Uz vissmalkāko sekundes daļiņu, brīdi pirms rīta saules stari satiek manus vēl aizvērtos acu plakstiņus, es pieredzu kristāltīru, pilnasinīgu apziņu. Kur iepriekš bija nebūtība, tagad esmu tikai es, vienlaicīgi radot un aizpildot bezgalīgu telpu sev visapkārt. Es esmu sākotnējā dzirkstele Lielajā sprādzienā, jaunizveidojusies zigota sievietes klēpī, pirmais gaisa malks pēc piedzimšanas. Es esmu šeit.
Manas acis ir vaļā. Pagaidām nespēju ar skatienu aptvert telpu – viss izskatās blāvs, izplūdis, aptuvens. Jūtos noreibis un dezorientēts, gluži kā ūdenslīdējs, kas pārāk strauji ticis izvilkts no okeāna dzelmes. Pirmītējā bezgalības sajūta ir pazudusi, tās vietā ir nācis pavisam konkrēts, fizisks veidols ar noteiktu formu un robežām. Pavisam automātiski, it kā nespēdams noticēt notiekošajam, ar plaukstām ieskauju seju, paberzēju acis un noglāstu raupjos vaigus. Šķiet, ka mani neironi lēnām pamostas un iedarbina ierūsējušās sinapses. Turpinu atklāt savu ķermeni, virzot rokas gar krūtīm, vēderu un vēl zemāk, līdz pavisam skaidri apzinos, ka esmu vīrietis. Atpazīstu savas guļamistabas persiku krāsas tapetes, kuru viļņaino faktūru un tās veidoto zīmējumu zinu no galvas.
Daži no vilnīšiem ir nokasīti. Tas gan ir jaunums.
Pagriežot galvu, ieraugu pretī smaidošu bērna seju. Mazi pirkstiņi maigi iekniebj man degunā, un tikpat negaidīti viņš jau ir aizskrējis prom.
Atceros, ka esmu arī tēvs.
Manam dēlam drīz būs trīs gadi. Viņš ir jūtīgs un ziņkārīgs puika, garām skropstām un gaiši pelēkām acīm, kuru uzmanīgais skatiens dažkārt atgādina mani pašu. Viņa sejā vairs tikpat kā nav redzams neizteiksmīgais zīdaiņa apaļums, tā ir sākusi iegūt raksturu un īpatnības, gluži kā viņa personība. Viņam ir sava maniere, kā turēt karoti. Jautājumi, kas senāk iesākās ar vārdiem "kas ir", tagad sākas ar "kāpēc". Viņam patīk astoņkāji, un viņa mīļākā krāsa ir brūna.
Ir darbadiena, un pēc brokastīm es viņu vedu uz dārziņu. Kopš viņš sācis to apmeklēt regulāri, tas ir kļuvis par manu jauno pienākumu, vismaz tā tas mums ar sievu pēdējās nedēļās ir iegājies. Es īpaši neiebilstu. Katrā ziņā novērtēju iemeslu agrāk uzsākt dienu. Pa ceļam viņš nosauc sev zināmās garāmbraucošo automašīnu markas, atgādina, ko vakar redzējis televizorā, un jautā, kad atkal brauksim uz atrakciju parku. Tad jau redzēs, es atbildu. Garāmgājējam tā varētu šķist kā klasiska neieinteresēta vecāka atbilde, bet patiesībā tas ir taktisks manevrs, lai izvairītos no lieka konflikta vai sarežģīti īstenojamām saistībām nākotnē. Kad ikdienas vienādojumā parādās bērns, šāda plānošana ir neizbēgama. Sabalansētas ēdienreizes, laikapstākļiem atbilstošs apģērbs, gājieni uz veikalu, pareizā notikumu secība pirms gulētiešanas. Viss ir sadalīts pa stundām, gribi vai ne – tāda ir jebkura atbildīga jaunā vecāka dzīve. Tu vari mēģināt izbēgt no rutīnas, taču pēc dažādiem mēģinājumiem un kļūdām tā lūkosies tev pretī gluži kā neredzama siena, kad centies novirzīties no paredzētās taciņas videospēlē. Bez plāna tu sāc dreifēt, atstājot vietu nejaušībai, kas parasti rezultējas strīdos, traumās vai kavējumos. Un tomēr – lai cik stingri iecementēts būtu tavs plāns, reizēm nejaušība tāpat pamanīsies ielīst caur kādu nepieskatītu spraudziņu. Vienīgais, ar ko patiešām vari rēķināties, ir pastāvīgas pārmaiņas.
