Foto: "Unsplash"
 
Proza
26.08.2022

Vēl pa vienam

Komentē
1

"Tev jāsaprot, ka runa nav tikai par to, kas iekustina rādītājus. Tam ir daudz plašāka nozīme. Pavisam vienkāršojot, mehāniskais pulkstenis darbojas tā ­– plāna, šaura metāla sloksne, kas ir cieši satīta spirālē, rada nospriegojumu. Bet nospriegojumam kaut kur jāpaliek, vai ne? Attiecīgi tas iekustina balansa ratu, ārkārtīgi smalki izstrādātu detaļu, kas lielā ātrumā griežas šurpu turpu un ir domāta, lai sekunžu rādītājs kustētos pēc iespējas vienmērīgāk un pulksteņa uzrādītais laiks būtu pēc iespējas precīzāks.

Bet, nemaz nerunājot par to, cik daudz un dažādu filigrāni izstrādātu detaļu atrodas klasiska pulksteņa mehānismā, man daudz svarīgāks šķiet tas, ko šis mehānisms pasaka par mums kā sugu. Aiz tā visa slēpjas tāds ļoti romantisks ideāls – par cilvēku kā sava likteņa noteicēju, par spīti dzīves neparedzamībai un apstākļiem, kuri šķietami vienmēr darbojas pret mūsu gribu. Tomēr mūsu racionalitāte vienmēr ir ietiepīgi pretojusies, kā lai to nosauc, tādam kā pasaules patvaļīgajam raksturam, mums cenšoties kategorizēt katru sīkāko, nejaušo parādību un iekļaut to kādā loģiskā sistēmā. Līdzīgi kā visi tie matemātiķi, kas aprēķina pī skaitli līdz pat miljoniem ciparu aiz komata. Ko tad, galu galā, citu viņi dara, ja ne demonstrē ļoti smalku un uzstājīgu vidējā pirksta žestu Mātei Dabai?

Tajā pašā laikā tur ir arī zināma traģēdija, jo, lai vai cik sarežģīts un labi atstrādāts būtu pats mehānisms, to vienmēr ietekmēs gravitācija, berze un enerģijas lietderības koeficients, kas bez regulāras pareiza laika uzstādīšanas agrāk vai vēlāk liks pulkstenim zaudēt savu precizitāti. Tās var būt dienas, nedēļas vai gadi –, bet tas ir neizbēgami. Vismaz, kad runājam par mehāniskajiem pulksteņiem. Mēs varam līst ārā no ādas, bet daba, fizika – vienalga, kā tu to gribi saukt – beigās gūs virsroku."

Es pabeidzu savu sakāmo vienlaicīgi ar šī vakara trešo alus pudeli, un mana labā roka, pati savas gribas vadīta, novietoja to rindā uz galdiņa pie pārējiem tukšajiem dzērieniem. Vakara gaiss bija biezs un sīrupaini lipīgs kā jau loģiska izskaņa nepanesami karstajai jūlija piektdienai. Krēsla bija pārvērtusies tumsā, bet apkārt valdošā gaisotne liecināja par to, ka dienas kulminācija vēl sagaidāma. Sarunas, smiekli un izsaucieni melodiski pārklāja no iekštelpām skanošās mūzikas monotoniju, nāsīs ik pa laikam iepeldēja tabakas dūmi, un kolosālais kailās miesas daudzums, ko nenosedza bāra apmeklētāju pieticīgais apģērbs, kopā veidoja to unikālo, vulgāri reibinošo sajūtu, ko iespējams pieredzēt tikai vasarā. Es sajutu, kā alkohols liek man lēnām un patīkami atslābt, domu gaitai novirzīties no to ierastās taciņas un redzesloka malām kļūt maigi plūdenām gluži kā retušētā fotogrāfijā, kuras subjekts atrodas kadra centrā, neļaujot acij kavēties pie maznozīmīgām niansēm. Iedzert tomēr ir lieliski.

"Es saprotu, ko tu saki. Bet tādā ziņā es laikam esmu pragmatiķis. Ja tev vajag noskaidrot pareizu laiku, apskaties taču telefonā. Vai vēl labāk: nopērc viedpulksteni. Tas sūds tev ne tikai rādīs pareizu laiku, bet arī pateiks skābekļa līmeni asinīs, dienā iztērētās kalorijas un ko tik vēl ne. Varbūt beidzot parādīsies vēlme pasportot un nebūs jātērē prāta resursi, domājot par vīriešu rotaslietām. Re kur, ar tiem jaunajiem var pat piezvanīt. Kuram vispār mūsdienās ir laiks, lai katru dienu no jauna regulētu pulksteni?"

