekspresīvu, bet drīzāk kā introspektīvu un, iespējams, arī nedaudz aprēķinātu.

Jāteic, ka šajā ierakstā "Kautkaili" daudz labprātāk piedāvā ieskatīties mirkļos pirms vai pēc emocionālas katarses un, šķiet, arī paši netieši to atzīst, definējot albuma vēstījumu kā stāstus par "sevi, līdzcilvēkiem un mūsu reizēm sarežģīto latviešu dabu". Manuprāt, tieši instinktīvā izvairīšanās no pārlieku lielas emocionālas ekspresijas ir zīmīga latviskuma izpausme, taču jautājums par to, vai tā ir ieraksta priekšrocība vai trūkums, lai paliek lasītāja ziņā.

Varētu teikt, ka distance ieturēta arī "Personas koda" instrumentālajā daļā. Lai gan "Kautkaili" sevi definē kā grupu, ierakstā tomēr pietrūkst ja ne gluži muzikālās sinerģijas, tad drīzāk vienlīdzīga lomu sadalījuma, tāpēc drīzāk to gribētos dēvēt par muzikālu projektu. Skaidrs, ka galveno lomu ierakstā spēlē Pāže un pavadījums tiek atstāts otrajā plānā – vismaz tā varētu šķist mazāk uzmanīgiem klausītājiem, jo "Personas kodā" nebūs saklausāms neviens ģitāras solo vai kādi citi triki, kas skaņdarba fokusa punktu aizvirzītu prom no Pāžes dziedāšanas. No vienas puses, šī ieturība ir apsveicama, jo ne visiem ansambļiem pietiek iekšējās disciplīnas, lai samērotu katra dalībnieka tehniskās prasmes ar to, ko patiešām pieprasa konkrētais skaņdarbs, taču arī pēc vairākkārtējas albuma noklausīšanās ir grūti atsaukt atmiņā kādu patiešām izteiksmīgu instrumentālo partiju. Es gan negribētu to obligāti norakstīt kā albuma trūkumu, bet drīzāk nosaukt par stilistisku izvēli, jo "Personas koda" aranžijas neapšaubāmi ir gaumīgas, inteliģentas un vienmēr atrodas teicamā savstarpējā līdzsvarā. Grupas dalībnieks un producents Didzis Bardovskis prot uztaustīt, kuros brīžos atstāt dziesmu uzelpojam un kuros, gluži pretēji, padzīt uz priekšu. Uzskatāmi to var saklausīt, piemēram, "Kofeīna naktī", kura iesākas miegaini un samērā askētiski, taču ātri vien kāpina likmes un kopā ar aso un robotisko piedziedājumu palīdz radīt patīkamu trauksmainības sajūtu – līdzīgu tai, kādu tieši var pieredzēt brīdī, kad sākas dziesmā piesauktās vielas iedarbība uz organismu.

Viegli var palaist garām dažādus production sīkumus – mazas perkusīvas iespēles, kuras, iespējams, parādās dziesmā tikai vienreiz, vai to, kā basģitāra vietām atbild Pāžes dziedātajai melodijai, bet tieši šādi sīkumi liecina par niansētu un pārdomātu mūziku. Ierakstu interesantu visā tā garumā palīdz uzturēt arī plašā tembrālā daudzveidība, kas vietām atgādina kaut ko no "Wild Beasts" vai "London Grammar" (un tas ir domāts kā kompliments), bet īpaši jāizceļ stīgu aranžējumi, kuri, lai arī parādās tikai paretam, tomēr kopējam skanējumam piešķir papildu trauslumu, dziļumu un arī vērienu. Visspilgtāk to var izjust albuma pēdējā un, manuprāt, spēcīgākajā gabalā – "Vārdi".

Lai arī ierakstā vietām var saklausīt centienus radīt "radio draudzīga" formāta mūziku (piemēram, tā pati "Kofeīna nakts", "Pavedieni"), iedarbīgākie brīži ir nevis tie, kuros mūziķi grib klausītāju iekustināt dejā, bet gan tie, kuros pašam gribas pievērt acis, maigi ritmā pašūpot galvu un ļauties vieglajai un dažubrīd sāpīgajai melanholijai, kas jūtama kā mūzikā, tā arī tekstos. "Personas kods" noteikti ierindojas starp šīgada pārliecinošākajiem pašmāju albumiem, un grupu (vai projektu) varētu novietot uz tā paša Latvijas popmūzikas augstā plaukta, kurā var atrast "Laika suni" vai "Instrumentus". Atliek tikai cerēt, ka līdz nākamajam ierakstam nebūs jāgaida tikpat ilgi.