Es šodien neiešu uz dārziņu, viņš man saka brīdī, kad esmu aiz mums aizvēris durvis. Viņam te nepatīkot. Platās acis kļūst spīdīgas, un, kad es pietupstos, lai mūsu sejas būtu vienā līmenī, viņš apķer rokas ap manu kaklu un cieši piespiežas klāt. Šis nav parasts rīta untums, to var saklausīt balss tonī, kurā drīzāk ir nolasāmas šķiršanās skumjas, nevis kaprīze. Vienīgais, kas liecina par raudāšanu, ir mazā ķermeņa raustīgā kustība. Varu sajust viņa kluso, patieso izmisumu tā, it kā tas būtu arī mans. Savā ziņā tā arī ir. Mans krekls, kas piekļauts viņa sejai, lēnām kļūst karsts un mitrs. Es alkstu viņu nomierināt, vēlos pateikt, ka viss ir kārtībā, varam šodien paņemt brīvu, iekāpt autobusā, doties uz atrakciju parku un braukāties ar mašīnām, līdz mums paliek slikti. Bet tas, protams, nebūtu tālredzīgi. Es nedrīkstu radīt šādu precedentu, man ir jāaudzina bērna raksturs, jārāda piemērs, kā nepakļauties katrai neparedzētai emocijai, un galu galā – man ir jāiet uz darbu. Tas gluži vienkārši neatbilstu plānam.
Kuš, kuš, es atrunājos. Mājās tāpat būtu krietni garlaicīgāk. Te tu satiksi draugus, spēlēsies, iemācīsies ko jaunu. Būs forši. Mamma tev būs pakaļ uzreiz pēc diendusas.
Mēs abi saprotam, ka tās ir tikai atrunas.
Audzinātāja atloba viņa rokas no mana kakla, caur pieri veltot man skatienu, kas nepārprotami signalizē, ka būtu labāk, ja es neuzkavētos. Visticamāk, viņai ir taisnība. Mēs šķiramies, kamēr viņš mēģina izkārpīties no audzinātājas labiem nodomiem pilnā apskāviena, puikas īsās, apaļīgās plaukstas izmisīgi stiepjas manā virzienā, bet es jau māju atā, novēlu labu dienu un esmu otrpus durvīm, cenšoties neatskatīties caur vērtnes stikloto paneli. Daļēji, lai vēl vairāk nesakāpinātu viņa emocionālo stāvokli, bet daļēji arī tāpēc, lai neredzētu savas nodevības triecienu bērna acīs.
Man jābūt pārliecinātam, ka dārziņā viņam ies labi. Pēc brīža viņa uzmanību piesaistīs kas cits, un ir pilnīgi pieļaujams, ka par tēti viņš neiedomāsies līdz pat brīdim, kad pēcpusdienā izdzirdēs dzīvokļa durvju zvanu un ar vispatiesāko sajūsmu skries tās atvērt. Tomēr es nespēju nedomāt par nospiedumu, ko šī pieredze varētu atstāt viņa maigajā prātā. Esmu viņu aizvedis aiz skatuves priekškara un pirmoreiz ļāvis ieskatīties, ka aiz krāsainajām, divdimensionālajām dekorācijām slēpjas bezgalīgi tukša, neieinteresēta telpa, bet vienmēr klātesošais un atbalstošais tētis ir tikai kostīms, ko pirms uznāciena uzvelk aktieris. Varbūt, ka viņš vēl ir par mazu, lai pilnībā saprastu, kas tikko noticis, taču burvestība, kas puikam līdz pat šodienai bija ļāvusi uzvedumam noticēt, tagad ir ja ne salauzta, tad vismaz neatgriezeniski ieplaisājusi, un uz izrādi viņš nekad vairs neskatīsies tāpat kā agrāk.
Tomēr ir grūti nedomāt, vai nebija kāds labāks veids, kā man būtu vajadzējis risināt šo situāciju. Vairāk pacensties atrast īstos mierinājuma vārdus, nepaklausīt audzinātājai, paņemt brīvdienu, pie velna. Es nezinu.
"Kā pareizi pievilt savu bērnu" – tādu nodaļu bērnkopības grāmatās vēl neesmu atradis.
Pa ceļam uz biroju man pretī nāk jauniešu pāris. Abiem varētu būt ap divdesmit, ne vairāk. Puiša kreisā roka gandrīz teritoriāli ir apņēmusi meitenes gurnu, bet labajā redzams pavirši noslēpts, pusizdzerts alkoholisks dzēriens, kādu parasti var atrast veikalu zemajos plauktos. Par spīti abu taukainajiem matiem un acīmredzami ne pirmā svaiguma drēbēm, šim pārim piemīt zināms mirdzums, kāds noteikts je ne sais quoi, kas liek viņiem izskatīties gandrīz skaistiem. Savstarpējie, glāžainie acu skatieni liecina par reibumu, kas tikai daļēji skaidrojams ar alkoholu, nē, tur slēpjas kas vairāk, it kā viņi būtu vienīgie, kas pieredzējuši svarīgāko notikumu cilvēces vēsturē, kuru atstāstīt citiem tāpat nebūtu jēgas. Tas ir noslēpums, kas pieder tikai viņiem, un visa apkārtējā pasaule ir fona troksnis.