"Vēl viens ekrāns, uz kuru skatīties. Tas noteikti ir tas, kā man dzīvē pietrūkst," es vēlāk nodomāju, pētot savu seju bāra tualetes spogulī. Starp desmitiem uzlīmju ar vairs neeksistējošu mūzikas grupu logotipiem es redzēju vaibstus, kurus sejas muskulatūra, gadu gaitā ietrenēta noteiktā kārtībā ārējai pasaulei demonstrēt vien nelielu saujiņu emociju, bija iezīmējusi tās visbiežāk izmantotās kustības ar man vēl iepriekš nepamanītām papildu līnijām, padarot manu visdziļāko būtību, vismaz tā man tajā brīdī šķita, tūlītēji nolasāmu ikvienam, kas paskatītos manā virzienā, un aiztaupot jebkādu intrigu par to, kādi noslēpumi varētu slēpties aiz šiem noslīdējušajiem acu kaktiņiem vai rūpju iegravētās pieres. Skaidrs bija arī kas cits – ņemot vērā kursu, ko parasti uzņem līdzīgi piektdienas vakaru piedzīvojumi, tieši šajā brīdī es atrados savā vislabākajā vizuālajā formā, jo katrā nākamajā vizītē pie tā paša spoguļa man pretī raudzīsies tēls ar aizvien vairāk izplūdušu acu skatienu, gausāku mīmiku un smagnējāku ķermeņa valodu, līdz visbeidzot, ja uzsmaidīs veiksme, es, paceļot acis no izlietnē aiztekošā ūdens, uzlūkošu pilnīgu svešinieku.

Toties bija jāatzīst, ka ar matu līniju pagaidām man viss bija kārtībā. To pašu gan nevarētu teikt par manu vakara kompanjonu – Klāvs, gadiem ejot, bija izvēlējies pakāpeniski askētiskākas frizūras, bet pēc trīsdesmit gadu vecuma tomēr cieņpilni nostājās realitātei pretī, nodzina matus pavisam un kopš tā brīža nav atskatījies. Laika zobs ir izvēlīgs savā pieejā, ko tur lai saka.

"Nu, ko. Vēl pa vienam?" Klāvs jautāja, redzot mani iznākam no labierīcību durvīm.
"Kāda runa," es atbildēju un nostājos viņam blakus pie bāra letes.

Tā mēs tur stāvējām, divi bērnības draugi ar gadiem senu kopīgu pagātni, kas mūs turēja piesaistītus vienu otram. Kamēr gaidīju dzērienu, atcerējos stāstu par slavenajām Darvina žubītēm, kuras evolūcijas gaitā bija attīstījušās dažādās pasugās ar atšķirīgām knābju formām, lai tās veiksmīgāk spētu uzlasīt dažāda tipa pārtiku un savstarpēji nekonkurētu par viena un tā paša veida barību ierobežotajā Galapagu salu areālā. Kaut kādā mērā tādi bijām arī mēs, tikai mana un Klāva savstarpējā diverģence nebija ģeogrāfisku apstākļu ietekmēta, kā tas bija putnu gadījumā. Drīzāk mūsu katra personīgās ambīcijas, intereses, karjeras izvēle un apkārtējo cilvēku loks, kas savukārt izrietēja no visa iepriekš uzskaitītā, bija tie faktori, kas pakāpeniski mūsu dienišķās realitātes tik ļoti nošķīra vienu no otras, ka mēs jau gadiem vairs nesapratāmies līmenī, kas būtu dziļāks par nesen redzētajiem seriāliem vai jaunumiem biroja dzīvē, ilgstošiem klusuma brīžiem ieņemot vietu, kas būtu paredzēta kādam intīmam atzinumam vai uzvedinošam jautājumam, kā tas citādi starp tuviem draugiem mēdz notikt.

Pagātne mūs saistīja, bet arī mēs pie tās turējāmies vienlīdz cieši. Bija tikai laika jautājums, līdz kādā no mūsu neregulāri regulārajām satikšanās reizēm Klāvs vai es novirzītu sarunu pie gremdēšanās atmiņās par seniem paziņām, amizantiem kopīgi piedzīvotiem notikumiem vai izbijušām attiecībām. Iespējams, ka mēs viens otram kalpojām kā tāda palīgvirve, kas mūs aizveda atpakaļ pie laika, kad atbildības slogs bija vieglāks un nākotne šķita daudz vienkāršāka un iespēju pilna. No otras puses, kas tad galu galā ir draudzība ja ne kruķis, kas palīdz kaut nedaudz panest ikdienības smago nastu?

"Klau, man te Tomiņš uzrakstīja. Ko saki, ja viņš piekāptu? Viņam te netālu beidzies kaut kāds darba pasākums."
"MierīgiNav jau tā, ka mēs te darām kaut ko valstiski svarīgu," es atbildēju.