Viņš pieliecas tuvāk viņas sejai un kaut ko iečukst ausī. Meitene uz īsu mirkli ieskatās man acīs, un, kad esam cits citam pagājuši garām, izdzirdu aiz sevis viņas siltos, ķepīgos smieklus.
Mana seja aiz riebuma savelkas čokurā. Tas notiek instinktīvi, un tikpat ātri es nokaunos par savu primitīvo reakciju pret šiem absolūti svešajiem cilvēkiem, kuri visdrīzāk pat nebija piefiksējuši manu klātbūtni uz samērā tukšās ielas. Objektīvi spriežot, man nav nekāda sakara ar viņu jaunību, vieglprātību vai emocionālo intensitāti, ko tā paredz. Taču skaudība ir īpaši nepakļāvīga saprātam. Šķiet, ka pirms pavisam neilga laika arī es varētu būt šī puiša vietā, čukstēdams piedauzības ausī meitenei, kuras vārdu būtu uzzinājis tikai iepriekšējā vakarā. Bet te nu es esmu, iezīmēts kā viens no pārējiem, daļa no fona trokšņa, izņemts no aprites un saplūdis ar pilsētvidi, atbalstošs tēls pats savā stāstā ar saviem smalki izstrādātajiem ikdienas plāniem un neizteiksmīgiem, pelēki brūniem sporta apaviem, kurus izvēlējos galvenokārt pēc to ērtības pakāpes un krāsas, uz kuras dienas beigās nepaliktu viegli redzami nospiedumi no tiem desmitiem reižu dienā, kad puika nejauši uzkāpj man uz kājām. Tagad mans galvenais apsvērums ir nodzīvot dienu ar iespējami mazu berzi, lai pilnvērtīgāk sāktu nākamo, un tā tālāk, un tā tālāk.
Kamēr skatos uz kājām, ieraugu, ka mans krekls aizvien ir slapjš. Tas ir noklāts ar asarām, siekalām un puņķiem, kas jau sākuši cietēt, un es saprotu, ka meitene bija smējusies tieši par mani.
Vakarā sēžu uz krēsla pustumsā ieskautajā bērnistabā blakus restotai gultas malai. Vienīgais gaismas avots telpā ir naktslampiņa pūces formā, kas uz sienas projicē kropļotus, gandrīz draudīgus mīksto rotaļlietu siluetus. Nav brīnums, ka puikam reizēm no tiem ir bail. Viņš guļ ar seju pret sienu, bet elpas dziļums un neregulārais ritms pagaidām neliecina par miegu. Zēns pagriežas uz otru sānu, lai ieskatītos man acīs, un atkal aizgriežas. Es pazīstu šo skatienu. Viņš pārliecinās, vai aizvien esmu istabā.
Čuči vien, es saku, it kā tā būtu kāda acumirklīgi izpildāma norāde, un noglāstu viņa vaigu.
Maigi dzeltenā gaisma ieskauj viņa kailos, segas neapklātos plecus, viļņainos matus un pusprofilā pavērtās lūpas. Viņš atrodas uz iemigšanas sliekšņa un, pats to neapzinādamies, ar smalkajām ekstremitātēm svaidās apkārt pa nelielo gultas platību, it kā viņa ķermenis būtu puzles gabaliņš, ko kāda neredzama roka spītīgi censtos ievietot tam neparedzētajā vietā. Pamazām šo kustību intervāli kļūst aizvien retāki, līdz visbeidzot apstājas pavisam. No viņa mutes ir saklausāma šņākoņa, kurā esmu klausījies desmitiem, simtiem reižu iepriekš. Brīdi uzkavējos istabā un vēroju bērna nekustīgos sejas vaibstus, ideāli gludo ādu, kas vēl nav paguvusi tikt apzīmogota ar rētām, un aplauztos pirkstu nagus, par kuru neestētiskumu varētu iedomāties tikai pieaugušais. Tas viss sevī glabā tādu patiesumu un nevainību, ko varētu nosaukt arī par dievišķu. Viņš vēl ir tikai ceļā uz cilvēku un visām pretrunām, neviennozīmību un bezgalīgo spriedzi, ko tas ietver. Taču reiz viņš nonāks galā un ikviena rutīniskā kustība pamazām atradīs savu perfekto tehnisko izpildījumu, rētas parādīsies ne tikai uz viņa miesas, bet arī dvēselē, līdz pienāks diena, kad arī viņš attapsies kā viens no pārējiem. Dievišķums viņā būs zudis, un es būšu palīdzējis to pazudināt. Neprasot atļauju, esmu viņu novietojis uz šīm sliedēm, ievirzījis trajektorijā ar neiespējamu atpakaļceļu, un katra mana norāde, pamācība vai aizrādījums tikai paātrina kustību līdz galamērķim. Kā Krons Goijas gleznojumā arī es pa kumosam noēdu savu miesīgo bērnu, apzinoties nozieguma svaru, bet nespēdams sevi apturēt, jo tāds ir mans liktenis, lietu kārtība, tās pašas sliedes, uz kurām arī es reiz esmu ticis uzsēdināts.