Toms ieradās aptuveni piecpadsmit minūtes vēlāk. Viņa spīdīgā piere un iesārtās acis liecināja par zināmu reibuma stāvokli, kas, visticamāk, tikai knapi atpalika no mūsējā. Es piecēlos pussēdus, viņa izstieptā dūre satikās ar manējo, un es iekritu atpakaļ krēslā, kamēr Klāvs atkārtoja šo pašu rituālu, bet ar sajūtami lielāku familiaritāti. Protams, tas bija tikai likumsakarīgi, jo es, atšķirībā no Klāva, Tomu biju saticis tikai kādas trīs reizes vairāk vai mazāk šim vakaram līdzīgos apstākļos.

"Ko notiek, zēni? Karoče, man ir stāsts. Bet vispirms – iepisam kaut ko? Es uzsaucu."

Ja apstākļi būtu citādi, es būtu piedāvājis uzsākt rituāla deju, ko paģēr šāds piedāvājums, tai parasti sākoties ar tādām frāzēm kā "beidz, es samaksāšu" līdz noslēdzošajai "labi, bet tad nākamais aplis uz mani", taču nospriedu, ka vakars ir pārāk vēls šādām formalitātēm un piecdesmit grami degvīna varētu būt pilnībā atbilstoša ieejas maksa par tik pēkšņu ielaušanos mūsu kompānijā.

Mēs kolektīvi pie lūpām pacēlām glāzes, un šķita, ka sajutu šņabi ielīstam pat smalkākajā kuņģa kapilārā. Es noskurinājos. Tas noteikti nebija mans mīļākais dzēriens, bet, līdzīgi kā uz ielas nejauši satikta paziņa, iespējamība, ka mūsu ceļi vakara gaitā agrāk vai vēlāk krustosies, bija gandrīz garantēta – it īpaši, ja gadās apmeklēt noteiktu pilsētas rajonu.

"Tātad ir darba baļļuks," Toms iesāka, "un es dzirdu, ka kolēģes galvenajā telpā sāk dziedāt līdzi "Prāta vētrai", kas jau pati par sevi ir zīme, ka vakars lēnām novirzās no pareizās gultnes. Te pēkšņi citā stūrī dzirdu paceltas balsis – izrādās, ka Edgars, jaunākais programmētājs, visādi citādi kluss un mierīgs džeks, sācis kaut ko topīt divām mūsu grāmatvedēm. "Kāpēc jūs mani neuztverat nopietni, es jums neesmu nekāds joks," un tādā garā. Kaut kādas biroja intrigas, īsti nezinu, bet skaidrs, ka čalis jau ir jūtami iebraucis sarkanajā. Protams, mēs ar priekšniekiem to redzam un sākam iejaukties, kaut kā mēģinām nodzēst visu to situāciju.

Sākumā liekas: okei, izsauks taksi, pavadīs lejā, un esam jau uz ielas, kad klāt piebrauc mašīna, bet te viņš pēkšņi sāk skriet prom. Loģiski, ka mēs nesamies pakaļ, pēc kādiem trim kvartāliem šamējo noķeram, bet viņš jau ir palicis galīgi nesakarīgs, sāk mētāties ar pateicībām un komplimentiem par to, ka esam pieņēmuši darbā, ka esam labākie kolēģi, ar ko viņš ir strādājis, un visu pārējo klasiku. Beigās kaut kā no viņa telefona sazvanījām mammu, kas pēc kādām minūtēm piecpadsmit atbrauca viņu savākt. Čalim ir kaut kādi 34 gadi, iedomājieties?"

"Noteikti, ka Edgaram nākamā pirmdiena būs grūtāka par citām," es noteicu.
"Bez jokiem. Tāpēc man vienmēr ir taktika – tiklīdz darba pasākumā sajūtu, ka sāk reibt, es uzreiz notinu makšķeri," Klāvs piebilda.
"Jebkurā gadījumā atlikušajam vakaram atmosfēra jau bija pabojāta, un te nu es esmu. Ko tad jūs labu esat izsprieduši?" Toms smaidot pabeidza.

Turpmākā saruna risinājās viegli, mūsu apskatītajiem tematiem pārslēdzoties no atvērtā tipa biroja priekšrocībām un trūkumiem līdz politikai, no politikas līdz bērnu audzināšanai, no bērnu audzināšanas līdz ēst gatavošanai un tā tālāk, katrai nākamajai tēmai nomainot iepriekšējo, tiklīdz bijām nonākuši pie punkta, kas prasītu kādu dziļāku izpratni par attiecīgo subjektu, kādas mums bieži vien nebija vai arī to bija grūti izsaukt, ņemot vērā mūsu reibuma pakāpi. Taču šīs sarunas mērķis vairs nebija nonākt pie kādas konkrētas patiesības, un nebija ilgi jāgaida, lai tā devalvētos līdz personīgi vai citu pieredzētu notikumu atstāstījumiem. Un Tomam kā vidēji augsta līmeņa projektu vadītājam, kuram regulāri bija jātiekas ar svarīgiem klientiem un jāoperē ar lielām naudas summām, anekdošu netrūka. Viņam piemita arī prasmīga oratora dotības, un katram viņa stāstam par kādu savu kolēģu mīlas trijstūri, sabiedrībā zināmiem cilvēkiem vai tūkstošiem eiro vērtu projektu, kas gandrīz izgāzies kāda triviāla pārpratuma dēļ, bija tik izkopta uzbūve, ritms un kopējā kadence, it kā viņš to iepriekš būtu stāstījis jau tūkstoš reižu.

Lai arī mani pilnībā neinteresēja ne viņa darbības sfēra, ne svešu cilvēku personīgās intrigas, es spēju novērtēt labi izstāstītu stāstu, taču Klāvs bija tas, kuram patiešām mirdzēja acis, viņā klausoties. Viņam vienmēr bija paticis zināt to, ko nezina citi, ieskatīties no plašākas publikas acīm aizklātajās aizkulisēs un sajusties kā daļai no tiem procesiem, kas, viņaprāt, patiesībā virza sabiedrību kādā noteiktā trajektorijā, un Toms bija viņa atslēga uz šo apslēpto pasaules daļu. Šķita, ka arī Toms ar muguras smadzenēm to sajuta, un katrs viņa nākamais stāsts kļuva dramatiskāks, ko pavadīja izteiktāki žesti un, iespējams, pat pārspīlētas detaļas, lai gan es nekādā veidā nevarētu to pierādīt.

Tukšās glāzes uz galdiņa atkal un atkal nomainīja pilnas, un arī mūsu saruna attiecīgi ieguva citādu nokrāsu. Tā pārvērtās par latentu varas spēli, par sava veida sacensībām ar mērķi iegūt pēc iespējas lielāku pārējo klausītāju uzmanību un izteiktāku reakciju, un Toms šajā spēlē bija viennozīmīgs līderis, kamēr es pēdējās pusstundas laikā nebiju pateicis neko vairāk par vienkāršu paplašinātu teikumu, līdz izstājos no spēles pavisam. Es aizvēru acis un ļāvu savam apjukušajam vestibulārajam aparātam drudžaini meklēt kaut kāda veida līdzsvaru, tad uzvirpuļoju augstu virs mūsu galvām un uz brīdi uzkavējos turpat, levitējot līmenī, kas šķita ievērojami augstāks par bāra ēkas jumtu. Sev apkārt  redzēju vai drīzāk sajutu, jo acis man tomēr bija ciet, ēterā peldam trīs dažādus mikroorganismus, kurus, kā izskatījās, vienoja tikai pašas fundamentālākās fizioloģiskās īpašības. Tie triecās cits pret citu, mēģinot atņemt kādu daļiņu no cita un pievienot to sev. Reizēm šī apmaiņa notika labprātīgi, reizēm vardarbīgi, to ķermeņu aprisēm pastāvīgi mainoties un šūnapvalkiem ieņemot jaunus, sarežģītākus izliekumus, kuri nevienā brīdī vairs nebija līdzīgi iepriekšējiem. Šīs amēbas turpināja savu riņķa deju arvien straujāk un haotiskāk, līdz, izsmēlušas cita citu, aizpeldēja dažādos virzienos, pašieinteresēti meklējot citus, līdzīgus organismus, kuri tiem spētu piedāvāt jaunus resursus, tādā veidā ciklu iesākot no jauna, bez kāda dziļāka mērķa vai jēgas, un es zināju, ka tās turpinās to darīt atkal un atkal, kamēr vien to atļaus mūža ilgums vai kādi neparedzami ārēji apstākļi.

"Tev viss labi?"
Es dzirdēju Klāva balsi, un ar tikai sev dzirdamu klunkšķi mana apziņa ielija atpakaļ ķermenī.
"Jā, jā. Viss normāli. Klau, laikam tomēr ir diezgan vēls. Varbūt turpināsim šo visu citreiz? Negribas tomēr pilnībā norakstīt rītdienu," es atbildēju.

Atvadījos bez liekām ceremonijām un izgāju uz ielas, mēģinot saprast tuvāko virzienu uz mājām. Iela bija tukša, pie ēku jumtiem slinki ausa gaisma, un debesis iekrāsojās maigi rozā. Es pie acīm pacēlu roku, lai ieskatītos pulkstenī, un sapratu, ka laiks, ko tas rāda, ir nepareizs.

Tēmas

Matīss Kļaviņš

Dzimis 1993. gadā. Reklāmas tekstu autors. Brīvajā laikā meklē, kur likt rokas.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!