Dzīvojamā istaba ir tukša. Izskatās, ka sieva jau aizgājusi gulēt. Viņa, atšķirībā no manis, ir iemācījusies pieņemt un sadzīvot ar savu nogurumu. Uz grīdas izmētātas rotaļlietas, un izlietnes krāns pil uz nemazgātajiem traukiem. Uz neilgu brīdi, pirms man jādodas pie miera, lai pilnvērtīgi un laikus varētu iesākt nākamo dienu, es varu nedaudz attapties un kaut kur prāta aizmugurē lēnām pārcilāt rītdienai paredzētos darbus.
Pakš. Pakš. Pakš.
Iekrītu dīvānā nedaudz dziļāk un smagāk nekā citreiz un mēģinu saklausīt pēdējo pilienu nokrītam uz eļļainās pannas virsmas. Pauzes starp tiem kļūst ilgākas, gandrīz mokoši garas, bet katru reizi, kad šķiet, ka atslābums ir tepat blakus, gluži kā silts šķidrums aiz nospriegotas, plānas membrānas, izskan kārtējais, bungādiņu ārdošais pakš, un veldzējums, kas bija tepat, rokas stiepiena attālumā, aizplūst prom pa kādu citu kanālu.
Spriedze lēnām, bet pārliecinoši kļūst neizturama. Šķiet, ka ik nākamais piliens ieurbj aizvien dziļāku robu manā galvaskausā. Deniņi sāk pulsēt, elpa kļūst smagāka, un dūrēs iespiestie nagi atstāj baltus nospiedumus plaukstās. Tas nav tikai aizkaitinājums. Nekad iepriekš neesmu izjutis tik milzīgu, aklu un bezjēdzīgu niknumu. Ikviena uz grīdas atstātā rotaļlieta vai drēbju gabals šķiet kā bezkaunīgs, aizvainojošs izaicinājums, kas raidīts manā virzienā. Pat netīrie trauki ņirgājas par mani, zinādami, ka pēc nomazgāšanas tie rītvakar spītīgi gaidīs mani tajā pašā izlietnē.
Pakš.
Es vairs nevaru šeit atrasties, tas beidzot ir kļuvis skaidrs. Ja neesmu spējīgs apturēt šo riņķa deju, vismaz varu no tās izstāties. Varbūt, ka ne visiem zvaigznēs ir ierakstīta ģimenes dzīves mērenība, ne visiem lemts būt par gādīgiem vecākiem. Tā pat nav varbūtība. Tas ir absolūts fakts. Kāpēc lai es būtu viens no izredzēto mazākuma? Nē, te notikusi kāda kļūda, pārpratums, un vilkt to garumā būtu tikai neizbēgamā iznākuma atlikšana.
No skapja izvelku savu veco mugursomu. Cenšoties nepamodināt sievu, no guļamistabas atvilktnes izņemu dažus zeķu pārus, apakšbikses, T-kreklus. Salieku drēbes somā, uzvelku apavus un jaku, vienlaikus rēķinot savu aptuveno bankas konta atlikumu un degvielas daudzumu mašīnas bākā. Ja būšu piesardzīgs, vajadzētu pietikt vismaz dažām nedēļām. Es vairs neesmu drošs, ka tās aizvien ir dusmas, kas sirdij liek dauzīties tik ārkārtīgi strauji. No pleciem nokritis kāds smagums, viss sakritis īstajās vietās. Manas agrākās pasaules robežas ir samazinātas līdz mikroskopiskiem izmēriem, un man atliek tikai pārkāpt tām pāri.
Es uzvelku savas pelēkās kedas un vējjaku. Pirms galvā esmu paspējis pārcilāt turpmākos rīcības variantus, gaiteņa galā atveras durvis. Dzirdu, kā mazas, kailas pēdas miegaini ļepā pa parketu un tad apstājas.
"Tēti, man vajag čurāt. Kur tu iesi?"
Esmu satvēris ārdurvju rokturi, un mūsu skatieni satiekas. Laiks šķiet sastindzis, krāns pārstājis pilēt, un pirmoreiz pa ilgu laiku esmu attapies bez konkrēta plāna.
7